Panorāmas skats uz deviņdesmitajiem

"Sarkanais dzīvsudrabs" ir veidots kā Latvijas dienasgrāmata, kur katras epizodes sākumā desmit gadu garumā hronoloģiskā secībā ar konkrētu datumu fiksēti valstij svarīgākie notikumi. Pašas epizodes gan centrētas uz to, kā šo notikumu virpulī dzīvi Latvijā veidojuši dažāda vecuma un sociālo slāņu cilvēki. Un šo cilvēku jeb romāna varoņu ir daudz. Sākotnēji ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kā autors strukturējis tekstu, kādas ir galvenās sižeta līnijas un cik varoņu tad īsti darbojas.

Viens no centrālajiem tēliem ir Artūrs Bāliņš. Ar viņa pazušanu iesākas romāns. Pēdējā epizode ar Artūru datēta 1999. gada 10. decembrī, romāna noslēgumā. Artūra mīklainā pazušana un noslēpumainā atrašanās ir neskaidra. Šī ir vienīgā sižeta līnija, kurai autors ir piešķīris fantastikas un mistikas apveidu, bet nav devis loģisku izskaidrojumu. Artūrs pazūd bez jebkādām pēdām naktī no 1989. gada 31. decembra uz 1990. gada 1. janvāri. Viņš, pavisam kails un neadekvāti laimīgā apziņas stāvoklī, pēkšņi uzrodas pie Brīvības pieminekļa tikai 1994. gada 6. jūlijā – laikā, kad Latvijā viesojas ASV prezidents Bils Klintons. Kas ar jauno vīrieti noticis šo gadu garumā? Kāpēc viņš bija pilnīgi kails un šādā stāvoklī? Kā viņš, nevienam neredzot, uzradās pie pieminekļa? Autors atbildes nesniedz. Artūra tēlu varētu interpretēt tā, ka, dzīvojot Latvijā, absolūta laime nav iespējama, tā ir mistiska un, raugoties no medicīniskā viedokļa, tik pilnīgas laimes stāvoklis ir patoloģisks. Artūra apziņa ir ārpus realitātes, laika un telpas, ārpus politiskās un sociālās dzīves robežām. Jauno vīrieti neskar ne VDK, ne rekets, ne valūtas maiņa, ne citas problēmas. Cilvēkam parastajam šāds stāvoklis nav sasniedzams, kur nu vēl deviņdesmito gadu haosā, kur katrs cīnās par izdzīvošanu.

Romānā ļoti liela loma atvēlēta VDK aģentu darbības aprakstam. Šeit darbojas Aģents Valis jeb Renārs Zivtiņš. Viņš ir jauns, apķērīgs un tik prasmīgi spēlē dubultspēli, ka pat kļūst par deputātu Latvijas Saeimā. Viņa kurators ir Atvara kungs. Atvars ir tas, kurš uztur kontaktus ar Maskavu, vislabāk pārzina čekas darbības mehānismu. Mainoties laikam un varai, paplašinās arī Atvara darbības sfēra – viņš atrod arvien jaunas biznesa iespējas. Jundze atspoguļo, kā darbojas VDK mehānisms, kā tiek manipulēts ar cilvēkiem, varu un sabiedrisko apziņu, kā tiek atmazgāta nauda un veikti netīrie darījumi. Lai atmaskotu šīs kriminālās darbības, parādās izmeklētājs Bruno Gulbis. Šī sižeta līnija atgādina detektīvromānu un ir spriedzes caurvīta.

Īstu spriedzi – tikai citā līmenī – piedzīvo arī Laimonis, kurš vairākkārt uzsāk pats savu biznesu. Viņš kaimiņvalstīs pērk lētas preces un Latvijā tās pārdod ar pamatīgu uzcenojumu. Šis bizness ir nedrošs un riskants, neviens nav pasargāts no bandītiem, reketa un bankrota. Šajā jomā valda pilnīga anarhija, un katrs sargā pats savu ādu kā nu māk. Arī Laimonim klājas ļoti dažādi. Jundze aprakstījis, kāds haoss valdīja deviņdesmitajos gados, kad tika atvērts brīvais tirgus, taču likumdošana vēl nebija sakārtota.

