CONFERENCE
Dzīve Virtuves Skapītī rit rāmi un mierīgi, līdz brīdim, kad ciltij pievienojas kafijas karotīte vārdā Kafiņa, kura nav mierā ar karošu valdnieces Putraines ieviestajiem likumiem un uzskata karošu esošo dzīvi par netaisnīgu un melīgu. Viņa cer mainīt gan savu, gan pārējo karošu paradumus un likteni.
Cits pēc cita parādās arvien jauni varoņi: Tējule, Putraine, Retumkarote, Saldaine, Rāviņš, Zelta Lāpstiņš, Asais Asmens un citi. Ir jātiek vismaz līdz grāmatas vidum, lai beigtu maldīties tēlu burzmā un katru no varoņiem iepazītu tuvāk un atpazītu kā „savējo” (jeb „no savas virtuves”). Pirms tam ir sajūta, ka esi iemaldījies kādā pilnīgi svešā virtuvē, kur viss ir jauns un nezināms... Vai arī – esi pavisam maziņš bērns, kurš mācās visus virtuves piederumus un to nosaukumus no jauna.
Varoņu daudzums, viņu vārdi, kā arī sarežģītā un filozofiskā valoda brīžiem rada sajūtu, ka no lasītāja tiek prasīta pārāk liela iedziļināšanās. Teksta doma un filozofija, ko gribētos izlasīt zemtekstā, bieži vien parādās kā atklāts teksts. Tas nogurdina un liek šaubīties, vai teksta valoda bērniem netraucēs uztvert stāsta būtību. Vai, piemēram, tādi vārdi kā adjutante, afēristi, laulene, šķirtenis, cinisms, halucinācijas un PVN būs skaidri un bērniem saprotami? Vai bērns (vienalga – lasa pats vai kopā ar kādu no vecākiem) spēs iedziļināties tādos teikumos kā: „Kafiņa sajūsmināta vēroja vietējo sabiedrību, kura šobrīd bija pacēlusies virs tā piesārņojuma muklāja, kurā neapzināti stiga. Kafiņa ticēja, ka ikviens šeit noilgojies pēc ierastās un vienmuļās dzīves grozījumiem.” Būtībā šo teikumu vietā varētu izvēlēties jebkurus citus (pilnīgi nejauši atšķirot jebkuru grāmatas lappusi), jo valoda visā grāmatā ir diezgan viendabīga.
Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, rodas apjukums, taču tajā pašā laikā prātā nekavējoties iezogas doma, ka, iespējams, es mūsdienu bērnus (neatkarīgi no vecuma, kurā viņi lasīs šo grāmatu) vērtēju krietni par zemu...
Lasīt stāstu pieauguša cilvēka vecumā un iedomāties, kā to uztvers bērns, nemaz nav viegli, taču, ņemot vērā pašas lasīšanas pieredzi, šī noteikti nav grāmata, ko var izlasīt vienā vakarā, jo informācijas, ko apstrādāt, un tēmu, par ko domāt, ir ļoti daudz. Tieši tādēļ iepriecina teksta dalījums mazajos stāstiņos ar atsevišķiem nosaukumiem, kas ļauj starp lasījumiem ievilkt elpu vai, piemēram, katru vakaru bērnam izlasīt vienu mazu stāstiņu, kam nākamajā vakarā sekos turpinājums.
Mazo stāstu nosaukumos autore spēlējas gan ar vārdiem un to nozīmēm, gan ar atskaņām (piemēram, „Visapkārt trūdi, tāpēc sevi rūdi”, „Karotes būtība – nopietna sūtība”, „Plašāka telpa, svaigāka elpa”, „Brīvība, gaisa tīrība”, „Karo te, karo tagad!” u.tml.), kas noteikti piesaistīs arī bērnu uzmanību. Tāpat vienaldzīgu neatstās un smaidu izraisīs arī mākslinieces Evijas Stukles-Zuitiņas zīmētās melnbaltās un krāsainās Virtuves Skapīša iemītnieku ilustrācijas: onkuļu-nažu ūsas, karošu krāsainās kleitiņas un smieklīgās sejas izteiksmes, sārtie vaidziņi un zeltainās skropstiņas.
