Rīgas iedzimtais. Jānis Einfelds „Rīga”

Latviešu literatūras vēsturē pastāv vairāki darbi, kuru satura un nosaukuma centrā ir Rīgas vārds un tēls, un, jāsaka, spilgtākie no šiem tekstiem pieder ievērojamu autoru rokai: Bazilijs Plīnijs „Slavas dziesma Rīgai” (1595), Ernests Dinsbergs un Mārcis Reinbergs „Rīga jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi” (1865), Viktors Eglītis „Domājošā Rīga” (1934), Jānis Poruks „Rīga” (1907) un Augusts Deglavs „Rīga” (1910.–1920. g.). Neskatoties uz to, ka Rīga joprojām ir teiksmaina pilsēta un glabā daudzus stāstus, leģendas un citu fantāziju rosinošu materiālu rakstniecībai, vairāki gadu desmiti latviešu tekstradē ir pagājuši bez konkrētas uzdrīkstēšanās „centralizēt” Rīgu literatūrā, veidojot monumentālu, latviešu identitāti apzinošu literāru darbu, kas apcerētu Latvijas galvaspilsētas sabiedrību mūsdienās. Šķiet, ka pēdējais patiešām ir bijis Deglavs, kura „Rīga” „vērtēta kā redzesloka plašuma, tematikas, problemātikas un tēlu galerijas daudzveidības ziņā viens no visbagātākajiem resursiem latviešu rakstniecībā”[1]. Protams, tamlīdzīgi formulējumi nav vairojuši rakstnieku iedvesmu pārspēt klasiķu darbos iemiesoto dzīvo Rīgas ķermeni un dvēseli. Rīgas tēlu jau labu laiku rakstu valodā veido ceļveži, albumi, dokumentālā proza (Andris Kolbergs, Jānis Rokpelnis u. c.), kā arī laikmetīgā māksla, „tīras” daiļliteratūras laukā Rīgas pagājības tēlu daļēji atstājot vienīgi nule uzplaukušajai „Dienas Grāmatas” vēsturisko romānu sērijai. Tomēr tas nav tas. Rīgas var būt vairāk; mums beidzot vajag mūsu Rīgu „tīrā” veidā. Un kāds „ārpusnieks” šogad ir uzdrošinājies – protams, to darījis Viņa Maģiskā Majestāte Jānis Einfelds.

Jāsaka, ka t. s. latviešu literatūras ambiciozie „Rīgas teksti” ir bijuši literatūrkritiskā ziņā problemātiski – piemēram, nedz Poruka „Rīga”, nedz V. Eglīša „Domājošā Rīga” nav ierindojami starp šo rakstnieku veiksmīgākajiem darbiem. Grūti novērtēt arī literārās kvalitātes senākos – Plīnija un Dinsberģa, Reinberga – dzejojumos, lai gan šie darbi ir visnotaļ vērtīgs kultūras vēstures iepazīšanas materiāls. Arī Deglava kultūrvēsturisko romānu triloģija nav dēvējama par ārkārtīgi atzītu un daudz lasītu darbu, lai gan bez šaubām šī „Rīga” ir pilnīgākā, detalizētākā un polifoniskākā, jo, atšķirībā no saviem liriskajiem priekšgājējiem, Rīgas apcerētājiem, Deglavs ir rūdīts prozists. Tāpēc jo ambiciozāka izskatās Jāņa Einfelda iecere –grāmatas māksliniekam Jānim Esītim uz vāka liekot nu jau Rīgas mēra neviļus aktualizētā pilsētas robežzīmes uzraksta „Rīga” burtu dizaina (aut. Valdis Celms) tiešu kopiju, bet fonā miksējot triloģijas apokaliptiskās epizodes, tiek it kā atbildēts uz savu priekšgājēju tekstuālajiem centieniem aptvert Rīgu: pilsētai bez šaubām ir savs tēls, tomēr to būtu labi pilnībā iznīcināt.

