Gaisma tumšajās pasakās

Pēdējo gadu laikā literatūras un kino pasaule it kā pēkšņi sapratusi, ka klasiskās bērnu pasakas patiesībā ir traģiskas un drūmas. Tiek radītas pasaku parodijas, šausmu filmu versijas un samudžinātas melnbaltas grafiskās noveles. Lai arī mēs nepiederam pie tās pasaules daļas, kas uzaugusi tiešā Disneja starmešu gaismā, un varam sadzīvot arī ar Hansa Kristiana Andersena filozofiskajām skumjām un brāļu Grimmu nežēlību, jāatzīst, Silvanas de Mari piedāvātā pasaka nudien ir tumšāka nekā parasti.

Karu un slimību postītā karaļvalstī mirstošs karalis nolasa pareģojumu – Tumšais kungs ir nolēmis laist pasaulē bērnu, kas iznīcinās visu labo ar savu eksistenci vien. Princese Haksena nespēj ievērot karaļa norādījumus un nogalināt nevainīgu bērnu, lai kas tas arī nebūtu, un nolemj kopā ar zīdaini bēgt.

Hanijas – Tumšā kunga meitas – tēls ir konstruēts Silvanai de Mari raksturīgā veidā: kā bērns, kurš jau pirms dzimšanas ir ieguvis vai visas pasaules zināšanas, tomēr neizprot sabiedrības uzbūvi, cilvēka dabas pamatjautājumus un nespēj par sevi parūpēties. Ja šāda defamiliarizācija rakstnieces iepriekšējās grāmatās kalpo kā vienkārši skats no malas uz cilvēku neloģiskajām rīcībām, tad Hanijas pārdomās klātesoša ir arī iedzimta vardarbība, pārākuma sajūta, kas nāk no viņas tumšās puses:

"Un vispār mātes runas dzina izmisumā: cūkgaļas desiņas varēja ēst, tas bija labi, bet kaķus – ne, tas bija slikti. Viņa drīkstēja ēst to, ko nogalinājis kāds cits, nevis to, ko nogalinājusi viņa pati, jo tas esot slikti. Hanijas Tēvs, Melu un Māņu Kungs, bija nepieredzējis diletants salīdzinājumā ar mātes aukli, kura bija pratusi izveidot šādu dalījumu labajā un sliktajā." (94. lpp.)

Meitenes māte Haksena pārstāv bruņnieciskumu un cilvēka drosmi. Viņa apņemas neparko nepadoties Tumšā kunga ultimātam – vai nu atļaut izaugt briesmonim, kas apdraud cilvēci, vai arī iznīcināt cilvēces godu, nogalinot zīdaini. Ar stāstiem un leģendām Haksena cenšas atmodināt Hanijas cilvēcīgo pusi, kas, lai arī ne vienmēr izdodas – meitene izjūt nepārvaramu riebumu pret visu ģimenisko, mātišķo –, tomēr ir nozīmīgi gan Hanijas, gan lasītāja pasaules uzskatu veidošanā.

Pirmais acīmredzamais grāmatas līmenis ir pasaku karaļvalsts stāsts ar nenoliedzamu biblisko motīvu – jaunavai ir piedzimis augstāka spēka bērns, kā rezultātā tiek apdraudēta visu citu tajā laikā dzimušo zīdaiņu dzīvība. Alūzijas uz Bībeli šo ideju par "Tumšā kunga bērnu" padara visai nepatīkamu, lasītājam var šķist, ka šāda tēma jau nu gan nav piemērota bērniem un pasakām. Varbūt pat rodas vēlme piekrist vecajam karalim burvim, kurš paziņo, ka šāds bērns dzīvot nedrīkst. Tomēr grāmatas gaitā pierādās arī citos autores darbos atrodamā doma – pat pasaulē, kurā pastāv maģija un tumšie spēki, tikai cilvēki paši ir atbildīgi par savām un līdzcilvēku ciešanām. Cilvēkam vienmēr ir izvēle.

