Nīla Geimena pasakas transformācija

Darba pamatā, kā jau minēju, ir universāli motīvi, kas atrodami arī latviešu pasaku korpusā: viens no tiem ir "Dusošā skaistule", bet otrs ir slavenais "Sniegbaltītes" motīvs. Tomēr Geimens šos motīvus pārveido pietiekami, lai radītu pilnīgi jaunu un nebijušu darbību lauku, veidojot patiešām aizraujošu stāstu: garlaicīgā pasaku prinča vietā galvenā varone ir Jūsu Majestāte (vārdi šajā stāstā ir reti sastopami), labie mēdz domāt ne tikai labas domas, un slikto rīcības motivācija ir izprotama šodienas sabiedrības un paaudzes cilvēkiem, īpaši laikā, kad jaunības un skaistuma kults ir būtisks mūsdienu mītisko priekšstatu koncentrāts.

Pavisam negaidīts ir Geimena izvēlētais sižeta atrisinājums, kuru šeit neatstāstīšu, lai nebojātu pārsteiguma momentu tiem, kas grāmatu vēl nav paspējuši izlasīt.

"Vārdotājā un vārpstiņā" galvenais akcents, šķiet, tomēr ir likts uz miega un sapņu tematiku, kurai Geimens reiz jau ir pievērsies grāmatu sērijā The Sandman. Taču līdz maksimālai simboliskajai robežai tēma tiek risināta tieši šajā stāstā, atsaucoties uz senajiem, pasakās sastopamajiem mītiskajiem priekšstatiem par aizmigšanu kā simbolisku nomiršanu, iniciācijas procesu, ietiekšanos zemapziņas analīzē, nonākot pie jautājuma par dzimuma lomām, kuru apzināšanās ir kā simboliska atdzimšana pēc galvenās varones ceļojuma miega un sapņu zemē. Kāzu priekšvakarā jaunā karaliene dodas glābt princesi no burvības, galu galā atklājot, ka princese, kurai nepieciešama glābšana, nebūt nav tā, kas karalienei šķiet. Ceļojuma motīvs ir viens no biežāk izplatītajiem motīviem pasaku realitātē, nonākot mītiskās zemēs un cīnoties ar turienes pretspēkiem. Geimena stāstā šī cīņa nav tikai ārēja fiziska cīņa/ceļojums, bet iekšēja cīņa ar sevi, savas identitātes apzināšanās un labā/ļaunā nošķiršana.

Stāsta vides fiziskā ainava nodalīta ar kalnu grēdu, ko nespēj šķērsot pat putni. Vienā pusē miega slimība vēl nav izplatījusies, bet otrā visi ir iesaldēti miegā, saglabājot mūžīgās jaunības stāvokli. Mūžīgās jaunības simbolika pasakās īpaši atklājas "Sniegbaltītes" motīvā, taču Geimens to izvērš un izceļ priekšplānā. Punduriem un Karalienei zem kalniem ir jāatrod tunelis, kas ir ceļš no reālās pasaules iztēles un sapņu zemē. Taču tie ir "bojāti" sapņi, mānīgs miegs, kas radīts no ļaunas burvestības, cilvēki, kas ar to pārņemti, ir iznīcinoši un iznīcināti, par spīti savai saglabātajai jaunībai. Vienīgā, kas var pretoties šai burvestībai, ir Karaliene, jo pati ir piedzīvojusi līdzīgu miegu laikā, kad pamāte (sižets no Sniegbaltītes!) saindēja viņu. Šķiet, Geimens vēlas, lai lasītājs saprastu, ka vislabākais ir tas, kas mums jau ir: mēs paši un mūsu pieredze, iztēle. Miegā cilvēks ir iestrēdzis jaunībā, taču viņa dzīvei nav nozīmes un jēgas, kas simboliski stāstā parādās kā aizmigušo cilvēku pārklāšanās putekļiem, zirnekļu tīkliem, ērkšķu sienām. Jēga ir kustībā, dzīvē. Ārpusē ir dzīvi ziedi, iekšienē – simboliska kapsēta. Un pašā vidū – tornī – guļošā meitene, ārēji skaista, tomēr nozagusi Vecās sievietes, princeses, jaunību. Šie ir daži aspekti, kas atklājas grāmatas simboliskajā segumā, balstītā pasaku psiholoģijā. Pasakas noslēgumā Karaliene dodas tālāk ceļojumā, jo svarīgi ir, kas ir cilvēka personība, nevis viņa vārds vai statuss. Promejot Karaliene izvairās no savas lomas, kas viņai neatbilst: kā jau minēts, tā Geimens stāstā aktualizē personības meklējumus, kas pārņemti no iniciācijas motīvu pasakām.

Jāpiezīmē gan: brīžiem šķiet, ka teksts ir pārāk sadrumstalots, nodaļas pārāk īsas un shematiskas, kas lasīšanā nedaudz traucē un stāsta kopējo ainavu neļauj uztvert pilnībā, taču arī pasakām nav raksturīgas garas un liriskas atkāpes, galvenais ir sižetu virzošais darbību process, atstājot lasītājam pietiekami daudz brīvas telpas iztēlei.

Grāmatu lieliski papildina Krisa Ridela ilustrācijas, kas mākslinieciskās kvalitātes ziņā pārsniedz vienkāršus attēlus un ir uzlūkojami kā atsevišķi tematiski mākslas darbi. Kopumā šis ir visnotaļ interesants – gan literārās kvalitātes, gan mākslinieciskā noformējuma ziņā – devums latviešu lasītājiem.

Jāuzteic arī tulkotājas darbs, jo teksts ir viegli lasāms, valoda raita un, vissvarīgākais, tulkotājas meistarīgums ļāvis saglabāt oriģināldarba stila īpatnības, atrodot precīzāko, pasakām tuvo vārdu krājumu un konstrukcijas.