Lai gan iezīmēt sižetu un kompozīciju Einfelda darbos nekad nav bijis viegls uzdevums, gribētos domāt, ka zināmas kompozicionālas aprises „Rīgā” ir fiksējamas. Rīgas apokalipses tēlojumu Einfelds ir veidojis pakāpeniski, pat shematiski, katrai triloģijas daļai ievadot lasītāju arvien lielākā vides un varoņu sabrukšanas posmā. Lai gan, iepriekš atskatoties uz Deglava un citiem „Rīgas” tekstiem, nešķiet, ka Einfeldam vispār rūp tāda Rīga, gribētos saskatīt romānā Rīgu kā visaptverošu, dzīvu un absurdu teiksmu pilnu organismu.

Mēģināšu ieskicēt svarīgākās romāna ainas, kas ļautu novērtē darbu. Pirmās daļas „Rīga Latvijā” sākumā lasītāju sagaidīs einfeldiski teiksmaini vairāku paralēlu dzīves un atgadījumu stāstu fragmenti, kurus var sižetiski atdalīt, brīžiem arī savienot pēc patikas dažādās faktūrās veidotu tēlu ainas: nēģeru princis, kuram Rīgā jeb „te ziemeļos” viss ir draņķīgs, viņa kalpi un aizbēgusī līgava; tad vēl ir karalis un klaidonis „Elvis Preslijs, bet ne no Lasvegasas; tepat no Rīgas”, kuru pakļauj bordeļa īpašniece kņaziene; mednieku vajāta būtne – kaitēklis mežā, tad arvien vairāki netīri, pliki gūstekņi, kas klaiņo; Sarkanais jātnieks ar sievu. Kopumā konkrētā romāna un Einfelda prozas tipiskākās fabulas pamatā ir šādu tēlu nemitīga kustība un drīzāk negatīva mijiedarbība ar citiem tēliem.

Kļūst dzirdama arī paša autora balss, kas noder gan tēlu sistēmas sarežģīšanai, gan polifoniskumam, jo nereti varoņi tiek saukti dažādos izteiksmīgos vārdos, mainās arī ampluā – Elvis kļūst par „pjerotu”, karali, klaidoni un bendi, šķiet, vēlāk tēls transformēts klaunā, šķietami haotiskiem likteņa notikumiem attīstoties. Var just, ka Einfelds uzsāk kārtējo antiutopiju, un beidzot autors caur Āksta acīm ieskicē vispārīgu, tēlainu romāna pirmās daļas ainavu: „Spēļu paradīzē viss mainījies. Atpalikuši no sava laika, mēs esam iesviesti nākotnē kā aizperētas olas (..). Arī varoņdarbus neviens vairs neveic, un tikai lielais ātrums neļauj dzīvei sasmirdēt, sabiezēt. Pārpludināti lauki, pārpildīti dzīvokļi, meži iznīcināti, laukus ierijusi pilsēta.” (73) Pilsēta Rīga ir pārņēmusi valsti Latviju.

Ar laiku šīm epizodēm sekot kļūst arī patiešām aizraujoši. Iespējams, romāns varētu tādā garā turpināties, jo tekstā var šo to atpazīt – piemēram, gana stilizētas Latvijas vēstures lapaspuses: Rīgā nav taisnības, klīst zombijiem līdzīgie bēgļi, valda bailes, siro bruņotas revolucionāru bandas. Visās trijās daļās Rīga un Latvija tāpat kā praktiski jebkura vide Einfelda darbos neiztiek bez noziedzības, vardarbības, naturālisma elementu un citu mazāk estētisku detaļu tēlojuma. Un tās, jāsaka, ir allaž darbojušās kā kniepadatas, kas notur uzmanību.

Taču Einfeldam aizsāktais apnīk ātri, – varbūt līdz kādam izpratni rosinošam punktam nemaz nenonākot, teksts nebija īsti uztverams un saprotams lasītājam jau sākumā. Šī Einfelda tekstu iezīme, kad lasītāja naratīvās vēlmes nonāk konfliktā ar rakstnieka stilu, ir „Rīgas” autora rakstības pamatā, un varētu teikt, ka nekas jauns neparādās.

