CONFERENCE
***
Tās abstraktās valodas
Kurās mēs runājam
Un aizmirstam paši sevi
Reiz aiznaglos mūsu prātu
Darot mūs mēmus kā
Kokus dūmu izgrauztā zemē
Simtiem Bābeles torņu sagrūs
līdz pašiem pamatiem, kur
Dievi glabā vissvētākos smieklus
Un viņi smiesies
Tikpat bezpersoniskā kaislē
Kā mirklī, kad radīja mūs
***
Zili pelēkā trīcošā tumsā
Sagrūst debesu kolonnas
Svētītas lāses noskalo putekļus
Vējzirgos melnos mēs auļojam
Pretī tālumiem, maigi dunošiem
Šķīst gaisma pār kalniem
Jūra putojot atbalso pērkona dziesmas
Jūti, cik zibens šonakt salds
Daba mūs uzglezno raupjām un mīlošām otām
***
Rīta miglas duļķainajā gaismā
Pētu iedomu pilsētas
Bez vārda un nozīmes
Pieskaros pussagruvušiem namiem
To sirdī mīt drēgnas ilgas
Pēc nepārejošiem pavasariem
Ielas pilnas tūkstošiem vēstuļu
Neviens tās nelasa jau sen
Tikai tumsa lobās
No logu acīm un naktīs
Klusi izdzēš pa rindiņai
Lai vairāk sāp
Torņi kā vientuļi kaķi
Skrāpē debesis
To nodrupušais zelts
Izgaismojas vien
Peļķu dubļainajās mutēs
Laiks šeit ir noskrandis
Ieaudzis lauskās un zirnekļu tīklos
Mazliet apstājies un tumsnējs
Nekad neskatos atpakaļ -
Pirms sagrūšanas
Mājas vienmēr kļūst svinīgas
Un sauc mani vārdā
***
/Iedvesmojoties no Žaņa Lipkes memoriāla apmeklējuma/
Ir tūkstoš deviņi simti septiņdesmit pirmais
Bet toreiz
Zem dzeltenās zvaigznes
Pasaule pārvērtās duļķainā spogulī
Bez gala un malas
Kaulains mēness
Bez sejas
Mūs vētīja meta kaudzēs
Un dzēsa mūsu pēdas
Asiņainā vējā
Klusējam. Sažņaudzam rokas
Tās pilnas ar izmisumu
Un rūgtiem cerību putekļiem
Sīkākais pārkāpums
Kā sveiciens pazušanai
Sveces gaismā
Ēnas spēlē visskaistāko teātri
Mēs smejamies mazliet
Ārā līst
Varbūt uzplaukst jasmīni
Turpinās dzīves un dzīvības
Bezgaismas dienās
Mēs elpojam dziļi
Un ticam –
Melnie dēļi mūs nosargās
***
Tu esi rotājums
Manā dārzā
Melnkoka statuja
Pīlādžu acīm
Sveķainiem matiem
Un pirkstiem kas
Pieskaras vējam kad
Eju tev garām
Bezmiega naktīs
Tu atceries mežu
Un smilksti
Sarkaniem ziediem
Pārklājas tava āda
Gaisā trīsuļo dūmi
Līdz ziemai
Mēs skaitām
Ziedus un skumjas
Puteņiem cauri
Mirdz tavas acis
Man nesalst kad
Eju tev garām
***
Kaila sieviete šūpolēs
Jasmīna zariņš matos
Migla uz pleciem
Svētdienas rītā
Viņa visskaistākā
Viņš glezno
Nekad nepabeigdams
Pirms grēksūdzes
Viņas miesa
vissaldākā
***
Kādu nakti
Es būšu melnām pērlēm
Apvīts mēness
Lūkošos tavā sejā
Līdz tu atpazīsi
Savus caurspīdīgos sapņus
No aizmirstā laika dzīlēm
Modīsimies viens otrā
Es būšu vēsa gaisma
Pūces kliedzienā
Tu pieskarsies sūnām
Kā maigām atmiņām
Tavi pirksti izbalēs
Es remdēšu tavas slāpes
Sudrabots ūdens
Aizskalos bailes
Zilgani plīvuri
Dejos tumsā un smaržos
Pēc rūgta kailuma
Rīts ausīs zvaigžņots
Un tīrs
Ilgi tu lūkosies debesīs
Mana pasaule būs izdzisusi elpa
Tavējā – uzplaucis zieds
***
Ārā jau skaidrojas
Bet viņā joprojām līst
Samirkst visas viņas mežģīnes, rotas
Vēl neaprakstītās lapas
Pārplūst kafija
Melni stari tiecas uz augšu
Viņa sēž un nekustas
Trausla kā porcelāna zieds
Ir viņas pasaule
Tūkstošiem skumjās lāsēs
Viņa meklē savu atspulgu
Baidoties ieraudzīt tumsu
Tik dziļu un asu kā viņas
Aizejošais skaistums
Ārā jau skaidrojas
Viņā vēl ilgi līs
