CONFERENCE
Tagad dzejniece šos stāstus apkopojusi grāmatā „Divpadsmit Latgales loki”; to zināmā mērā var uzskatīt par Annas Rancānes paveiktā darba bilanci vai kopsavilkumu, jo liela daļa grāmatā ievietoto stāstu agrāk publicēti laikrakstos „Diena”, „Sestdiena”, žurnālos „Ilustrētā Zinātne” un „Citādā Pasaule”. Pati autore jauno grāmatu nosaukusi par Latgales stāstiem: „Uzskatiet tos par Latgales stāstiem, kuri papildina piedzīvojumu, uz kādu es parasti aicinu tūristus – skatīties, izjust, baudīt...” (6)
„Vasali Latgolā!” (7) – ar šo sveicienu dzejniece uzrunā lasītāju un aicina doties ceļojumā pa viņas izvēlētajiem divpadsmit maršrutiem, kas grāmatā saukti par lokiem. Tieši tādu viņa vēlas parādīt lasītājam savu Latgali – to, ko mīl un uzskata par skaistu... Savukārt to, kas acij nav tīkams, atstāj noklusētu. „Divpadsmit loki” tomēr neietver visu Latgali. Tajā pietrūkst bijušā Preiļu rajona: Līvānu, Preiļu, Aglonas, Vārkavas un Riebiņu novadu, kā arī lielas daļas Daugavpils novada. Pati Rancāne grāmatas ievadā, pamatojot maršrutu izvēli, uzsver, ka minētās vietas vēl nav iepazinusi tik labi, lai spētu par tām rakstīt.
Autore neslēpj, ka viens no Latgales stāstu mērķiem – lauzt stereotipus un pārvērtēt negatīvos priekšstatus par Latgali, aicinot iemīlēt plašā novada dabas krāšņumu, atklāt kultūras mantojuma bagātības un iepazīt pašus latgaliešus. Var piekrist Annai Rancānei – vēl joprojām par Latgales pusi lielai daļai Latvijas iedzīvotāju ir pretrunīgs viedoklis; apziņā veidojas daudz negatīvu priekšstatu – ekonomiskā atpalicība, dzeršanas posts un ar to saistītā nabadzība, bezdarbs, spēcīgā cittautu mentalitātes un valodas ietekme, un visam tam dažviet pievienojas pārliecīga reliģiozitāte.
Grāmatas valoda ir bagāta un tēlaina. Tajā organiski savijas reālijas un emocionāli iespaidi, – citādi nemaz nav iespējams, jo autore taču ir dzejniece, turklāt īstena latgaliete un sava novada patriote. Sevišķi tuvs Rancānei ir, piemēram, Rāznas ezers: „Pēc ūdens tilpuma Rāzna ir lielākais Latvijas ezers, un tā platība ir 57,8 kvadrātkilometri. Vispār jau pēc platības Lubānas ezers ir lielāks, taču – kur nu paseklajam un vecpuisiski slinkajam Lubānam līdz trakulīgajai skaistulei Rāznai?!” (34) vai par Krāslavas baznīcu: „Krāslavas baznīca ir gluži kā aizraujošs romāns, kuru tik ātri aizvērt nemaz nevar.” (104) Arī ekskursijās sastaptajiem cilvēkiem piešķirti īpaši tēlaini un intriģējoši vārdi: kaismīgais Rāznas bruņinieks, Mākoņkalna noslēpumu zinātājs, Daugavpils aristokrāte u.c.
To, ka lasītājs patiešām devies ekskursijā kopā ar dzejnieci, pastiprina aicinājumi un pamudinājumi: „dodamies tālāk”, „nu laiks posties atkal ceļā”, „ejot tālāk pa šo ielu” u.c., kā arī oriģinālās dzejas rindas, kas ilustrē apskates objektu spilgtāk, nekā to spēj stāstījums: „Es esmu sikspārnis no Aleksandra vārtiem, es esmu akmens no Nikolaja vārtiem, es – zāles stiebrs, kas glaužas pie čīkstošajiem baznīcas koka vārtiņiem vecajā Forštadtē. Es esmu Eiropas vārti, kam atslēga nolauzta. Kas to atradīs? Vārti ir liela mute, kas runā par to, par ko citi klusē. Vārtu valoda ir jāsaprot. Daugavpils vārti runā daudzās valodās.” (133) Grāmatā iekļautas arī citu dzejnieku rindas par Latgali, piemēram, Broņislavas Martuževas, Andra Sējana vārsmas.