Tomēr romāns ir pieteikts tā, ka lasītājs sāk cerēt uz centrālo asi sižetā. Šoreiz Einfelda darba centrā ir triju māsu liktenis (domājams, ka skaitlim „trīs” šeit ir ironiski simboliska nozīme; ja drīkst izteikties skolnieciski, tas atgādina pasakas „trīs dēlu” stilizāciju). Galveno varoņu parādīšanās netraucē autoram turpināt spēli ar arhetipiem un ik pa laikam koķetēt arī ar citu mediju estētiku – kino, multfilmas un, protams, datorspēles, kuru darbības principi vienmēr ir rēgojušies Einfelda strauji mainīgajām darbībai un kustībai, formai un tās izmaiņām pakļautajā prozas pasaulē.

Pagaidām vēl morālā haosa pārņemtajā Rīgā, kādā narkomānu „pritonā”, nebūt ne priekšzīmīgas uzvedības apgrūtinātas, aug meitenes Elīna, Elīza un Marta. Kad meiteņu māte, nereālistiskas greizsirdības pārņemta, nogalina bērnu tēvu un nokļūst cietumā, viņas tiek izšķirtas: Elīna aizbēg mežā, kur sastop jaunus romāna tēlus, Marta nokļūst bērnunamā, kur pieredz audzinātāju slepkavības, savukārt Elīza tiek iesēdināta cietumā uz ilgiem gadiem (motivācija šādam pavērsienam gan nešķiet skaidri un pārliecinoši veidota). Gluži vai dabiski, ka, māsām šķiroties, Rīgā sākas karš – lai gan tas ir negaidīti, jāatzīmē, ka Einfelds kara tuvošanās tēlojumu kāpina it kā nemanāmi, tomēr ticami nervozi, tikai retu reizi runājot tiešu valodu: „Tauta viena, bet tā pati sevi nonāvēs, jo brālis celsies pret brāli. (..) Bija tauta. Nu vairs tautas nav.” (144) Brīžiem šķiet, ka autors pēdējā brīdī, romānam jau esot gatavam, pievienojis dažas precizējošas detaļas – kļūst skaidrs, ka Latvijā siro Krievija: „(..) dzimtais ciems jau atrodas tajā teritorijā, ko naidnieks iekļāvis savā lielvalstī. Ignorējot starptautiskus līgumus, paplašina savu zemi tur, kur dzīvo nevarīgi ļaudis, kuri ir mazākumā.” (160) Varbūt labi, ka šis motīvs netiek paplašināts līdz centrālajai darbības līnijai un tādējādi neieņem Einfelda „mežģīņotajā” prozā grūti iedomājamu, bet varbūt arī pilnīgi iespējamu publicistisku toni. Romāna otrajā daļā iebrucēju tēls paliek viegli ieskicēts, taču nepārprotams – krievu okupācijas līmenī (ir Riga, nevis Rīga, latviešu valodu un personvārdus vairs lietot nedrīkst, tā vietā ir krievu un angļu valoda utt.).

Jāatceras, ka romāns ir par dzīvo, kūsājošo un nenokaujamo organismu Rīgu, tāpēc arī lasītājam jāpiedzīvo vairāki desmiti citu varoņu dzīvju un atgadījumu, kamēr autors atrisina katras māsas absurda konfliktu ar pasauli. Vienīgā problēma, ka, šādi, gandrīz vai veltīgi liekot cerēt lasītājam uz jebkādu galveno varoņu nozīmību sižetā, teksta baudītājam var „izirt” rūpīgi tamborētās „Rīgas organisma” tēlu un darbību „mežģīnes”. Iespējams, daudz veiksmīgāk Einfeldam ir izdevusies romāna otrā daļa „Rīga Rīgā”, kura iesākas ar latviešu rezervātā nokļuvušās Martas ciešu piesaisti blakustēliem – šoreiz autors sāk diezgan reālistiski, detalizēti (esmu sajūsmā par „kūšmatiem un sīkām ādas plēksnītēm aplipušu ziepju gabalu” (210)) un piedāvā īpatnēju satīru par mākslinieka un kultūras augstmaņu (burtnieku) attiecībām. Kļūst sadzirdama daļēja atbalss no Mihaila Bulgakova „Meistara un Margaritas” – karu, darba nometnes, gūstu un mēri pārdzīvojušajai rakstniecei Martai ir jāuzraksta mūslaiku labākais romāns kādam pazemes valdniekam. Paralēli Martas likstām ārpus Rīgas laika un telpas brīvē krievu Rigā nokļūst arī krietni novecojusī Elīza. Postapokaliptiskās okupācijas vides tēlojums nav pārlieku reālistisks, tomēr tas ir dzīvs, dialogiem un skaidras faktūras pilns teksts, kas padara otro romāna daļu par patiesi aizraujošu.

