Bērnības esence. Ieva Samauska „Amariļļa Mīļumzeme”

„Amariļļa Mīļumzeme” ir bērnišķīgi naiva un tikpat bērnišķīgi (lasīt – oriģināli) asprātīga vienlaikus – ikviens, kam ir bijusi kāda tuvāka darīšana ar pirmsskolas vecuma bērniem, sapratīs, par ko ir runa – bērns, naivs bērns, tieši tā iemesla dēļ, ka viņam vēl maz pieredzes šajā pasaulē, spēj radīt un izteikt tik oriģinālas un neatkārtojamas lietas un domas, kādas reti kuram pieaugušajam jelkad izdodas izpaust. Lasot grāmatu, ir skaidrs, ka situācijas un tiešās runas autore nebūt nav „izzīdusi no pirksta” – tās ir pilnīgi normāla bērna ikdienas sastāvdaļa. Grāmata ir bērna loģikas, domāšanas veida un virziena atspoguļojums, ko autorei ir lieliski izdevies fiksēt un dokumentēt, neko no tā nesabojājot, nepielāgojot un nenonivelējot līdz pieaugušo loģikas līmenim. Grāmata ir tīra kā bērna asara, tajā ir visa bērnības esence – bezrūpība par lietām, kuras pārvalda pieaugušie, un bezgalīgas nopūtas par to, kas pieaugušajiem vairs nešķiet būtisks; domu ķēdes un secinājumi, kas bērnam šķiet tik paredzami, bet par ko pieaugušie brīnās un smejas; aizraujošas spēles un piedzīvojumu sajūta ik uz soļa; līdz drupatai izbaudītas pankūkas un izlaizīts ievārījuma trauciņš; nesavtīga mīlestība uz dabu un visu dzīvo un sirdsskaidra atvērtība uz brīnumu un transcendento: bērns tic Dievam ne tāpēc, ka viņam kāds to būtu iestāstījis, bet tāpēc, ka viņš saredz tā saiknes dabā un cilvēcībā, pret ko pieaugušie bieži vien ir nocietinājušies vai kam vienkārši paskrien garām.

Tāda ir Amarillis – sešus gadus veca meitene, kuru puķes vārdā iesaucis tētis. Viņa dzīvo ar mammu un tēti, viņai ir mīloši vecvecāki un viņa tic Dievam un eņģeļiem, un Amarillis pavisam noteikti ir gudrs un dzīvespriecīgs bērns. Mūsdienās daudziem šāds tēls un dzīves modelis varbūt šķistu utopisks vai vismaz ekskluzīvs, taču pati Amēlija Māra (Amariļļa īstie vārdi) jūtas pilnīgi normāli. Ja šajā pasaulē arī parādās kāda netaisnība vai bēdas, vairākumā gadījumu to avots ir vai nu televīzijas ziņas, vai bērnišķīga nepacietība. Viņas dzīve, šķiet, ir teju bērnības etalons – tajā nav pārliekas tehnoloģiju klātbūtnes, meitenei ir draudzīgas un veselīgas attiecības ar vienaudžiem, viņa diezgan daudz laika pavada pie dabas ar vecākiem vai pie vecvecākiem laukos, jautājumos un izteikumos, ko no viņas var dzirdēt, nav nekā samaitāta vai divdomīga, viņa klausās vecāku lasītās pasakas pirms miega, un lielākā blēņa, ko viņa varbūt ir pastrādājusi, ir zem spilvena pabāztas mammas balles kurpes vai pirms gulētiešanas uzkrāsotas lūpas. Viņas dzīvesstāsts, cik to var iepazīt šajā grāmatā, pārsteidzoši kontrastē ar apkārtējās pasaules negatīvismu un skaudrajām ziņām par nelabvēlīgajām ģimenēm.  