Daudz nozīmīgāk – tas ir arī stāsts par vientuļo māti ar negribētu bērnu. Astrida Lindgrēna reiz uzrunā par jaunajām, vientuļajām mātēm izmantoja apzīmējumu "negribētās mātes". Tieši tāda ir Haksena – pamesta un piesmieta, tomēr apņēmusies nepadoties. Silvija de Mari ir psihiatre, strādājusi par ķirurģi Itālijā un Etiopijā. Rakstniece dzīves laikā ir sakrājusi daudz liecību par nežēlību un netaisnību, taču, šķiet, visbriesmīgākais viņas acīs ir situācija, kad vienīgā "pareizā" izeja ir atbrīvoties no nevēlama bērna.

Mūsdienās jauna meitene, kas viena audzina bērnu, vairs nav nekas ārkārtējs vai noziedzīgs, tomēr zināms sabiedrības nosodījums pastāv. Haksenas ceļš, grūtības un izvēles ir saprotami gan ar maģijas klātbūtni, gan bez tās. Saspīlējums attiecībās starp bērniem un vecākiem ir mūžsena problēma, it īpaši, ja vecāki dzīvo šķirti. Nespēja komunicēt, neizpratne, cīņa vienam ar otru un sabiedrību piedevām: Silvana de Mari raksta par sāpīgiem un aktuāliem jautājumiem. Hanijas un Haksenas savstarpējā mijiedarbība gandrīz kā psiholoģijas rokasgrāmatā parāda mātes un meitas bezspēcību un bieži vien pamatotās dusmas, nespējot saprast vienai otru. Tomēr viņas mācās, pilnveidojas, pielāgojas.  

Uzskats par klātneesošu tēvu kā burtisku ļaunuma iemiesojumu varbūt nav tas pats veselīgākais, tomēr grāmatā de Mari vairākkārt uzsver, ka pat šādā ekstrēmā gadījumā katram pašam ir gan tiesības, gan iekšējs spēks rakstīt savu stāstu.  

Atbildība par savu likteni, tāpat kā teju visas pārējās "Hanijā" atrodamās tēmas – bruņinieka gods pasaulē, kurā bruņinieki ir tikai algotņi vai muļķi, sabiedrības nežēlība, naudaskāre, zināšanas bez izpratnes, bērna bezspēcība pret pasaules šausmām, mātes mīlestība – krietni izvērstākā un dziļākā veidā ir atrodamas autores latviski izdotajās grāmatās "Pēdējais elfs" un "Pēdējais orks". "Hanija. Gaismas Bruņinieks" ir neliela apjoma darbs, un tas vairāk vai mazāk ietilpst jau zināmās pasaku vadlīnijās ar lasītājam pazīstamām sižeta līnijām. Tomēr tāpēc šīs tēmas nav mazāk nozīmīgas. Tikpat labi rakstnieces iepriekšējie darbi varētu būt "Hanijas" pasaules mitoloģiskā pagātne. Protams, grāmatas vieno arī Daces Meieres tulkojums, kas saglabā senatnīgu valodas ritumu un pazīstamas frāzes. Nelielais apjoms un salīdzinoši viegli uztveramā sižeta attīstība varētu būt labs pirmais solis eksistenciālās literatūras virzienā.

Var rasties jautājums, vai grāmata "Hanija. Gaismas Bruņinieks" ir piemērota bērniem. Tā ir stipri nežēlīga, filozofiska, grāmatas sākums veltīts nevēlamai grūtniecībai. Taču ne velti arī tradicionālās tautas pasakas mēdz būt vardarbīgas un drūmas. Kļūdās tas, kurš domā: ja pasaka – tad tikai bērniem un tikai pūkaina un mīlīga. Stāstos, pasakās un leģendās ir iekodētas daudzas patiesības. Hanijas izjustā vientulība un pasaules nežēlība ir kaut kas, ar ko saskaras daudzi, arī bērni. Labi, ja ir kāds stāsts, kas mudina pārvarēt iepriekš nolikto likteni un pašam sevi. Pārfrāzējot Ursulu le Gvinu: mēs lasām – it sevišķi fantāzijas grāmatas – ne jau tāpēc, lai uzzinātu kaut ko iepriekš pilnīgi neredzētu un pārsteidzošu. Mēs lasām, lai uzzinātu kaut ko jaunu paši par sevi. Neviens nekad nevar zināt, kā rīkotos, atrodoties neiespējamas izvēles priekšā. "Hanija. Gaismas Bruņinieks" saprotamā un vienkāršā veidā parāda: tieši izvēles esamība – lai cik sāpīga un neiespējama – ir tas, kas ļauj cilvēkam nepazust.