Un, protams, tīkami einfeldiski veidota ir arī „Rīgas” trešā daļa – „Jūra”, kas, šķiet, ir gara pasaka par kādu zemūdens princesi vārdā Elīna, kura vēlas kļūt par karalieni. Šeit Einfelds jau atkal ļauj vaļu savam iemīļotajam rakstības stilam, veidojot blīvu stāstījumu, neatstājot vietu nedz pshiloģismam un dialogiem, nedz reālismam (darbība notiek jūras dzelmē).

Lai gan tas varbūt ir lieki, jāatzīmē, ka par Jāņa Einfelda prozas pasauli joprojām trūkst plašāku pētījumu un apcerējumi. Un to var reizē saprast un nesaprast. Arī Augusta Deglava romānam veltītā konference un rakstu krājums ir tapuši tikai 100 gadus pēc „Rīgas” pirmās daļas pabeigšanas. Turklāt Einfelds prozā attīstās – var redzēt, kā pēc fragmentos sadalītā romāna „Palaidnis” (2007) un pēc arhetipu pilnā stāstu krājuma „Neļaudis” (2005) rakstnieks ir mēģinājis veidot veselumu, sakārtot vēstījumu kompozicionāli, ķēries arī pie ideoloģiskākām tēmām. Tomēr nav arī „krāpis” sevi, ieviešot einfeldiskos tēlus arvien nerimstošā prozas kustībā. Einfelda teksts atbilst Deglava romāna tradīcijai – rakstniekam nevar pārmest tēlu mazskaitlīgumu, turklāt tie ir simboliski tipi, kultūrzīmju atblāzmas, klišejas (pasaku un masu kultūras tēli, psiholoģiskie portreti – cietumniece, bērnu nama audzēkne, rakstniece, narkomānu ģimene u.c.), kas savērptas apziņas plūsmai līdzīgā darbībā, tomēr tajā pašā laikā virzītas uz noteiktu mērķi. Nevar arī nenovērtēt tēlotā plašo redzesloku un vēlmi centralizēt Rīgu gan idejiski, gan sižetiski. Rīga, kas aprijusi Latviju un kuru savukārt ir aprijusi cita lielvalsts, bet tad visam pāri ir jūra – tas ir oriģināls scenārijs Einfelda garā, kuru neviens cits neuzrakstītu.

Einfelds ir pateicis tik daudz un tomēr tik maz par Rīgu un Latvijas nākotni, ka romāns izskatās noslēpumains un monumentāls vienlaikus. Domāju, ka tas ir romāns par to pašu Nila Ušakova ieviesto sirsniņu uz „Rīgas” robežzīmes – un to, ko mīlestības, dzīvības, pilsētas vai jebkuras citas zīmes maiņa var nozīmēt plašākā mērogā. No šauri novatoriskā – rakstnieks ir pirmais, kas mēģinājis reaģēt uz Krievijas jaunākā imperiālisma draudiem; it kā aktuāla, tomēr leļļu teātra dekorācijām līdzīga ir arī Rīgas izplešanās un „nēģeru prinču” sirošana Latvijā; daļēji atdzimusi ir arī mākslinieka un sabiedrības attiecību tēma (kultūra un tās kultūristi). Taču Einfelda prozas būvniecībā valodiskā izteiksme ir lietota tik grezni un izšķērdīgi, ka šīs tēmas pēc romāna izlasīšanas nepaliek prāta virspusē, labākajā gadījumā tās ir nonākušas dziļāk, tur palikušas un apciemos mūs murgos.

[1] Cimdiņa, A. (2013) Rīgas teksta ģenēze latviešu literatūrā un Augusta Deglava „Rīga” nacionālās identitātes meklējumos.  Rīgas teksts. Augusta Deglava romānam „Rīga” – 100. Rīga: Zinātne, 17.lpp.