Ārpolitikas rūgtās mieles. Valdis Krastiņš „Ļoti personīgi. Latviešu diplomāta stāsts 1992–2008”

Tā ir indivīda vēsture, kas var papildināt vai arī kontrastēt ar sabiedrībā un arī zinātnē valdošajiem pieņēmumiem par pagātni. Tādējādi memuāristika, no vienas puses, būdama ļoti subjektīvs un apšaubāma kā avots, no otras puses vienmēr ir vilinājusi pagātnes pētniekus tieši subjektīvo interpretāciju dēļ.

Memuāristika vienmēr bijusi cieši saistīta arī ar literārajām kvalitātēm. Savulaik, 1953. gadā bijušais britu premjers Vinstons Čērčils par saviem sešu sējumu dokumentālajiem memuāriem „Otrais pasaules karš” saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Arī Latvijā nav trūcis literāri izveicīgu memuāru rakstnieku. Tā, piemēram, operdziedātāja Marisa Vētras atmiņu grāmatu spraigums un kolorīts var radīt jautājumu, vai M. Vētra mūsu kultūras vēsturē ir nozīmīgāks kā dziedātājs vai kā rakstnieks... Daudzu latviešu rakstnieku literārie bērnības tēlojumi ir ne tikai literatūras mantojums, bet arī vērtīgs vēstures avots.

Klasiskajā tradīcijā katram sevi cienošam džentelmenim vajadzēja uzrakstīt memuārus, ne tikai lai iemūžinātu savas pēdas pagātnē, bet arī lai dalītos pieredzē ar jaunāko paaudzi. Beidzoties aktīvajai karjerai, džentelmenis, visbiežāk par pamatu ņemot dienasgrāmatas, rakstīja memuārus: kas nereti tika uzskatīti par pēdējo svētīgo darbu sabiedrības labā. Šī prakse ir saglabājusies arī šodienas Rietumu kultūrā. Saprotams arī transformējusies un paplašinājusies, jo līdz ar sabiedrības demokratizācijas un izglītības līmeņa celšanos, pie memuāru rakstīšanas sēžas aiz vien vairāk cilvēku, nenoliedzami paplašinot pagātnes izpratnes, neļaujot tās uzurpēt tikai elites aprindām. Tomēr politiskās, ekonomiskās vai kultūras elites pārstāvja memuāri vienmēr tiek uztverti, varētu teikt, nozīmīgāk vai svarīgāk, jo caur tiem tiek bagātināta un interpretēta valsts „lielā” vēsture, tās naratīvs un vērtējumi tiek iestrādāti valsts politiskās vēstures grāmatās, veidojot nacionālo pagātnes stāstu.

Gada sākumā apgādā „Mansards” iznākusī diplomāta Valda Krastiņa memuāru grāmata „Ļoti personīgi. Latviešu diplomāta stāsts 1992–2008” varētu tikt uztverta kā šādu memuāru paraugs. Jau grāmatas ievadā autors norāda, ka atskatīsies uz pēdējo divdesmitgadi caur savas diplomātiskās darbības prizmu, jo „būdams augsts valsts ierēdnis” viņš esot „tuvplānā redzējis daudz ko” (5.lpp.). Tas patiesi intriģē, lai gan sākotnēji aizdomas raisīja grāmatas ne visai plašais grāmatas apjoms; šķiet, pat grāmatnīcā redzētā krietni mazāku dzīves pieredzi ieguvušā Andra Kiviča grāmata ir krietni biezāka. Nodomāju, ka ne jau apjomā, bet darba saturā ir jēga, un ķēros pie lasīšanas – kā nekā, tomēr tās ir pirmās Latvijas diplomātiskā dienesta darbinieka atmiņas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas!

