CONFERENCE
Ar kādām fantāzijas žanra grāmatām „Vēja vārds” būtu salīdzināms? Rotfusa darbs nepārstāv to tradicionāli populāro fantāzijas žanra paveidu, kam pieder arī Latvijā iecienītā sērija „Dziesma par ledu un uguni” un „Gredzenu pavēlnieks” – šī nav fantastisku karaļvalstu karadarbības hronika. Arī kāda atsevišķa varoņa negantnieku slaktēšanas un skaistuļu glābšanas pildītās ikdienas apraksts gluži ne, kaut arī nevienu no šīm nodarbēm grāmatas varonis Kvouts nesmādē – pieņemu, šādās sliedēs varētu ievirzīties plānotās triloģijas (sērijai dots nosaukums – „Karaļkāvēja hronika”) atlikušās divas grāmatas, kamēr pirmajai atvēlēts sekot Kvouta jaunības gadiem. Tādējādi kā tematiski līdzīgus darbus varētu minēt Ursulas Le Gvinas “Jūrzemes burvi” (iespējams, apskatāmajai pati tuvākā grāmata) un Harija Potera sēriju, kuru ar Rotfusa debijas grāmatu saista darbības vide – akadēmiska maģijas iestāde. Būtiskās lomas, ko spēlē varoņa iekšējā pasaule, nevis “izmērāmie” darbi, un “piezemētās” fantāzijas pasaules (bez aplam daudzām saprātīgu būtņu sugām un mītiskiem zvēriem) dēļ, iespējams, varētu piesaukt arī Mervina Pīka lielisko “Gormenghast”, tikai bez Pīka manierības, simbolisma – nudien jāuzsver, ka šo salīdzinājumu neattiecinu uz grāmatu literārajām kvalitātēm.
Starp līdzībām ar “Jūrzemes burvi” jāmin lielā loma, kas autora radītajā pasaulē atvēlēta vārda spēkam – tāpat kā Le Gvinas Jūrzemē arī Kvouta pasaulē lietu īsto vārdu zināšana ir ceļš uz to pakļaušanu savai gribai. Lūkojoties vārdu un pasaules izzināšanas procesā, arī pats autors savus vārdus virknē prasmīgi, regulāri pārsteigdams lasītāju, pielīdzinot un saucot lietas un parādības tā, kā līdz šim sauktas un arī pielīdzinātas tās nav, un aizraudams ar dzīviem vietu aprakstiem – ne gleznainiem, bet dzīviem, kas patiešām iepriecina. Jāpiebilst gan, ka šīs trāpīgās, svaigās vietas tomēr ir, kaut regulāri, bet izņēmumi, kamēr teksta lielāko daļu gribētu dēvēt par raitu, viegli lasāmu un vienkāršu. Kas, protams, nav nekas slikts – veiklā valoda ir rīks, ar ko Rotfuss pārliecinoši krāso notikumus lasītāju galvās. Un tomēr varētu vēlēties, lai autors vairāk darba – prieka, sasodīts! – būtu atstājis lasītājam. Tā vietā viss ticis izklāstīts un aprakstīts līdz pēdējam, lasītāja prātam atstājot tikai jau gatavo ainu aplūkošanu. Taču tas, protams, ir tikai mans viedoklis par to, kā grāmatām būtu jāstrādā.
Līdzīgas attiecības starp nozīmi grāmatas pasaulē un autora veikumu piemīt arī stāstam. “Vēja vārds” ir varoņa Kvouta stāsts par sevi: “Es esmu mīts! Ļoti īpašs mīts, kas radījis sevi pats!” Stāsta, mīta un pasaules attiecībām grāmatā atvēlēta ievērojama loma, un pie savas daļas – stāstīšanas – Patriks Rotfuss ķēries ar patiku un pārliecību. Kvouta stāsts vijas veikli, piebremzēdams un uzņemdams tempu līgani un pareizajās vietās, un gluži pieklājīgi izvēlēdamies sānceļus un pagriezienus. Stāsta uzbūvē nav nekā jauna, nav meklējumu vai pārsteigumu no autora puses, bet sekot tam līdzi ir gana patīkami.
Viena no retajām problēmām ar līdz šim apskatītajiem grāmatas aspektiem ir autora uzstājīgā vēlme būt ļoti, ļoti gudram un, atļaušos teikt, citējamam. Tādi teksti kā “Dusmas palīdz naktī saglabāt siltumu un ievainots pašlepnums spēj spārnot cilvēku brīnumainiem darbiem” vai “Mēģiniet salīdzināt to ar kurpēm. Jums nevajag pašas lielākās, kādas varat atrast. Jums vajadzīgas tādas, kas der jūsu kājai” vismaz man kaitinoši un nenovēršami rada asociācijas ar Paulu Koelju izcilību. Tomēr tas ir salīdzinoši mazs iebildums. Būtiskākas lietas sakāmas par to, kas Rotfusa glītajā stāstījumā galu galā tiek stāstīts.
