Intravertais ēteriskums. Oidira Ava Olafsdotira „Astoņu ziedlapu roze”

Oidira Ava Olafsdotira ir mākslas vēsturniece, un viņa raksta par jaunekli vārdā Arnljots, kurš nejaušības pēc ir kļuvis par tēvu, par viņa ceļu ārpus mājām, par „juteklisko vīrišķību” – kā pati autore to nodēvē, par viņa sirdslietām – rozēm un dārzkopību. Vienkāršoti var secināt, ka, lai arī galvenais varonis ir vīrietis, tas tomēr stereotipiskā skatījumā ir sieviešu romāns, ja uzskaita Olafsdotiras skartās tēmas: jūtas, mērķtiecīgus centienus „atrast sevi”, pārdomas par tuvajām attiecībām ar māti un zīdaiņa jautājumu. Un pat ja tā, atklāts paliek jautājums: kā romāns „Astoņu ziedlapu roze” ir spējis uzrunāt tik daudzus un guvis tādu atzinību? Tas noteikti ir kas vairāk par jaunekli ar zīdaini rokās.

Romāns it kā ir iekšēji vērsts, tas nav pilns ar sižeta pārlēcieniem, tieši otrādi – sižets veidots plūstoši, bez asiem notikumiem, spēcīgāk akcentējot varoņu iekšējās sajūtas, pārdzīvojumus, refleksijas un apzinātu sevis pētīšanu un tramdīšanu, lai „aizraktos” līdz dziļumam. Šī vēstījuma uzbūves īpatnība ir visnotaļ sarežģīta, taču Olafsdotiras romānā tā, ja ne pilnībā, tomēr ir noslīpēta pārsteidzoši labi. Pieņemot to, ka mūsdienās populāra romāna kvintesence ir sižeta spraigums un pietiekami ātra un daudzveidīga notikumu maiņa. Turklāt jutekliski tendētas literatūras bīstamais punkts ir smalka robežšķirtne, kas tuvina to koeljiskām atziņu vācelītēm. Šis nepārprotami ir subjektīvs lasītāja skatījums, taču Olafsdotiras romānā es to neredzēju, kaut gan – atrast jau var visu un visur.

Mazliet noslēpumainības „Astoņu ziedlapu rozei” piešķir tas, ka visa romāna gaitā tā arī nekļūst zināms, kur atrodas galvenā varoņa Arnljota ceļojuma noslēgums. Mazā pilsēta ar klostera dārzu, kas vilina jaunekli, izmirstošais dialekts un siltums ir gandrīz vienīgais, ko mēs uzzinām par ceļamērķi. Gan lasot, gan arī pabeidzot stāstu, ir neliela vēlme ļauties meklējumiem, pieķerties klāt nenozīmīgiem faktiem, mēģināt izdomāt racionālāko ceļu, kas varētu būt aprakstīts romānā utt. Var paļauties uz informāciju, ka rakstniece pieņēmusi kā otro vārdu Ava, un tā dēvē franču viduslaiku svēto (kā vēstī grāmatas vāks), un var nolemt, ka tā ir Francija, visticamāk, dienvidi. Tulkotājs Dens Dimiņš savukārt uzskata, ka Arnljota galamērķis ir Spānija.[1] Jāpiebilst, ka man ir arī asociācijas ar kādu Itālijas mazpilsētu, kas robežojas ar Šveici. Rezultātā tas, kas romānā kaitina visvairāk, šī neziņa par to, uz kurieni dodas Arnljots, kļūst arī par vienu no intriģējošākajām grāmatas īpašībām. Tas padara katra lasītāja pieredzi unikālu – atceroties savus ceļojumus vai arī iztēlojoties kaut ko sev tuvu un vēlamu.

