Latvieši un Freids. Piejūras pilsētu literārais izdevums „Vārds” Nr.4.

Šoreiz, iegrimstot piejūras pilsētu literārā žurnāla „Vārds” jaunākajā – vasaras – numurā, no mistiskās, citu pasauli atgādinošās sajūtas tāpat neizbēgt. Cita pasaule šoreiz būtu – kāda vieta pie jūras, kurā jūra diktē savus noteikumus, un cilvēks ārpus šīs laiktelpas ir svešinieks, kuram viss apkārt esošais ir eksotika – atraušanās no ikdienas. Jau ar redaktora sleju Sergejs Moreino rada šādu sajūtu – protams, Rīga ir pilsēta – vieta – pie jūras, bet jūras arī mēdz būt dažādas. Ja gadījies šajā vasarā dažādu iemeslu dēļ vairāk uzkavēties pilsētā, bet savulaik tāpat ir gadījies baudīt atklātās jūras – Kurzemē vai Vidzemē – vējus un dunu, atšķirības iezīmējas tūlīt. Vismaz žurnāla pirmā trešdaļa šo spriedzi notur – jau minētā redaktora sleja uzbur ainu ar šo dīvaino cilvēku – literātu, rakstnieku – došanos gar jūru uz Kolku, nonākšanu Slīterē, kāpšanu augšup bākā – un es zinu, ka šie cilvēki to pasauli, to vietu redz citādi un ka šo citādību man vajag, bez tās man nebūs iespējas eksistēt (ok, būs, bet jūs noteikti sapratāt). Tātad – ja manās rokās nonāk žurnāls, kas sevi piesaka kā piejūras pilsētu literāro izdevumu, man vajag sajust to citādo, ko šāds pieteikums sola vai paredz – netieši, protams. Lūk, galvenais jautājums – vai izdodas?

Jā un nē. Kā jau minēju, pirmā žurnāla trešdaļa sajūsmina un patīkami pārsteidz – redaktora sleja, kas rada sajūtu, tālāk – garšas kāpiņas skaroša Guntas Šnipkes dzeja:

„Juris Kunnos pelēkā plašķītī

meklē blašķīti

vienurīt atradās neatšķaidīts”

Arī Elvīras Blomas dzeja piestāv žurnāla lappusēm. Abas autores it kā ievada lasītāju piejūras pilsētā – tādā nokļūt sapņo ikviens vasaras atpūtnieks. Un tad nāk zināma kulminācija – Sandras Vensko stāsts „Delfīnu būris”: reizē saprotams un nesaprotams, vijīgs kā ūdenszāle (kur nu bez tām). Necentīšos izteikties, par ko ir stāsts, jo tā netiešums vairāk pasaka par skaidrotāju nekā par uzrakstīto, bet skaidrotājs viennozīmīgi nav interesantāks par stāstu – vien jāsaka: varbūt pludmales stāstiem nav jābūt vienkāršiem, tie var sagrozīt prātu un atstāt nepilnības sajūtu – kā ikviens vasaras atvaļinājums (kā S. Vensko stāsts). Taču ar šo stāstu žurnāls ievirzās tādā kā seksuāli lādētā gultnē – viss tālākais vai nu uztur šo toni, vai aizvirzās no tā prom, bet nepamet sajūta, ka žurnāla veidotāji ar šo visu – latvisko seksualitātes izvērsumu – ir vēlējušies kaut ko pateikt. Tikai, vai to izdodas saprast, ir jautājums – neskaidrība paliek, tieši tāda pati, kā par kailo bērniņu uz žurnāla vāka...

Iespējams, viseksotiskāko sajūtu rada Ērika Kūļa stāsts „Tēva piemiņai” un Arvīda Majora Ventas dzejoļi, un Andra Akemntiņa sagatavotā, formāli un saturiski ļoti interesantā „intervija”. Tieši šādu neparastu, savdabīgu tēlu un personu izvērsums, iepazīstināšana žurnālā „Vārds” ir īsti vietā – ja es uzzinu (vai sajūtu) kaut ko jaunu, žurnāls ir savu uzdevumu veicis.

