CONFERENCE
Jauno laidienu aizsāk Erika Ādamsona un mākslinieces Laimas Eglītes kopīgais veikums – grāmatiņa „Tauriņš pār lielceļu”. Mākslinieces darbs lieliski sasaucas ar rakstnieka radīto tauriņa tēlu, kas pretstatā apkārtējai pasaulei ir viegls un netverami maigs. Dzejoļa atspoguļojumam lietota tikai violetā krāsa, kas varētu simbolizēt līdzsvaru starp debesīm un zemi, garu un miesu. Jādomā, tiešām – krāsas izvēle nav nejauša, par ko liecina dzejoļa noslēguma rindas:
Jā, to notvert nav vis nieks,
Redz to katrs mauriņš:
Liels un smags ir dzirnavnieks
Mazs un viegls tauriņš.
Mazais, mīlīgais taurenītis izlido cauri grāmatas violetajām lappusēm un aizdodas tālāk plašajā pasaulē, un E. Ādamsons caur šo vieglo un šķietami nebēdnīgo tauriņa lidojumu dzejolī rotaļīgā manierē atklājis līdzāspastāvēšanu starp lielo un mazo, starp debesīm un zemi, starp spēcīgo un trauslo, skarot un akcentējot arī tādas vērtības kā brīvība, mājas un pietāte pret dabas skaistumu.
Kā otrais šajā laidienā izvēlēts slavenais Vitauta Ļūdēna dzejolis „Kartupeli, kartupeli”, kas, šķiet, ir katra mūsdienu jaunieša bērnības klasika un ne tikai – to noteikti zina arī viņu vecāki. Dzejolis noteikti ir skanējis mūzikas stundās, bērnu pilnos pagalmos un ir ticis skandēts teju katrās mājās. Bikibuku laidienā dzejolim izveidots jauns ietērps Ievas Jurjānes dizainā. Māksliniece attēlo kartupeļa ceļojumu no dārza vagas līdz pat kādas ģimenes pusdienu galdam ar mīlīga, mazliet humoristiska dialoga starp mazu meiteni un runājošu kartupeli palīdzību. Caur šo asprātīgi veidoto vizuālo risinājumu dzejolis ieguvis otro elpu un nešauboties var apgalvot, ka arī pašiem mazākajiem bikibuku lasītājiem šis dzejolis pavisam noteikti kļūs par bērnības klasiku – īpaši, ja mamma un tētis iemācīs to arī nodziedāt!
Patiesi skaistu ietērpu ieguvis Laimoņa Vāczemnieka dzejolis „Diendusa”, ko košām, tīrām, priekpilnām krāsām, izceļot dabas skaistumu un cilvēka saikni ar dabu, uzzīmējusi Inga Meldere. Mākoņi, putni, bizmārītes, spāres, tauriņi, jūra, varavīksne, kas pilda slīdkalniņa funkcijas... L. Vāczemnieks dabu rāda kā patvērumu, savukārt māksliniece akcentējusi dabu kā bērna iedvesmotāju, kurā smelties ierosmi jauniem piedzīvojumiem, aicinot arī iepazīties ar vai atcerēties par dzimtenes jēdzienu:
Turi smilgu un madaru ciet!
Nelaid dzimteni vaļā!
Patriotiskā noskaņa, uz ko tiecies dzejnieks un māksliniece, nerada nospiedošas, smagas, pārlieku svinīgas izjūtas, ar ko noteikti nereti vien ir ticis pārspīlēts. Ideja tiek pasniegta neuzbāzīgi, viegli, kā garāmejot: par to liecina madaras un smilgas, jūra un citi ar galvaspilsētu saistīti tēli, kas pazīstamo, tuvo raksturo daudz precīzāk nekā plīvojoši karogi, Rīgas torņu smagie silueti, cilvēki tautastērpos vai citi pārlieku tautiski un tradicionāli tēli.