„Amariļļa Mīļumzeme” nav grāmata tikai bērniem (lai gan bērni, protams, to arī var lasīt) – tā drīzāk ir iedvesmas avots pieaugušajiem, atpūta no darbs-nauda-rēķini rata, atgādinājums par brīnumaino ikdienā un ierastajās lietās, atgādinājums baudīt dzīvi un to dzīvot, nevis izskriet tai cauri... Bērni to vēl prot, Amarillis to prot, viņa prot izdzīvot katru mirkli un un ir pietiekami gudra, lai pavēstītu citiem, kā viņa to dara. Bet pats galvenais – Amarillis nav kādas pasaku zemes varone, viņa nedzīvo Nekurnekadzemē vai Viduszemē, vai uz kādas citas planētas, vai kādā sen aizmirstā laikmetā. Amarillis ir reāla (vai tikpat kā reāla) meitene mūsdienu pasaulē ar visiem tās fizikas un bioloģijas likumiem, ierastu likumdošanu un lietu kārtību. Viņa ir tāda pati, kā mēs – jūs un es. Tomēr no šī meitēna var daudz ko mācīties.

Skatoties no iespējamās (un nenoliedzami stereotipiskas) bērna pozīcijas, grāmatai ir daži būtiski trūkumi: 1) tā ir par parastu meiteni parastā pasaulē ar parastu ikdienu; 2) īsajiem stāstiem, no kuriem sastāv grāmata, nav ne sākuma, ne beigu; 3) nav skaidrs, kādēļ aprakstītas un iekļautas tieši šīs situācijas un dialogi – tur nav nekā interesanta; 4) ilustrācijas zīmējis bērns, turklāt tās nav krāsainas... Bet! Nevar noliegt, ka visi šie „trūkumi” ir arī tikai viena vienīga izdošanās: 1) meitene ir reāla un tādēļ šķiet tuva un pazīstama; 2) stāsti ir mazas, brīnišķīgas ainiņas no bērna ikdienas un atspoguļo visu bērnības plaukumu; 3) ikviena situācija un dialogi vai nu vedina uz pārdomām par lietām, kuras, garām skrienot, šķiet ierastas un normālas, bet patiesībā ir pelnījušas, lai par tām pameditē, vai arī liek pasmaidīt par bērna burvīgo loģiku; 4) ilustrācijas, kā jau minēts, ir bērna zīmētas un rada ne tikai neatkārtojamu (un vienīgo pareizo!) noskaņu šiem stāstiem, bet arī atklāj vēl kaut ko papildus no bērna pasaules, ja tās papēta vairāk. Kristas Betijas ilustratores talants aicināt aicina to attīstīt un izkopt, un neatstāt novārtā. Patiesi gribētos redzēt šīs meitenes sniegumu arī pēc gadu desmita vai diviem citos tikpat jaukos darbos!

Ieva Samauska raksta īsiem, vienkāršiem teikumiem trešajā personā, tomēr tā, it kā galvenā varone pati būtu teksta autore – no viņas skatupunkta. Grāmatu veido 28 īsi stāsti – sadzīviskas ainas, kurās ir kāda amizanta situācija, no pieaugušo viedokļa neparasts risinājums, secinājums vai viedoklis, kura autore ir Amarillis. Pat dramatiskās situācijās Amarillis mēģina rast kādu pozitīvu izskaidrojumu notikušajam – kā bērns viņa nespēj līdz galam pieņemt, ka pasaulē ir arī ļaunums,– jo īpaši tādēļ, ka pašai dzīve ir harmoniski pakārtota noteiktai vērtību sistēmai, kas viņu pasargā un noteikti padara par laimīgu bērnu. Ieva Samauska pratusi lieliski atainot šo visiem tik zināmo, tomēr sen piemirsto bērnības sajūtu. Viņa atradusi īsto izteiksmi un atsijājusi īstos notikumus (domājams, no savas pašas pieredzes), kas atklāj galvenās varones īpašo pasauli – kā viņas tētis to nosaucis – Mīļumzemi, kurā viņa dzīvo un kas patiesībā ir mūsu – katra pieaugušā – bērnības pasaule. Tik jauki un intriģējoši, brīžiem pat kņudinoši un prātu atskurbinoši ir lasīt šo it kā vienkāršo stāstu grāmatiņu par šķietami svešu meitenīti – un saprast, ka atceries pats sevi, ka arī tu esi juties kādā situācijā tāpat kā viņa, un pabrīnīties, ka spēj atkal atgriezties savas bērnības pasaulē.