Vārdos atrastā dzīve

Pēdējos gados izdoto grāmatu nosaukumos bieži figurē vārds "vilciens". Lasītāji grāmatnīcu plauktos var ieraudzīt gan meiteni vilcienā, gan bāreņu vilcienu un nakts vilcienu uz Lisabonu. Nesen šim grāmatu pulciņam pievienojies arī lasītājs vilcienā. Kas mudina autorus darbu nosaukumos un vēstījumā izvēlēties tieši vilciena tēlu? Vilciens kā filozofisku un eksistenciālu pārdomu vieta? Vilciens kā simbols mūžīgai attīstībai un ceļam? Vai arī vilciens kā cilvēka ikdienas rutīnas elements? Romānam "Lasītājs vilcienā 6.27" atbilstošākais šķiet pēdējais apzīmējums: vilciens ir līdzeklis, lai ik rītu nokļūtu darbavietā. Taču zīmīgi, ka grāmatā vilciens kļūst arī par būtisku likteņa pavērsiena un atraduma mājvietu, kā arī tieši divdesmit minūšu ilgajā braucienā līdz darbavietai romāna galvenais varonis var ļauties dzīves lielākajai kaislībai: patiesai mīlestībai pret grāmatām.

"Lasītājs vilcienā 6.27" vēsta par Belnēnu Velmolu, trīsdesmit sešus gadus vecu vīrieti, kurš "vēlējās vien palikt kā vārgs siluets, tik tikko pamanāms ar acs kaktiņu" (8). Katra Belnēna dzīves diena rit kā pēc iepriekš izveidotas shēmas: ik rītu ar vilcienu, kas stacijā pienāk plkst. 6.27, viņš brauc uz sev tik ļoti nīstamo darbu papīra un atkritumu pārstrādes rūpnīcā. Belnēns Velmols nav tikai cilvēks, kuru vajā atmiņas par pagātnē piedzīvotajām zobgalībām sava vārda dēļ (Velnēns Bemols – tulkotājas Ilzes Fogeles veiksmīgi piemeklētais ekvivalents latviešu valodā). Viņš nav parasts ikdienas rutīnas nomākts un salauzts cilvēks. Belnēns ir lasītājs. Lasītājs vilcienā plkst. 6.27. Katru rītu divdesmit minūtes, kuras vīrietis pavada vilcienā, braucot uz darbu, viņš lasa. Skaļi lasa no Nezvēra (Zerstor 500 – mašīna, kas pārstrādā papīru) asajiem nažiem paglābto grāmatu lappuses. Vīrieša lasījumi ir savstarpēji nesaistīti, to saturs ir atšķirīgs. Brauciena laikā var tikt izlasīta gan ābolkūkas recepte, gan rindas no kāda pasaules klasiķa darba. Šeit arī atklājas Belnēna dzīves lielākā un sāpīgākā pretruna: vīrietis ļoti mīl grāmatas, taču vienlaikus tās nesaudzīgi iznīcina un pakļauj bojāejai Nezvēra baismīgajā rīklē. Tas arī ir iemesls, kādēļ vīrieša "kaklā vienmēr sakāpa nelabums, tiklīdz viņš ieraudzīja veco un netīro rūpnīcas nožogojumu" (14). Tomēr pat visvientuļākā un visnelaimīgākā cilvēka dzīvē notiek liktenīgas pārmaiņas. Belnēna Velmola dzīvi kardināli un neatgriezeniski maina vilciena vagonā atrastā tumši sarkanā zibatmiņa, kas pieder 28 gadus vecajai lielveikala sabiedriskās tualetes apkopējai Žilī. Izklāstot romāna sižetu, šajā vietā ir prātīgi likt punktu, lai nejauši nepateiktu par daudz un nenozagtu grāmatas burvību tiem, kas to tikai vēl lasīs.

Nelielais romāns, kas sava apjoma dēļ (tikai 156 lpp.) vairāk atgādina garstāstu, ir veiksmīgs piemērs tam, ka kompaktā darbā reizēm iespējams atklāt daudz vairāk nekā simtiem lapaspušu biezās grāmatās. Autors nelielajā vēstījumā ir prasmīgi atklājis daudzas nozīmīgas un smalkas nianses, kas lasītājam ļauj spēcīgāk identificēties ar tēliem, tādējādi izteiktāk sajūtot šo cilvēku emocijas un raisot līdzpārdzīvojumu. Par piemēru var minēt detalizēto Belnēna, Žilī un Džuzepes iekšējās pasaules atainojumu, kā arī Belnēna un Žilī darbavietas niansēto aprakstu.