Atgriežoties pie sižeta, karošu ikdiena tiek pielīdzināta cilvēku dzīvei. Karotēm ir gan darbs (cilvēku barošana), gan ārpusdarba dzīve – attiecības, izklaides, dejas un pat planšetdatori, pie kuriem viņas pavada ļoti daudz laika. Ir grūti nepamanīt, ka viens no stāsta paralēlajiem vēstījumiem ir tāds, ka pie datora nevajadzētu pavadīt pārāk daudz laika, īpaši, ja tiek rakstīti negatīvi komentāri par tīmeklī publicēto. Lai arī var šķist, ka tas Virtuves Skapīša pasaulē īsti neiederas, citādi tas piešķir stāstam neapšaubāmu mūsdienīgumu un svaigumu. Kas gan cits mūsdienu bērnam un cilvēkam ir aktuālāks par datora lietošanu?
Tomēr galveno sižeta līniju veido kafijas karotītes Kafiņas piedzīvojumi un alkas pēc laimīgas un sakārtotas dzīves, ko, viņasprāt, var panākt, karojot un cīnoties pašiem pret saviem un cilvēku sliktajiem paradumiem un īpašībām, kā arī sludinot domu spēku. Atklājot, ka vārdā „karote” slēpjas karotīšu karotāju būtība, Kafiņa vairs nespēj dzīvot mierīgi un ir gatava ilgām mācībām un arī kritieniem, lai spertu pirmos soļus ceļā uz dzīvi bez meliem. Un arī – lai atrastu savu māmiņu. Kopā ar viņu apgūt pasaules gudrības dodas arī viņas draudzene Tējule, un viņas kopā iemācās lidot un domāt labas domas, lai pēc tam atgrieztos un to pašu iemācītu saviem Virtuves biedriem.
Iespējams, pilnīgu baudījumu un prieku par stāsta ceļu uz laimīgām beigām neļauj gūt tieši lielais vēstījumu/ideju daudzums. Vai svarīgākais būtu katrai karotītei atrast savu ģimeni? Vai – atbrīvoties no savām sliktajām īpašībām? Ēst mazāk saldumu un gaļas? Vai varbūt mazāk lietot datoru un vairāk laika pavadīt kopā ar saviem draugiem?
Protams, katrs lasītājs no šī stāsta iegūs kaut ko savu, tomēr man sižeta pārliekais elastīgums, sadrumstalotība un daudzās idejas traucē līdz galam saprast to, kas tad ir stāsta pamatā... Vai karotītes grib mainīt savu vai cilvēku dzīvi, “iebarojot” tiem vēlmi mainīties? Ja karotītes tika pielīdzinātas dzīvām būtnēm, tad, iespējams, cilvēki šajā stāstā ir lieki, jo vispirms, manuprāt, karotēm būtu jātiek galā pašām ar sevi. Un tikai pēc tam – jādomā par cilvēkiem.
Neatradu gan atbildi uz jautājumu – kāda vecuma bērniem ir domāta šī grāmata? Ja tie ir tīņi (kā tas minēts izdevniecības mājas lapā www.lietusdarzs.lv), tad šķiet, ka tā ir pārāk bērnišķīga, bet, ja tie ir mazāki bērni, tad atkal šķiet, ka viņi netiks galā ar grāmatai cauri vijušos filozofiju. Atliek vien meklēt vidusceļu un novēlēt, lai šī grāmata atrod savu zelta lasītāju, jo iztēles bagātības stāstā netrūkst. Uz saviem virtuves piederumiem es tagad skatos daudz dzīvāk, īpaši uz savu vismīļāko kafijas karotīti, ko māsa atveda no kāda Francijas antikvariāta. Interesanti – kā šī ārzemniece iejustos Karotājkarošu dzīvē Virtuves Skapītī?