Tālāk gan sākas eklektika. Numura autora – Emīlijas Petraškevičas – intervija un dzeja neatstāj tik patīkamu iespaidu kā „numura neautors” Venta. Dzejnieces sakarā vispār jābilst – gan intervija, gan eseja atstāj sajūtu, ka es neesmu kaut ko sapratusi, precīzāk, es kaut ko nezinu, neesmu no autores loka, un skaidrība par viņas būtību tā arī nerodas. Tie ir teksti „savējiem” par „savējiem”, no kuriem eksotikas baudītājam, netīšām piejūras ciemiņam ne silts, ne auksts. E. Petraškevičas dzeja ir spēcīga, nenoliegšu, - īpaši, ja ņem vērā dzejoļu kopas nosaukumu „Es biju padauza” – taču – būtu tā publicēta žurnāla sākumā, atstātu ilgstošāku un noturīgāku iespaidu.

Arī Rolanda Viksa un (daļēji) Jāņa Valka stāsti turpina seksuālās tematikas ievirzi – vien J. Valks patīkami priecē ar stāstā „Artis klusē, Alise klusē” radīto runīgā Fila (Filozofa) tēlu. No šāda latviskā freidisma ezeriņa „izvelk” atdzejojumi – patiešām pārliecinoši un pat ļoti baudāmi teksti: Benedikta Januševiča dzeja, Gīta Norvila dzejproza, Borisa Kolimagina „Ventspils piezīmes”.

Neliterāro (meta)tekstu sadaļa – žurnāla noslēdzošā trešdaļa – neviendabīga: interesantas, noskaņu radošas esejas par Aleksandra Čaka dzeju krievu valodā, visai laba Svetlanas Pogodinas recenzija par A. Čaka dzejas izlasi krievu valodā, Ilzes Jansones eseja/problēmraksts par tulkošanu, Gunta Bereļa referāts par Jāņa Joņeva debijas romānu „Jelgava 94”, Jāņa Valka gandrīz recenzija par to pašu grāmatu (jāsaka – izvēlētie recenzenti katrs ar savu savdabību: šķiet, viens romānam par gudru, otrs – hmm, varbūt nav gluži recenziju rakstītājs...), Ruslana Abgunova anotācijas par literārajām gadagrāmatām Ventspilī un trīs teksti, kas tematiski saistās ar kuršiem un ventiņu valodu (jautājums par divu no šīs tematikas tekstiem piederību žurnālā ir neskaidrs...). Vai neviendabība ir slikti? Jā un nē. Nē, jo – kāpēc gan ne? Jā – jo rodas iespaids, ka žurnāla veidotāji vēlējušies žurnālā salikt viskaut ko (par daudz).

Ja necilais un ne pārāk interesantais žurnāla vērtētājs drīkst turpināt izteikties, tad sekotu ieteikums: žurnālam „Vārds” piemīt unikāla potence kļūt par literāro tekstu žurnālu, piemēram, The Paris Review stilā (mieru, mieru – šeit tiek salīdzinātas idejas, nevis vēriens). The Paris Review ir elitārs literārais žurnāls Amerikā, kurā tiek publicēta proza, dzeja, intervijas, esejas, apceres u. c. teksti, kuriem nav potences uz analītiskumu vai kritiku. Žurnāls „Vārds” varētu kļūt par šādu adeptu Latvijā – ikviens tajā publicētais dzejas un prozas teksts, ikviens atdzejojums, tulkojums, arī intervijas un esejas rada šo piejūras pilsētu literārā žurnāla unikalitāti, individualitāti un – kā jūtams – tieši šie teksti notur redaktoru, žurnāla veidotāju entuziasmu. Viss pārējais, šķiet, ir vienkārši tendence, bet, velns parāvis, kādēļ to vajag? Esiet savdabīgs, unikāls literatūras kā mākslas žurnāls – tieši tāds, kāda mums ļoti trūkst!

Freids teiktu – nav nepieciešams neko kompensēt vai projicēt. Vajag ļauties sev tīkamām lietām. Nē, Freids tā neteiktu, viņš drīzāk caur „Vārdā” publicētajiem tekstiem atrastu kādu milzīgu kompleksu, ko piemērotu latviešu nācijai, tā apzīmogodams to uz visiem laikiem. Vai mums vajag vēl kādu kompleksu? Tieši otrādi – ieejot „Vārdā” – mistiskajā piejūras laiktelpā – mums vajadzētu pilnībā atbrīvoties, nokļūt mākslas pasaulē. Pagaidām ir tā, kā vienā no žurnālā ievietotajām fotogrāfijām: suns (māksla) stāv (ir), bet fona migla (idejiska neskaidrība) neizklīst.