Ilūzijas par pasaules centru

Šīs filozofiskās pārdomas nodarbina arī Lilijas Berzinskas grāmatas "Pasaules centrs. Pasaka pieaugušajiem" ("Dienas grāmata", 2017) galveno varoņu prātu. Tibo, Flo un Kantānija, augstāko aprindu ļaudis, dzīvo vārdā nenosauktā pilī un aptuveni nojaušamā laikā; vienlaikus it kā mums pazīstamā realitātē (ar pilsētu uz ūdens/Venēciju kā Flo sapņu galamērķi), kas tomēr līdz galam nav mūsu realitāte (jo tajā dzīves ritumu un vienīgo patiesību regulē mistiskie "dzintara lasītāji", kas, par spīti savam romantiskajam apzīmējumam, spēj būt neiecietīgi brutāli pret tiem, kas domā citādi). Kā norāda autore, "starp lielajiem notikumiem allaž pamanās ielavīties sīkāki atgadījumi, neuzkrītošāki, tādi, kas aiz sevis ne tikai dokumentus, bet pat atmiņas neatstāj. Tā nu šī ir vienīgā liecība par pili un tās iemītniekiem, kuri dzīvojuši sen, bet pieredzējuši to pašu, ko piedzīvoja ļaudis pirms viņiem un ko piedzīvojam mēs".

Neskatoties uz piederību pie augstmaņu aprindām, katram galvenajam varonim ir sava vēsture un iekšējā drāma. Tibo – kroplīgs galma āksts, kas, "salūzis zem tēva brīdinājumu un savu nepiepildāmo sapņu spiediena (..), iemanījās slēpties aiz smiekliem un jautrības".

Flo – zeltmatainā pilskunga meita, kas sapņo nokļūt pilsētā uz ūdens un satikties ar savu sapņu kapteini, un visu mūžu varētu pārtikt tikai no medus vien. Un visbeidzot skaistā, dzīvesgudrā un kaislīgā Kantānija, kas spēj saskatīt dziļāko būtību aiz āksta tēla un, šķiet, ir pašas dievietes Freli iemiesojums.

Vienmuļajā un padrūmajā pilī risinās romantisku, draudzīgu un erotisku attiecību trijstūris, katram no iesaistītajiem fantazējot par savu pasaules centru un mēģinot to salīdzināt ar citu izsapņoto. Vai pastāv viens vienīgs pasaules centrs, vai arī katram tas ir savs un citāds? Tibo ir pārliecināts: katram pasaules centrs ir citāds. "Tas atbilst dvēseles ilgām. Tajā nokļūstot, cilvēks jūtas laimīgs. Patiesi laimīgs un mierā ar visu."

Taču pēc kā ilgojas dvēsele? Vai esam pietiekami nobrieduši, lai atšķirtu īstās ilgas no bezvērtīgām ilūzijām? Flo savu pasaules centru iztēlojusies kā visu vēlmju piepildījumu ar grezniem tērpiem, dārgām kažokādām, izklaidēm un piedzīvojumiem. Taču, to visu iegūstot, top skaidrs, ka ne jau pēc tā ir ilgojusies dvēsele (tā teikt – esi uzmanīgs ar savām vēlmēm, jo tās var piepildīties) un, skrienot savu vēlmju pavadā, iespējams, ir zaudēts kaut kas daudz vērtīgāks: draudzība vai pat mīlestība.

Šī pasaka nav dinamiskiem notikumiem pārbagāta, tā vairāk rosina uz individuālu iekšēju refleksiju un pārdomām par savu pasaules centru.

Atsevišķās epizodēs autorei izdevies ārkārtīgi smalki veidot pāreju, kas iezīmē varoņu attiecību dinamiku (Tibo un Kantānijas romantiskais sakars), citviet, gluži pretēji, rodas sajūta, ka tēlu attiecības nav līdz galam atrisinātas: tās it kā palikušas karājamies gaisā vai ir autores aizmirstas.

Tomēr lēnais un nesteidzīgais pasakas ritms uzdod nesaudzīgus jautājumus: vai savā pasaules centrā esam tikai mēs paši – vieni un vientuļi? Vai sasniegt savu pasaules centru nozīmē attālināties un aiziet prom no visiem citiem, arī tiem, ko mīlam? Vai varbūt tu tomēr esi gatavs upurēt ilūziju par savu pasaules centru, lai būtu kopā ar to, kurš patiesībā ir (vai varētu būt) tavs pasaules centrs? Nebūt pašam pasaules nabai, bet vienkārši būt līdzās kādam, kurš tevi mīl un kuru mīli tu.