Skatoties ar salikto aci. Ābrams Kleckins „Kino un mūsdienu kultūru likteņi”

Profesors Kleckins raksta: „Pēc savas dabas laikam esmu īso distanču skrējējs, sprinteris, (...) mans pamatžanrs esot četru lappušu raksts.”¹ Uzsverot postmoderno situāciju, kad labākais, ko autors var darīt, ir dalīties ar sev pieejamo patiesības lodes lausku, viņš apgalvo, ka grāmatas uzdevums nav atklāt jaunus faktus, bet „mēģināt apkopot daudzu gadu pārdomas, izvērtēt sakrāto materiālu un saprast, vai tā metodoloģiskais un konceptuālais pamats ir pietiekami stingrs, lai noskaidrotu sev un veiksmes gadījumā rosinātu citu cilvēku pārdomas²”. Ja pieņem, ka tādējādi tapis viņa radošos veikumus apkopojoša monumenta modelis, varētu teikt, ka tā struktūra līdzinās kukaiņa redzes orgānam – saliktai acij, kuru veido tūkstoši mazu actiņu, izvietotu uz telpiskas pamatnes un tādēļ spējīgu aptvert daudzus virzienus vienlaicīgi. Tai piemīt izteikts redzes leņķa plašums un ļoti attīstīts kustību jūtīgums.

Daudzajos nelielajos rakstos apcerēts plašs bieži vien neatbildāmu jautājumu loks: kas ir māksla? kas ir patiesa māksla? kāpēc viss komercializējas? kur beidzas māksla un sākas bizness? kur ir robežas starp augsto un zemo mākslu? vai unikalitāte ir būtisks mākslas darba kritērijs? kāpēc kino ir „dzeguzēns” augsto mākslu ligzdā? kāpēc tieši kino deva iespēju izpausties mākslinieciski apdāvinātiem plebejiem un kļuva par ASV nacionālo mākslu? kas kopīgs kino un avangardam? kā mākslas darbs komunicē ar skatītāju? kā atšķiras māksla un izklaide? kad beidzas skatīšanās un sākas attēla patērēšana? kāpēc mūsdienās mākslas un izklaides sfēras tiek sapludinātas? kāpēc mūsdienu cilvēks kļūst neuzņēmīgs pret patieso mākslu? utml. Autors disorientē lasītāju, pārslēdzoties starp stāstniecisko, likumsakarības pētošo, patētiski postulējošo, kritizējošo, neapmierinātību paudošo u.c. pieejām. Turklāt pēdējā minētā pieeja pieslēdzas, galvenokārt, runājot par laikmetīgiem procesiem, piemēram, par to, kā izglītība, mediji un mākslas tirgus ietekmē mūsdienu skatītāja uztveres veidošanos. Pavīd arī latviešu dokumentālistiem veltītas atkāpes, kurās pieminēti gan Rīgas poētiskā dokumentālisma skolas režisori, gan Hercs Franks un Juris Podnieks, gan autora personīgā iesaistīšanās viņu radošajos procesos (manuprāt, ejot dziļāk, te varētu tapt visnotaļ interesants materiāls). Autora erudīcija un faktoloģiskās zināšanas ir nenoliedzami augstā līmenī, tomēr grāmatas teksta izkliedētības pakāpe norāda, ka augstākminētais pētnieka metodoloģiskais un konceptuālais pamats nav diez ko stingrs, un tieši šis aspekts visvairāk traucē lasītājam savilkt mozaīkas fragmentus vienotā attēlā, te ieraugot kādu domu, te atkal to pazaudējot.