Atgriežoties pie romāna ēteriskās puses, tās nāk kopā ar domām par augiem: „Rozā kazroze aug melnā pludmales smiltī, šur un tur, nomaļus. – Man liekas svarīgi, lai cilvēks, kas ir uzaudzis meža vidū, saprastu tieši to, ka puķe var augt viena pati, kaut kur melnajā smilšu sērē un reizēm arī upju senlejās, tāpat viena. Kad nosaucu platlapu kazrozi, jūtu, ka es kļūstu nedaudz jūtīgs.” (76) Arnljots atzīst, ka viņš domā par trim lietām: nāvi, miesu un augiem. Par nāvi, jo ir pieredzējis savas meitas piedzimšanu; par augiem, īpaši mātes rozēm, jo viņam ļoti pietrūkst viņas. Un par miesu – tas nav gluži līdz galam konkretizēts romānā, bet viņam ir 22 gadi un kāpēc gan ne? Taču arī šīs viņa pārdomas atrodas ārpus skarbajiem skandināvu vīriešu stereotipiem: „Lai arī brīžiem manas domas aizklīst pie kinozvaigznēm, kamēr opelis velkas kalnup un pēc tam ripo lejā uz līdzenumu, man liekas forši būt vienam, jo meitenes ķermeniskās klātbūtnes dēļ cilvēks var salaist visu grīstē. Nav gluži tā, ka es nepārtraukti par to vien domātu, kā nokniebties, tomēr vienatnē es cenšos izprast saikni starp manu miesu un manu patību un starp paša miesu un citu miesu.” (104)

Romānā ir arī daudz blāvākas sižeta līnijas, taču tās nav mazāk nozīmīgas. Dažādi iezīmētās tēmas šo romānu ļauj skatīt no visdažādākajiem diskursiem, piemēra, bērnu un vecāku attiecībām, dzīvošana ar „citādo” ģimenē (galvenā varoņa dvīņubrālis ir ar zināmiem psiholoģiskiem traucējumiem), sieviete kā rakstniece, femīnais pasaules skatījums, sievietes loma ģimenē utt. Detaļu atkārtošanās neviļus liek ieskatīties romānā arī no psiholoģijas viedokļa:, piemēram, kādēļ, knapi pazīstot viņu, Anna lūdz Arnljotu būt klāt sava bērna dzemdībās? Kādēļ galvenā varoņa tēvs tik uzstājīgi cenšas gatavot ēdienu pēc savas sievas klades, kuras ierakstus ir grūti salasīt? Cik apzināti romānā iekļauta neliela „skaitļu maģija” (daudzi notikumi iekrīt vienā datumā)? – un tā var turpināt. Lūk, šie detaļu pētījumi, to meklēšana un interpretācija, kā arī nodalīšana liek romānam būt ar pēcgaršu un iedarbināt kādu no Olafsdotiras ieskicētajām stīgām lasītājā.

Ja jāatbild uz jautājumu par šī romāna iederīgumu ievadā minētajā grāmatu topā tēviem, tad mana atbilde ir – nē. Nosaukums emocionāli stilistiski saistās ar sievišķo (labi, ka nosaukumā minētās „ziedlapas” nav lietotas deminutīvā), kaut arī tas no oriģinālvalodas ir dažādi tulkojams, un, ja vien nepaliek pie latīniskā varianta Rosa candida, tad katra valoda to interpretē citādi. Šo grāmatu varētu noteikti iedomāties kā patīkamu lasāmvielu daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras sapņo par ideālo tēvu savam bērnam, un, protams, ideālo bērnu, kas aug un attīstās apbrīnojami veiksmīgi un visādi citādi arī ir īpašs; tomēr reālistiski domājot – ja arī grāmata tiks izlasīta, visnotaļ drīz tā pazudīs grāmatu plauktos, jo arī domas par pārlasīšanu īpaši nesaista, kas ir gan kompliments, gan problēma: grāmata ir pietiekami ilgspēlējoša un ar savu pēcgaršu,[2] bet to nevarētu raksturot kā tādu, kuru gribētos vēl un vēl. Kā saka, laba daudz nevajag.

* www.mammamuntetiem.lv/articles/29023/gramatu-top-15-ko-davinat-tetim-teva-diena/

[1] lr1.lsm.lv/lv/raksts/radio-maza-lasiitava/oidira-ava-olafsdotira.-astonju-ziedlapu-roze.a41943/

[2] Linda Kusiņa īsi par grāmatu www.la.lv/oidira-ava-olafsdotira-astonu-ziedlapu-roze/