Jāzepa Osmaņa dzejolis „Noslēpums” ar Ingrīdas Pičukānes ilustrācijām ir mūsdienīgākā grāmatiņa šajā laidienā. Ikkatrā grāmatas lappusē parādās epizodes un reālijas no bērnu dzīves, kas pasniegtas neparastā tehnikā – dzejolis ir uzzīmēts, uzrakstīts un izkrāsots ar flomāsteriem. Dzejoļa teksts raisa ārkārtīgi siltas un mīļas sajūtas, izceļ mammas un bērna savstarpējo uzticēšanos un pieķeršanos. Tai pat laikā dzejoļa lasīšana var izrādīties ļoti intriģējoša, jo ātrāk gribas uzzināt par noslēpumu, ko mazs puisēns, grib atklāt savai mammai.
Grāmatas pievienotā vērtība ir pēdējā atvērumā ietvertā mīkla, kas jāatmin, vērīgi izpētot grāmatiņu un atrisinot dažādus uzdevumus. Bērns tiek aicināts darboties, izzināt, atminēt, ne tikai sekot līdzi dzejoļa notikumiem un ilustrācijām.
Ne mazāk koša un pārsteidzoša ir Ineses Zanderes un Reiņa Pētersona kopgrāmatiņa „Zirgs”, kurā tēlots ceļojums zirga mugurā caur dažādām mistiskām vietām, kas, vērīgāk ieskatoties, izrādās, ir skapis, virtuve, vannas istaba paša mājās. Ritmiskais, raiti lasāmais dzejolis ieved krāsainā, brīnumiem pilnā pasaulē un ļauj apzināties, ka viss interesantais ir tepat līdzās, tikai jāprot to saskatīt.
Pētera Brūvera dzejolis „Vilciņš”, ko košās krāsās ietērpusi Ilze Abika, nenoliedzami ir skumjākais ceturtā bikibuka dzejolis. Tajā attēlots mazs vilka bērns, ko pametuši visi radi, aizbraukdami uz Rīgu, un, dzejoli lasot, rodas skumja, drūma, brīžiem pat bezcerīga noskaņa. Starp tekstu un māksliniecisko risinājumu jūtams ass kontrasts: drūmais tiek tēlots neparasti koši, bet arī draudīgi. Tomēr tas ir pozitīvi, ka bikibuku idejas autori izvēlējušies starp priekpilniem dzejoļiem iekļaut arī dzejoļus ar atšķirīgu emocionālo strāvojumu, ļaujot iepazīt pasauli tās daudzveidībā.
Šīm bilžu grāmatām vienaldzīgu nevajadzētu atstāt nevienu, sākot ar divgadīgiem bērnudārzniekiem, kas sajūsmā sauks, ka viņiem taču mājās ir tāds pats šūpuļzirgs, kādu uzzīmējis Reinis Pētersons, un beidzot ar pamatskolas vecumu sasniegušajiem, kas būs pārsteigti par to, cik stilīgi var pasniegt dzeju. Viņi novērtēs Ingrīdas Pičukānes uzburtos tēlus ar mūsdienīgajām frizūrām – puisi, kas pūš košļenes burbuļus, tīņu meiteni, kas vīlē nagus, vecmāmiņu un vectētiņu, kas brauc ar moci, mammu, kas nes „Rimi” maisiņu. Rīgas mazie iedzīvotāji priecāsies par tām lappusēm, kurās redzamas Ievas Jurjānes zīmētas Centrāltirgus ainas, un atcerēsies, kā kopā ar omīti tur vasaras brīvlaikā pirkuši zemenes. Vēl citi teiks, ka pirmajā klasē zīmējuši egles, kas apbrīnojami līdzinās Ilzes Abikas bildēs redzamajām. Mākslinieku un dzejnieku veikums patīkami pārsteigs ne tikai bērnus, bet arī vecākus: bikibuki tiks lasīti un pētīti, gaidot rindā pie ārsta, braucot trolejbusā, vakarā, gulēt ejot un pieceļoties no rīta.