Deviņdesmitajos gados paveras ne tikai tirgus un biznesa durvis, bet arī ceļošanas iespējas. Juris, kurš kā mežabrālis no meža iznāk tikai 1994. gadā, tomēr satiek savu māsu Dzidru. Vēlāk viņi kopā ceļo uz Kanādu pie otras māsas Spodras. Šī līnija atspoguļo gados vecākās paaudzes dzīvi un skar kara laika emigrācijas jautājumu. Būtisks ir arī sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības apraksts, norādot, cik augsts dzīves līmenis ir citās valstīs un cik nabadzīga ir tāda postpadomju valsts kā Latvija. Neskatoties uz Latvijas atgūto neatkarību, valstij vēl ilgi jāatkopjas pēc okupācijas gadiem.

Paradoksāla ir sižeta līnija, kurā stāstīts par Arhivāru jeb Jāni Ozoliņu, kas pēta savas dzimtas saknes. Arhivāra secinājums ir tāds, ka viņa dzimtā nav neviena priekšteča, kurā plūstu tikai latviešu asinis. Ozoliņu dzimta radusies no vācu barona un poļu istabmeitas romāna. Arhivārs nonāk pie secinājuma, kas liek uz latvisko identitāti paskatīties no cita skatu punkta. Latviešu tauta pēdējos gadsimtos veidojusies, sajaucoties ar citām tautām, piemēram, zviedriem, krieviem, poļiem, igauņiem, lietuviešiem utt. Ir tikai latviešu valodas lietotāji, latviešu vārdu, uzvārdu nesēji un latvisko tradīciju turpinātāji, tāpēc strīdi par nacionālo identitāti ir absurdi. Tādas vienkārši nav.

Savukārt visoptimistiskāko sižeta līniju pārstāv Nikolajs un Dagnija. Viņi ir ne tikai romāna romantiskā dzīsla, bet arī cerība uz labāku nākotni. Viņi ir tie, kuri, neskatoties uz pārmaiņām valstī un dažādām dzīves grūtībām, turpina smagi strādāt un attīstīties. Nikolajs un Dagnija ir tie, kuri atjauno nolaistas lauku mājas un apstrādā aizaugušos laukus. Viņi arī vārda vistiešākajā nozīmē rada nākotni, jo Latvijai dāvā vairākus bērnus.

Visā romāna gaitā epizodiski parādās lauku sieva Zelma, kura tikai slauc govi Madaru. Šī līnija ir kā liecība tam, ka Latvijas pamats ir zeme un šīs zemes sāls ir tāda lauku sieva kā Zelma ar savu govi. Lai cik skarbi būtu laiki, lai cik smaga būtu ekonomiskā vai politiskā situācija, ir kāds, kurš apstrādā zemi, kāds, kurš apkopj lopus un ražo pienu. Lai cik grūts būtu laiks un gadsimts, cilvēkiem ir jāēd. Zelma ir kā lielā māte, kura savā lauku vienkāršībā un mierā veic ikdienas darbus, lai šī zeme turpinātu griezties.

Jundze apraksta vairākus procesus, kuri aizsākas deviņdesmitajos gados un kuri šo gadu laikā ir ne tikai attīstījušies, bet ir aktuāli arī šobrīd. Piemēram, Nikolajs peļņas nolūkos kādu laiku dzīvo Vācijā. Lieki minēt, cik tūkstoši latviešu labākas dzīves un darba meklējumos ir atradušies vai šobrīd atrodas ārzemēs. Savukārt Laimonis dodas uz Poliju, Lietuvu, Vāciju, lai tur iegādātos lētas preces. Arī šādu darboņu pēdējos gados Latvijā nav trūcis. Deviņdesmitajos gados daudzi cilvēki uzsāka savu biznesu, līdz ar to aktualizējās kredītu jautājums. Romānā lasāms arī par kredītsaistību problēmām. Mūsdienās šis jautājums ir tik aktuāls, jo vai aiz katra stūra iespējams noformēt "ātro kredītu". Cik viegli veicas ar kredītu atdošanu, jau ir cits stāsts.