Iepazīstinot lasītājus ar to, kādēļ Belnēnam tik ļoti riebjas viņa darbs, Didjēlorāns ir detalizēti atainojis papīra pārstrādes procesu un asinis stindzinošo atmosfēru rūpnīcā: "No zemes cēlās apslāpēta dunoņa, kurai tūlīt pat sekoja pirmās vibrācijas, kas iesita Belnēnam pa kājām, tad izgāja cauri visam ķermenim. Drīz vien angārs no grīdas līdz griestiem drebēja spēcīgā dīzeļmotora triecienu ritmā. Prettrokšņu austiņas knapi slāpēja pieaugošo elles dārdoņu. Zemāk Zerstor vēderā sāka darboties āmuri, apokaliptiskā troksnī tie sitās cits pret citu – metāls pret metālu. Naži neprātīgi smalcināja, asmeņiem laistoties tumšajā dzelmē. [..] No bedres nāca mitra papīra smaka. Nezvērs bija izsalcis" (27). Pakāpeniski ielūkojoties Belnēna darba ikdienā, pamatots un patiess šķiet vīrieša drauga Džuzepes teiktais par Nezvēra Zerstor 500 radīto postu: "Tas ir genocīds!" (18) Neviļus tas liek aizdomāties par realitāti un situācijām, kad neizpārdotās vai cilvēkiem un grāmatnīcām kādā citā veidā nevajadzīgās grāmatas bez žēlastības nonāk papīra pārstrādes aparātu smalcinātājos.

Dzīves, Dieva un likteņa apdalīto cilvēku smeldzīgajos dzīvesstāstos izskan vēstījums par mīlestību pret grāmatām un vārdiem. Var teikt – katru romāna tēlu veido vārdi. Belnēnam patīk lasīt grāmatas un savas izjūtas paust skaļi izlasītajos vārdos. Žilī – pretēji vispārpieņemtajiem uzskatiem par apkopējas intelektu, kas aprobežojas ar sieviešu žurnālu lasīšanu un krustvārdu mīklu minēšanu, – savas domas pieraksta. Dienasgrāmatā atklājas sievietes novērojumi, vēlmes un cerības. Arī abi Belnēna Velmola draugi – vecais un labsirdīgais itālietis Džuzepe un cienījamais pārstrādes rūpnīcas vārtu sargs Ivons Grambērs – dzīves piepildījumu rod grāmatās. Džuzepi pie dzīvības un veselā saprāta notur cerība sameklēt un iegūt savā īpašumā visus 1300 grāmatas "Senie dārzi un sakņudārzi" eksemplārus, tādā veidā atgūstot daļu no sevis (šis aspekts būs labāk saprotams tiem, kas grāmatu ir lasījuši). Līdz ausīm iemīlējies aleksandrietī (divpadsmit zilbju rinda, kas ir visplašāk lietotais franču dzejas metrs) un mūžam uzticīgs klasicisma teātrim: šis ir visprecīzākais 59 gadus vecā sarga Ivona Grambēra raksturojums. Arī Ivons, bēgot no realitātes un vienmuļās ikdienas, sevi atrod vārdos: vai tie būtu Tita un Agamemnona monologi vai arī Fedras atzīšanās mīlestībā Hipolitam.

Domājot un rakstot par šo grāmatu, ir jāpiemin arī kāds šķietami sekundārs personāžs: Ružē de Lils, kas jau piektajā dinastijā mitinās Belnēna Velmola dzīvoklī iekārtotajā stikla akvārijā. Ružē de Lils jeb zelta zivtiņa ir vienīgais, kas Belnēnam pieder. Vīrietis zināja, ka "starp dzīvot vienam un dzīvot vienam ar zelta zivtiņu ir milzīga atšķirība" (117). Tikai Ružē labsirdīgajām un saprotošajām acīm Belnēns spēj atklāt sevi visu, neko neslēpjot, neizskaistinot un neliekuļojot. Ružē de Lila mūžīgajā klātbūtnē un bezgalīgajā riņķošanā akvārija ūdeņos Belnēns Velmols saskata ticību saviem sapņiem un nākotnei.

Jebkurai grāmatai ir svarīgs arī tās vizuālais noformējums. Natālijas Kugajevskas veidotais grāmatas dizains veiksmīgi sasaucas ar romāna vēstījumu, tēliem un darba kopējo noskaņu. Veidots minimālisma stilā, taču ar būtiskiem akcentiem (zelta zivtiņa, vīrieša un sievietes profils, kas sastāv no vārdiem, melnās un oranžās krāsas kombinācija), grāmatas vāks šķiet pilnībā raksturojam pašu romānu. Askētisms un lakonisms, kas ietverts gan mākslinieciskajā noformējumā, gan saturā, rada prātā paliekošas emocijas un noskaņas.

Žana Pola Didjēlorāna romāns "Lasītājs vilcienā 6.27" ir franču viegluma un reizē smeldzes caurvīts darbs, kas neatstās vienaldzīgu un rosinās paskatīties uz savām grāmatām plauktā ar cieņu un mīlestību.