Trimdas rēgi no padomijas. Franks Gordons “Mijkrēslis mikrorajonā”

Par to, ka autoram ir visas tiesības vienu no savas dzīves posmiem tēlot tieši šādu, šaubu nav – ja kādam ir kas iebilstams, "Mijkrēslis mikrorajonā" tiek stiprināts ar izteiku vienā no ievadiem: „sacerējuma pamatā ir patiesi notikumi”. Romānam pat varētu piedēvēt zināmu kultūrvēsturisku vērtību, tomēr pirms vairāk nekā 30 gadiem trimdas periodikā publicētā "Mijkrēšļa" atgriešanās grāmatas veidolā rada vairāk jautājumu, nevis atbilžu.

Romāna sākums fascinē – lasītājs tiek ierauts diezgan vienkāršotā, taču pietiekami poētiskā paralēļu spēlē, kas ir reizē arī formāla iepazīšanās ar varoņiem, viņu likteņu netieša satuvināšana un pretstatīšana; Luftwaffe izpalīgam, latvietim Harijam Riekstiņam Otrajā pasaules karā Itālijā un bijušajam aizsargam Andrim Grīnbergam GULAG’ā dažbrīd klājas gandrīz vienādi: „Nemiers sirdī, nelabas nojautas un sasodītie odi neļāva koncentrēties uz garu garo domu: cik tad palicis līdz termiņa beigām, un kas tevi gaida mājās…” Turpmāk tiek vēstīts par latviešu cilvēka savdabīgām „mobilizācijas” un „būra” izjūtām jaunajā padomju valstī (Gordons arī ievadā it kā atkārto Alberta Bela 70. gadu romānu konceptuālo skatījumu uz realitāti), kas, iespējams, noved ne vien pie „iekšējas trimdas”, bet arī savdabīga iekšēja „aukstā kara”. Piemēram, spilgti „būra” situācijas upuri ir „bijušās Latvijas” liecinieki Malvīne un Ansis – viņu dēlam pēc kara izdevies bēgt no Kurzemes katla uz Kanādas pilsētiņu Auroru. Bet nu pensionēto Malvīnes un Anša ikdienā ir tikai nepiepildāmi sapņi par atkalsatikšanos, mazā pensija, ņirgāšanās no ierēdņu puses un arī it kā pašā padomju ikdienā – tik bieži daudzinātā padomju zeķu fabrika "Aurora" atgādina vecākiem par neaizsniedzamo dēlu Kanādā…

Franka Gordona darbs ir ieskats dažādos padomju cilvēka tipos, kādus autors fiksējis pirms emigrēšanas uz Izraēlu 1972. gadā – ar šo laiku beidzas arī stāsts par "Mijkrēšļa" varoņu gaitām, atstājot dažus sižetiskos pavedienus tikai ieskicētus. Plašā tipu galerija veidota pēc „ķekaru principa”, proti, ir skaidrs, ka visi varoņi ir savstarpēji saistīti vismaz valsts sistēmas ietvaros kā tās ķīlnieki, dažreiz tie ir radinieki vai pat draugi, tomēr autors ir „izmētājis” tēlotos likteņstāstus kā neparedzamus atzarojumus.