Lai pamatotu izteikto pārmetumu, mēģināšu mazliet konkrētāk raksturot grāmatas tekstu, minot dažus piemērus. Rakstot par to, kas atšķir mākslu no nemākslas, un to, kurā brīdī šie statusi apmainās vietām, plaši izmantotas atsauces uz antīko kultūru. Savukārt, apskatot kino rašanās apstākļus, lielākā uzmanība pievērsta sociālekonomiskajiem aspektiem, piemēram, apcerē par to, kāpēc tieši kino un tādu 20.gs. avangarda mākslas virzienu kā dadaisms un popārts tapšanā varēja piedalīties tik daudz personību, kas nebija pazīstamas ar augstās mākslas tradīcijām, bet nāca no mazāk izglītotām plebeju un lumpenu aprindām. Te kā būtisks iemesls minēta sākšana no baltas lapas, norādot, ka atšķirība ir tajā, ka kino bija radoša nodarbe, kas netika definēta kā māksla. Turklāt kino radītāju rūpes par izpatikšanu skatītājam un peļņas gūšanu nospēlēja svarīgu lomu medija uzvaras gājienā, tajā pat laikā sekmējot skatīšanās kultūras noplicināšanos līdz patērnieciskumam, kurā zūd mākslas baudīšanai piemītošs līdzradīšanas pārdzīvojums. Savukārt avangarda mākslas kustībām raksturīgā tradīciju noliegšana apliecināja savstarpējās saiknes esamību, dodot spēcīgu atspēriena punktu kustībai „augstās mākslas” un ar tās baudīšanu/patērēšanu saistītās prakses izkopšanas virzienā.

Definējot „plebeju un lumpenu aprindas”, autors raksta, ka 20.gs. sākuma terminoloģijā tas norādīja uz piederību „vienkāršai tautai”, kurai „sava sociālā stāvokļa dēļ bija liegta gandrīz vai jebkura iespēja kaut cik nopietni iepazīt un apgūt par „augsto” dēvētās kultūras vērtības (..) un šo aprindu pārstāvjiem iesaistīšanās „augstajā” mākslā tās rādītāju (un pat publikas) statusā bija kaut kas gandrīz līdzīgs brīnumam, katrā ziņā tas bija ārkārtējs gadījums un par to bija jāmaksā ar pilnīgu atteikšanos no savas dzimtās identitātes un pāriešanu šīm vērtībām atbilstošā citā sociālajā statusā”³. Viss it kā būtu skaidrs, tomēr vienā no nākamajiem rakstiem ievietotais izteikums raisa neizpratni. Profesors raksta: „Avangards, neapšaubāmi, ir arī lumpenu un noteiktā ziņā, iespējams, pat vispirms lumpenu māksla, jo vienīgi no viņu vides varēja nākt vārda tiešā nozīmē īstie un principiālie avangardisti. Viņi vienīgie noliedza tradīciju tieši tāpēc, ka bija ar to pazīstami, jo tika audzināti un izauguši tajā (mans izcēlums – V. E.). Visi pārējie to noliedza abstrakti kā kaut ko elitāru, viņiem liegtu, kā svētkus, kuros viņiem nebija vietas. Tāpēc jaunās mākslas teorētiķi, avangarda idejiskie līderi visbiežāk nāca tieši no lumpenu aprindām. Tas pats būtu sakāms arī par bohēmas līderiem, kas to pretstatīja priviliģētas sabiedrības un tās tradīcijām atbilstošam dzīvesveidam. Ne velti tie bieži vien bija tie paši avangarda teorētiķi.”⁴ Daudzas reizes pārlasīju šo atkāpi, lai pārliecinātos, ka nekļūdos un atļautos secināt, ka tā ir pretrunā ar visu pārējo tekstu, jo no tās izriet, ka tā saucamais lumpens tomēr IR kulturāli audzināts. Tas savukārt izraisa zināmu neuzticību attiecībā pret to, vai autors līdz galam apzinās savu viedokli un spēj to pietiekoši argumentēti izklāstīt, kas šāda veida literatūrai, pat ja tai nav piešķirta klasiskā monogrāfijas forma, tomēr ir ļoti būtiski. Konkrētības trūkums liek atgriezties pie grāmatas un kukaiņa saliktās acs radītā attēla salīdzinājuma - uzskats, ka lai veidotos attēls ar „vidēja cilvēka acij” pieejamo izšķirtspēju, tai jāsasniedz fantastiskais 11 metru rādiuss⁵, šķiet, varētu būt visnotaļ pamatots. Lai radītu asāku attēlu, jāmaina metode vai žanrs, jo izmainīt potenciālo uztvērējiekārtu laikam tomēr ir pārlieku sarežģīts uzdevums.