Sižeta līnijā par Aģentu Vali jeb Renāru Zivtiņu rakstnieks skar homoseksuālisma tēmu. Deviņdesmitie gadi ir laiks, kad viendzimuma attiecības vairs nav krimināli sodāmas, sabiedrība arvien vairāk sāk uzzināt par cilvēkiem ar netradicionālu orientāciju un tādām problēmām kā HIV un AIDS. Mūsdienās "no skapja iznāk" ne tikai populāri aktieri un mūziķi, bet arī politiķi. Pasaulē notiek ne tikai praidi, bet vietām arī viendzimuma laulību oficiāla slēgšana. Jundze apraksta, ka šīs tēmas ir aktuālas jau deviņdesmitajos gados, tikai daudz piezemētākā un slēptākā formā.

Savukārt Žanete ir jauna sieviete, kura viena pati audzina dēlu. Viņai palīdz tikai mamma un tante. Ja padomju laikos katra kārtīga sabiedrības locekļa pienākums bija dzīvot stabilu ģimenes dzīvi, tad deviņdesmitajos gados ģimenes vērtības un attieksme pret attiecībām mainās. Arvien vairāk pāru ne tikai atsakās oficiāli reģistrēt attiecības, bet pat neveido kopdzīvi. Arī tad, ja ir kopīgs bērns. Šobrīd Latvijā ir ļoti daudz vientuļo māmiņu, kuras dzīvi vada bez vīriešu palīdzības. Tāda ir arī Žanete, kura ir kā stiprās un neatkarīgās sievietes tēla aizsācēja. Viņa ir inteliģenta, labi izglītota, ar labu darbu, viņa pati tiek ar visu galā. Jundze fiksē, kad un kādās situācijās varētu sākt veidoties šīs stiprās, bet vientuļās sievietes.

Vēl būtiska ir sižeta līnija ar jauno puisi Jāni, kurš nenovērtē to, kas viņam ir dots. Bēgot no nevēlamas laulības, Jānis iestājas armijā, kur viņam klājas nožēlojami un smagi. Pēc armijas Jānis visādos veidos mēģina tikt pie lielās naudas, līdz smagi cieš avārijā. Viņš burtiski sāk mācīties dzīvot no jauna. No sākuma fiziski, pēc tam garīgi. Vēlāk Jānis kardināli maina dzīvi, pārceļoties uz lauku sētu un uzsākot nodarboties ar biškopību. Viņš ir viens no tiem, kurš aizsāk bioloģisko saimniecību izveidošanu un sāk domāt zaļi. Jānis, uzvarējis nāvi un sadziedējis pats sevi, ir gatavs palīdzēt citiem. Mūsdienās Latvijā ir daudz ekoloģiskā dzīvesveida piekopēju, kuri māca arī citus dzīvot saskaņā ar sevi un dabu. Jānis ir viens no šādiem viedajiem, kurš, pats izgājis elles un sevis meklēšanas lokus, atradis dzīves piepildījumu dabas izzināšanā un dziedniecībā. Arī šeit ir rakstnieka interpretācija par to, kā un kad rodas šāda dzīvesveida piekritēji. 

Kopumā romāns "Sarkanais dzīvsudrabs" ir ļoti krāsains, spraigs, notikumiem un faktiem pārbagāts vēstījums par deviņdesmito gadu Latviju kā tikko neatkarību atguvušu valsti un Latviju kā tautu, kura no sākuma ir sapņojusi par šo brīvību, likusi uz to lielas cerības, taču rezultātā saņēmusi apjukumu, politiska, ekonomiska rakstura nekārtības un vilšanos. Tas, vai cilvēki šo situāciju redz kā vienas vienīgas problēmas vai visdažādākās iespējas, ir atkarīgs no katra paša.