Nav iepriekš saskatāms, par ko tiks vēstīts nākamajā nodaļā, kādas būs sekas un valsts dienestu reakcija uz tā vai cita varoņa rīcību. Toties šāda tipāžu sistēma atspoguļo autora skatījumu – viltotā miera atmosfēru – un nodrošina publicistiskā romāna spraigumu, jo ir skaidrs, ka katrs nākamais likteņa tēlojums būs spilgts, līdz šim romānā neatspoguļots apliecinājums Padomju Savienības graujošajām sekām uz cilvēku, ģimeni, talantu un laimi kopumā. Kā viena no interesantākajām epizodēm jāatzīmē stāsts par grieķu valodas speciālista Gunāra Asara suicidālajām tieksmēm, ko baro nespēja izbraukt ārpus valsts, lai iepazītu Grieķiju: „THANATOS, mors, death, smerķ, der Tod, la mort, skaidri un gaiši, baigi un tumši: NĀVE [..], nabaga Gunārs: tā gudrība, ko viņš tik alkatīgi, tik negausīgi bija smēlies ilgus gadus, ar ko viņš bija piezīdies līdz pēdējai smadzeņu šūniņai – šī gudrība pieveica viņu [..].” Diemžēl šīs fascinējošās un plaši neizvērstās sižeta līnijas formāls izpildījums, tāpat kā citur, pavada skaļa autora balss – bieži vien apnicīgi sarkastiska un tieša: „Kas zina, varbūt, ja mazasinīgais Gunārs Asaris-Reņģīte būtu mazdrusciņ praktiskāks, mazdrusciņ lielākā mērā kiniķu jeb ciniķu epigonis, Ceka un čeka būtu viņam atļāvušas braukt ar „miera cīnītāju” delegāciju uz Atēnām [..].” Protams, tēlotajā laikā nav tikai un vienīgi salauztas dvēseles – Gordons atspoguļo arī salīdzinoši veiksmīgo padomju tipāžu dzīvi un blata sistēmu kā tādu. Vienīgi nekļūst skaidrs, kādēļ starp šķietami pārliecinošiem un grūti apstrīdamiem reālistiskajiem tēlojumiem autoram vajadzējis ieviest samākslotas pozas, situācijai neatbilstošas domas un pašsaprotamas frāzes.Vai tie būtu centieni attēlot avīžu frāzes salasījušos indivīdu vai replika no samākslotas sarunas – piemēram, kad jaunlaulātie pūlas nopirkt defi cīta preci – mēbeles miteklim: „Objektīvas grūtības… Un tā valsts tomēr varena, nesaki vis, pat sievieti kosmosā sūtīja. Vaļu Tereškovu.” Neskatoties uz publicistiskām atkāpēm, kas visbiežāk nav baudāmas, sava laika „modernā romāna” statusu "Mijkrēslis mikrorajonā" tiecas īstenot visai spilgti, tekstam kļūstot par hronoloģiski izkārtotu, tomēr fragmentāru dzīvesstāstu vai pat dzīves skatījumu mozaīku. Teksta postmodernistiskā puse ir tā, kur īstenībā nav nozīmes pašiem varoņiem, jo arī autoram, tāpat kā postmodernajam romānam, svarīgi ir demonstrēt visu, kas notiek, un pastarpināt, sarežģīt lasītāja līdzpārdzīvojumu. Tādējādi liela uzmanība romānā ir pievērsta valodai un pārāk bieži pati saruna, kas notiek, piemēram, parkā vai pirtī, ir svarīgāka par tās subjektiem. Ne velti romāna kulminācija ir tieši „virtuves sarunas” – padomju pilsoņu komunikācijas žanrs, kurš komunāli veidotajā ikdienā, par spīti jaunbūvēto mikrorajonu namu plānajām sienām, ļāva teikt, ko tu domā: autors to tēlo diezgan idealizētā gaismā kā atšķirīga sociālā statusa (strādnieks, pensionārs, ierēdņi, „valsts apzadzējs” u.c.) latviešu kopāsaiešanu, mājas viesības ar asprātīgām dāvanām no skaistās pagātnes (visu kārotais "Allažu ķimelis") un ne tik baudāmās tagadnes laikiem („šaušalīgas dekoratīvās sveces”) un – vissvarīgākais – ar jaunākās, provokatīvās dzejas lasījumiem (Vizmas Belševicas krājums "Gadu gredzeni").

Cits sarunas veids, kas patīkami pārsteidz romāna kontekstā un pat atgādina Venedikta Jerofejeva slavenās „alkoholiķa sāgas” „Maskava–Gailīši” (pirmo reizi izdota Izraēlā jau 1973. g.) pasaules redzējumu – apziņas plūsmas tehnikā īstenotais dzērāju komunikācijas tēlojums pirms vīna veikala atvēršanas, kas viegli pārplūst pudeļu tukšošanā un varoņa nāves faktā: „[..] kas pēdējais, es aiz jums, negrūsties, visi tiksim, jā, zubrovku vakar esot atveduši, man pilnīgi pietiek ar „ekstru”, protams, viņam marinētus gurķus vajag [..].”

Skatoties uz 80. gados publicēto romānu no šodienas skatpunkta, rodas jautājums – vai "Mijkrēslis mikrorajonā" arī tagad ir trimdas literatūra un kā tas korelē ar faktu, ka trimda kā tāda vairs nepastāv? Diemžēl Gordona romāns ir trimdas literatūra ne tikai vēsturiski, bet arī idejiski – publicistiskās literatūras žanrs, kura ietvaros lasītājam tiek skaidroti un norādīti fakti, tendenciozi akcentējot trimdas pasaules perspektīvu. Un tas savukārt ārkārtīgi traucē izprast, kādēļ tieši tagad, kad informācija par Padomju Latvijas ikdienu ir kļuvusi par „atvērto kodu” ikvienam interesentam un interpretatoram, šim darbam būtu jāparādās Latvijas grāmatnīcu plauktos.

Grūti izprast, kas ir darba mērķauditorija – vai autors patiešām cer, ka tie, kam padomju laiki ir sentimenta avots, izlasīs romānu un mainīs iesakņojušos priekšstatus par to, kas ir labi un kas nav? Varbūt tieši trimdas vēsmas (akcentētas pat trijos priekšvārdos) palīdz izprast publicistisko (tomēr uz daiļliteratūras kvalitātēm nereti pretendējošu) romānu, jo trimdas literatūra ne tikai var likties mazāk pētīta, bet arī daudz lielākā mērā kritiķu saudzēta un lasītāju lolota nekā tā, kas Latvijā radusies padomju vai postpadomju laikos. Jo, pat ja trimdas literatūra bieži vien nav attaisnojusi lasītāja literārās cerības, vairākiem gadu desmitiem paejot, tā allaž ir glabājusi kādu noteiktu kvalitāti – emocionālo un vēsturisko atmiņu, kultūrvēsturiskas, cenzūras neskartas liecības vērtību. Vienīgi Franka Gordona „modernais romāns” nav tipiska trimdas sentimenta liecība. Tas ir trimdinieka darbs, kurā autors reālistiski skaudri atskatās uz savu baiso, mitoloģizēto pagātni, uz to, kas viņu pašu ir radījis. Un acīmredzot nevar beigt skatīties un skumt pēc šī baisuma vēl līdz šai baltai dienai.

Raksts publicēts piejūras literāro tekstu žurnālā "Vārds", 7.nr., 2014. gadā.