Vieglāk uztveramāku grāmatu padara tas, ka intervijas ar iedzīvotājiem, viņu dzīvesstāsti, arī teikas un liriskās atkāpes izdalītas atsevišķi no kopējā teksta ar atšķirīgu iespiedumu; bieži arī katram stāstam ir nosaukums. Tas zināmā mērā rada klātbūtnes sajūtu, tādu kā dalību sarunā, kur Annas Rancānes vietā stāstījumu turpina sastaptais latgalietis. Viens no interesantākajiem un pārdomas raisošākajiem vēstījumiem ir „Daugava – dzīves mugurkauls”, kas lasītāju rosina pārdomāt upes nozīmi cilvēka dzīvē,– pat tad, ja upe dažkārt ir arī pāridarītāja... Par to krāslavietis Jānis Maļinovskis saka tā: „Daugava man nozīmē dzīves muguru. Tā kā zivij ir mugurkauls, tā arī dzīvei ir mugurkauls. Daugava ir viss. Dzīvesprieks, noskaņojums, brīvā laika pavadīšana, medības, zveja, skaistums.” (97)
Autore savā stāstījumā visai veiksmīgi iesaistījusi interesantus faktus un personību pieminējumus, arī nostāstus un tautas teikas, kas saistītas ar konkrēto vietu. Viens no tādiem piemēriem ir Rancānes aktualizētā informācija par to, ka izcilais latviešu ainavu gleznotājs Vilhelms Purvītis iedvesmu smēlās Rēzeknes skaistumā, jo bieži brauca ciemoties pie Rēzeknē ieprecējušās māsas. Viņš arī atbalstīja jaunos Latgales gleznotājus. Vēl viens piemērs: nesen aizsaulē aizgājušais ievērojamais dokumentālā kino režisors Hercs Franks nācis no Ludzas... Tāpat interesanti uzzināt, ka „no Maltas senā nosaukuma – Borovaja (krievu val. bor – priežu sils) radies arī populārās mūsdienu latgaļu mūzikas grupas „Borowa MC” nosaukums.” (51) Stāstus un vēstījumus sulīgi papildina latgaliešu kulinārijas noslēpumi – ēdienu un dzērienu receptes. Var uzzināt, kā pagatavot īstu latgaliešu paštecināto jeb šmakovku, pīrāgus jeb asuškus, buļbešnīkus un citas Latgales delikateses. Autore arī sniedz praktiskus padomus par apskates objektiem, – kad tie vislabāk un izdevīgāk apskatāmi, kam nepieciešams zvanīt, lai sarunātu ekskursiju u.tml.
Tomēr, lasot „Divpadsmit lokus”, Latgales nepazinējam nereti ir grūti vizualizēt un izprast autores ieteiktos ceļojumu plānus. Starpvākā gan ievietota Latgales novadu karte, tomēr tā ir pārāk vispārīga, daudz labāk un uzskatāmāk būtu arī katram tūrisma objektam pievienot mazu karti vai vienkāršotu shēmu ar norādēm, tieši kur meklējams minētais objekts. Arī pilsētu – Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils – ielu nosaukumi un to apraksti nezinātājam neizsaka neko un atmiņā neierakstās. Ilustratīvos attēlus – krāsainas fotogrāfijas ar komentāriem (divos atvērumos grāmatas vidū), kā arī melnbaltos fotoattēlus būtu bijis labi pievienot katram aprakstītajam objektam.
Nevarētu teikt, ka Anna Rancāne pārsteigusi lasītāju ar kaut ko jaunu, agrāk nezināmu un neatklātu. Grāmatā iekļautā vēsturiskā informācija un aprakstītie valsts nozīmes kultūras pieminekļi – baznīcas, pilskalni, piemiņas vietas u.c. – daudziem lasītājiem nav nekāda terra incognita, arī tiem, kas nekad nav apmeklējuši minētās vietas. Kurš latvietis gan nezina, ka Latgalē ir skaistas dabas ainavas, daudz ezeru, senas podniecības tradīcijas un slavenas keramiķu dzimtas, krāšņas baznīcas, savdabīga vēsturiskā, nacionālā un reliģiskā situācija, kuras ietekmē veidojusies latgaliešu sabiedrība un tās raksturi! Vēl jo vairāk mūsdienās, kad teju visu nepieciešamo informāciju var atrast internetā un neskaitāmos tūrisma ceļvežos. Tomēr tradicionālo ekskursiju vadītāja tekstu atsvaidzina vietējo iedzīvotāju stāsti, ko Anna Rancāne veiksmīgi sakrājusi ilggadējā žurnālistes darbā. Daudzviet šie ļaužu stāsti ir krietni spilgtāki par pašas autores tēlojumiem, kas arī varētu būt šīs grāmatas mērķis. Tādējādi grāmata iecerēta ne tikai kā ceļvedis, kurā aprakstīts, ko apskatīt, kur labāk paēst un pārnakšņot, bet arī iespēja iepazīt latgaliešus.
Bet. Aprakstītie cilvēki, vai tie būtu keramiķi, audējas, vai citu profesiju pārstāvji, tēloti garā stipri, talantīgi, spējīgi pārvarēt visas grūtības un padomju mantojuma atstātās sekas, viņi atraduši nodarbošanos bezdarba mocītajā Latgalē un nepadodas bezcerībai, kā varbūt dzirdēts citur. Ikvienu stāstu un vēstījumu par cilvēkiem caurstrāvo siltums, gaišums un mīlestība uz dzimto novadu. Tas ir saprotams, taču – vai iespējams iepazīt, izprast un iemīlēt tiklab zemi, kā cilvēkus, ja tie parādīti tikai no vienas – pievilcīgākās – puses?
Tāpēc tad, kad pāršķirta grāmatas pēdējā lappuse, rodas jautājums, kam īsti šis darbs ir adresēts? Vai visiem Latvijas iedzīvotājiem, vai tūristiem, varbūt tikai pašiem latgaliešiem? Rodas šaubas, vai citu Latvijas novadu iedzīvotāji pēc Annas Rancānes grāmatas izlasīšanas spēs iemīlēt Latgali, mainīt savus līdzšinējos priekšstatus, neredzot visu savām acīm. Tam, kurš nekad nav bijis Latgalē, visi objekti, vietu nosaukumi, ļaužu vārdi un uzvārdi izsaka gaužām maz un pēc neilga laika piemirsīsies pavisam. Lasot palaikam šķiet, ka informācijas pārblīvējums ir tik liels, ka prātā paliek tikai atsevišķas detaļas.
Daudz aizraujošāk būtu, ja autore savam lasītājam vismaz ieskicētu vēl pavisam neapjaustas Latgales kontūras, atklātu savu dzimto pusi jaunās, ne tik tradicionālās krāsās, lai tiešām kļūtu skaidrs, ka uz Latgali vērts braukt „citādā, pēc kā tad brauc un kuru nevar atrast citur...” dēļ.