Vispirms būtu jāprecizē, kas ir Valdis Krastiņš, jo grāmata rada priekšstatu, ka viņš ir dzimis 1992. gadā, kļūstot par Ārlietu ministrijas ierēdni. Iepriekšējā: Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora dzīve nav skatīta. Saprotams, ka autoram ir visas tiesības ļaut ieskatīties tikai noteiktā savas dzīves posmā, tomēr tas nevilšus rada jautājumus. Autors, ar nosodošu retoriku minot diplomāta un vēsturnieka Mārtiņa Virša nomenklatūras pagātni [?!] vai Mavrika Vulfsona darbošanos vācu karagūstekņu nometnē pēc Otrā pasaules kara, tajā pašā laikā neko nestāstot par savu padomju pieredzi, rada priekšstatu, ka būdams toreizējais Latvijas Konservatorijas profesors vadīja vismaz pretestības grupu pret padomju režīmu. Cilājot citu ļaužu padomisko pagātni, bet savējo slēpjot aiz darba hronoloģiskā rāmja, autors izvēlējies sev it kā ļoti izdevīgu pozīciju – tomēr „rūgtās mieles”, ja pārfrāzējam autoru, nav sastopamas tikai „Latvijas atjaunošanas dzērienā” (9. lpp.), bet caurauž arī autora memuārus.

Galvenā uzmanība memuāros tiek veltīta V. Krastiņa diplomātiskajai karjerai. Autors ir bijis LR ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Čehijā un Slovākijā, Turcijā, Norvēģijā un Somijā. Nenoliedzami tik ievērojamai karjerai un bagātīgai pieredzei, kas iegūta divu desmitgažu laikā, vajadzētu izpausties plašos memuāros. Un tādēļ grāmatas nelielais apjoms pārsteidz. Es tiešām nezinu, vai šo grāmatu varēs pilnvērtīgi izmantot Latvijas ārpolitikas pētnieki, rakstot diplomātijas vēsturi. Nevilšus, salīdzinot ar pirmskara Latvijas diplomātu vai ārlietu ministru atmiņām,¹ šīs atmiņas vairāk līdzinās jaukam, interesantam ceļojumu aprakstam, kuru papildina nelieli ekskursi vēsturē vai arī satikto personu un personību raksturojumi. Kādēļ?

Varbūt vainīgs ir laiks? Tomēr laiks no aprakstītajiem notikumiem nav pagājis īpaši ilgs, vairums atmiņās iesaistīto personību arī ir dzīvas un aktīvi darbojas savās jomās. Grāmatā tas izpaužas ļoti īsos, aprautos Latvijas kolēģu vai ārlietu ministru raksturojumos vai to trūkumā. Ja, piemēram, pirmā Latvijas Ārlietu ministra Jāņa Jurkāna raksturojumu var reducēt līdz viņa „naudas kārei” (11.lpp.), neanalizējot viņa devumu ārpolitikā un neminot viņa darbības plusus un mīnusus, tad jāsaka, ka grāmata jau sāk pretendēt uz virspusīgumu. Faktiski katra nodaļa rada virkni būtisku neatbildētu jautājumu, bez atbildēm uz kuriem stāsts šķiet nepabeigts. Dažādas detaļas, no kurām atmiņu autors vairās, tieši šāda veida stāstā būtu iederīgas un padarītu to ļoti vērtīgu pētniekiem. Saprotams, ka uz daudziem ārpolitikas dokumentiem vēl attiecas atzīmes par slepenību, tomēr, iespējams, ka memuārus lieti papildinātu dažādu dokumentu publikācijas, kuras likums neliedz publiskot.

Noteikti jāmin arī autora prasme raiti un viegli izstāstīt stāstu, kas grāmatu padara viegli lasāmu un uztveramu plašam lasītāju lokam. Tomēr - vai tas arī bijis autora mērķis? Nezinu.. Ceru, grāmata pamudinās citus diplomātus padomāt par memuāru rakstīšanas lietderību, tā ne tikai ierakstot savu vārdu vēsturē, bet sniedzot arī materiālu pagātnes pētniekiem.