Vispirms jau grāmatas varonis. Kvouts ir ne tikai stāsta centrs, bet arī stāstītājs, tādēļ uz viņu gulst milzu atbildība – atbildība, ko attaisnot, manuprāt, īsti neizdodas. Grāmatas notikumos un piedzīvojumos Kvoutam neizdodas kļūt par saistošu varoni, jo jau no paša sākuma viņš ir pabeigts. Pilnīgs. Izcils, lielisks, nepārspējams. Notikumu ietekme uz varoni ir minimāla, un ar nozīmīgiem pārbaudījumiem viņš tikpat kā nesaskaras, jo īstu izaicinājumu tik nevainojamam varonim teju nemaz nevar būt. Kvouta nepārspējamais lieliskums pat liek raukt pieri par viņa apdzīvotās pasaules likumsakarībām – nu, kas tā par izslavētu burvju universitāti, ja no klejojoša amatnieka mācījies pusaudzis savās zināšanās, par neizmērojami daudzajiem talantiem pat nerunājot, var sacensties ar tās pasniedzējiem? Turklāt, šīs izcilības pamatojums tekstā nešķiet pietiekams – mēs neredzam, no kurienes tā nākusi (šajā ziņā pat Konans Barbars liekas simpātiskāks varonis par Kvoutu, jo, nu, vismaz Konana muskuļi taču bija jātrenē, vai ne? Tikmēr Kvouts gluži vienkārši ir labāks par citiem), un neredzam tai arī pietiekami pārliecinošus apstiprinājumus. Pārāk bieži nekļūst skaidrs, ko tieši Kvouts ir izdarījis, lai izpelnītos to savu līdzpilsoņu apbrīnu, kas viņam piedēvēta. Vai tiešām, piemēram, ar aptiekā nopērkamu pretsāpju līdzekļu lietošanu pret sāpēm iespējams kļūt gluži vai par dzīvu leģendu, kā tas izdodas grāmatas varonim?.. Arī apkārtējo pasivitāte un neinformētība palīdz Kvouta slavas spodrināšanai ne mazāk kā viņa paša darbi.
Arī stāstam, kas būvēts ap šādu varoni, ir savas problēmas. Izaicinājumi, kas stājas varoņa ceļā, pārāk bieži saistīti ar apkārtējo nevēlēšanos atzīt, cik tieši izcils ir Kvouts. Teju visi nopietnie sarežģījumi saistīti ar kādiem patiešām nenovēršamiem apstākļiem, kamēr Kvouta panākumu pamatā ir ne tik daudz uzvaras un attiecīgi – cīņas, bet gluži vienkārši izvēles. Stāsta daļa, kurā aprakstītas Kvouta mācības universitātē – grāmatas lielākā un nozīmīgākā daļa – pārāk bieži nolaižas līdz absurdām “jefiņi atriebjas” fantāzijām Rotfusa izpildījumā, kur pasniedzēji vai nu jau no pirmā brīža atzīst galvenā varoņa ģenialitāti, vai arī ir sīkmanīgas, atriebīgas niecības, kur pēc varoņa bariem tvīkst skaistās meitenes (tādas grāmatā ir visas) un kur citiem studentiem ļauts būt tikai pelēcībām vai arī līdz kaulam ļaunām bagātnieku atvasēm.
Jājautā, protams, cik uzticams ir Kvouts kā stāstītājs. Lasītājam ne reizi vien tiek atgādināts – vismaz grāmatas pasaulē, patiesība ir tāda, kāda tā tikusi stāstīta. Jāsaka, ja būtu pamanījis zem Kvouta stāsta vēl kādu, īsto, patieso, kontrastējošo stāstu, būtu juties diezgan apmierināts un grāmatu vērtētu augstu. Tomēr tādu nepamanīju, un stāstījuma saskaņa ar objektīvākajiem, ne Kvouta balsī aprakstītajiem notikumiem mudina domāt, ka šāda papildu slāņa, ko būtu palaidis garām, nav. Un, ja tā, tad – ko gan maina stāstītāja uzticamība? Trūkumi, uz kuriem norādīju, nekļūst mazāk kaitinoši arī, ja pieņemam, ka Kvouts stāsta tikai savu paša patiesību.
Var jau būt, ka pārāk nevainojamais Kvouts man neliekas pieņemams vai interesants arī tādēļ, ka Maikla Mūrkoka varonis Elriks, “Troņu spēle” un Holivudas pārcilvēku filmu tendences pieradinājušas pie ievainojamiem un nebūt ne ideāliem varoņiem. Arī vēlme pēc lielākas spriedzes valodā un asprātīgākiem risinājumiem stāsta uzbūvē – tie nav tik daudz trūkumi, kā garām palaistas iespējas, kā grāmatai būt tādai, kas, manuprāt, būtu pelnījusi visai ievērojamo popularitāti. Šobrīd jāsaka – kaut lasīt (lielākoties) patīkami, bet pamatu slavēšanai īsti neredzu. Salīdzinot ar citu visai nesenu, arī latviski izdotu fantāzijas žanra sasniegumu – “Džonatans Streindžs un misters Norels”, “Vēja vārds” izskatās jau pavisam pliekani. Nevar gan noliegt, ka starp fantāzijas cienītājiem šajos jautājumos, šķiet, esmu mazākumā.
