CONFERENCE
Tur nu tas stāvēja, putekļu un zirnekļu tīklu apklāts, pieblīvēts grāmatām, kuras izkārtotas virsū cita citai gluži postmoderniskā manierē, bez jebkāda tematiska vai hierarhiska iedalījuma: lūk, Raiņa sējumam pieglaudies Dena Brauna "Da Vinči kods", turpat netālu "Ulisu" stutē grāmatiņa ar nosaukumu "Viegli pagatavojami ēdieni", savukārt Ziedoņa "Epifānijas" draudzīgi sagūlušas kopā ar kriminoloģijas mācību grāmatu. Nepieciešamība to visu dabūt projām jeb "dekonstruēt" lika man piedzīvot tādu kā madlēnas efektu: atmiņu, asociāciju gūzmu, ko raisa katra grāmata. Tēli, sižeti un galvenās idejas bieži vien jau sen izplēnējušas aizmirstībā, bet prātā palikusi kāda detaļa, Barta vārdiem izsakoties, punctum, kura likusies svarīga.
Tā, piemēram, bērnībā lasītās grāmatas saistās ar joprojām spilgtām maņu gleznām. "Ronja – laupītāja meita" vienmēr liek sajust tumša, lietus pielijuša meža smaržu un dzirdēt harpiju ķērcienus virs koku galotnēm. "Divas Lotiņas" nez kādēļ prātā iespiedušās ar divām cieši sapītām bizītēm, kas nostiprinātas ar lenti. "Sīpoliņa piedzīvojumi" atmiņā atsauc līdz pēdējai detaļai iztēlotas sīpoliņa kārtas, zem kurām kaut kur dziļumā pukst sirds (kas noteikti liek asarot acīm). Citas grāmatas uzjundī kādu spilgtu izjūtu. Atceros, "Bezgalīgais stāsts" man pirmo reizi lika iepazīt mīlestības sāpes (jo es taču nevarēju dabūt foršo Bastiānu) un pie reizes arī tikpat sāpīgi iezīmēja robežu starp iztēli un īstenību, kuras pirms tam manā prātā nebija stingri šķirtas. Krietni vēlāk pirmo reizi piedzīvoju kaut ko citu: apjausmu, ka literatūrā ir iespējams ieraudzīt tās noklusētās pasaules apveidus, kas gruzd manis pašas apziņā: Silvija Plāta man nosauca vārdā "stikla kupola" izjūtu, ar kuru biju pazīstama, bet kuru nespēju aprakstīt, Virdžīnijas Vulfas "Savā istabā" sazīmēju arī savas telpas robežas, un, kafejnīcā paceļot kafijas krūzi pie lūpām, es izjutu Sartra "nelabumu", nevis kaut kādu tur vienkārši dzīves apnikumu. Dažas grāmatas liek atminēties kādu rindkopu, īpatnēju vārdu secību, kas izsauc gluži fizisku reakciju. Piemēram, Albēra Kamī "Piezīmju grāmatiņās" ir viens teikums, kurš man atspoguļo visu grāmatas izjūtu un vienmēr izraisa zosādu: "Tas bija smieklīgi: es pieceļos, apsēžos, smēķēju, stāvu, guļu, pamostos, pieceļos, eju, apsēžos, pieceļos." Uzlūkojot Nabokova "Lolitas" muguriņu, prātā atskan romāna ievads, kura ritms izsauc patīkamas tirpas: "Lolita, manas dzīves gaišums, manu gurnu kvēle. Mans grēks, mans acuraugs. Lo-li-ta: mēles galiņš cilājas trīs reizes, lejup no aukslējām, lai tad trešajā reizē atdurtos pret zobiem. Lo. Li. Ta."
Lieki teikt, ka šādas spēlītes piņķerīgo pārvākšanās procesu padarīja daudz patīkamāku, jo, lūk, manā priekšā atradās mentālā karte un, velkot pirkstu pār krāsaino muguriņu reljefu, es devos aizraujošā apziņas ceļojumā. Ceļojumā – viss viens, ārējā vai iekšējā, – devušies arī "Ubi Sunt" autori: jau visu oktobri varam lasīt Mārtiņa Laizāna sagatavotos tekstus no Hārvarda Universitātes Pasaules literatūras institūta foruma Dānijā, drīzumā lasītāji varēs iepazīties arī ar Zanes Grudules un šīs slejas autores iespaidiem par mācībām Lietuvā.
Lai literārām spēlēm piesātināts rudens!
