CONFERENCE
Otrs veids – tas, kurš attiecas uz cilvēkiem vēstījuma centrā, – spilgti vērojams ne tikai, piemēram, Gunta Bereļa romānā „Vārdiem nebija vietas”, bet arī nule iznākušajā Noras Ikstenas grāmatā „Mātes piens”. Grāmata sērijā numurēta kā devītā, lai gan lasītājiem iespējams izlasīt pagaidām tikai piecus romānus. Šis numurs apliecina, ka stāsts grāmatā tuvinās jaunāko laiku vēsturei, un šāda „lēkāšana” no grāmatu izdošanas viedokļa apliecina arī to, kā mūsdienu cilvēks sastopas ar vēsturi – nevis hronoloģiski (tā notiek varbūt tikai vēstures stundās skolā), bet nedaudz haotiski, jo vēsture apziņā pastāv vienlaikus, un dažādās situācijās tiek atmodināta atšķirīgu laikmetu radītā vēsturiskā atmiņa.
N. Ikstenai, līdzīgi kā G. Berelim, izdevies radīt „dzīvu” un efektīvu stāstu. Grāmatas unikalitāte un interesantums slēpjas vairākos aspektos. Piemēram, tajā, ka grāmatu veido divas vēstītājas – māte un meita. Sākotnēji, iespējams, var rasties grūtības izšķirt, kā šīs vēstītājas sadalās – pat par spīti tam, ka abu vēstītāju teksti formāli ir nodalīti ar zvaigznīti. Kādā brīdī apziņa nedaudz apjūk un saļogās pārliecība par to, kura vēstītāja ir kura. Taču tas ir īslaicīgs traucējums, jo drīz vien pamīšus sakārtotie vēstījumi iegūst ne tikai atšķirīga skatījuma kvalitāti, bet arī niansēti izstrādātu toni. Kopumā grāmata „ierauj sevī” tieši ar toni, kādā tā izskan, – ja tā vispār drīkst par grāmatu izteikties. Jo šķiet, ka grāmatai ir noteikts tonis, kurā abu vēstītāju stāstītais ar ļoti smalki izstrādātu paņēmienu palīdzību gan saplūst, gan atdalās. Sākumā grāmata izskan palēnināti, gana detalizēti aplūkojot abu vēstītāju dzīves sākumu un tās personības iezīmes, kas nosaka viņu turpmāko dzīvi. Tas ir rezignēts, mierīgs un apcerīgs tonis, kurā rakstniece ievijusi gan informāciju par vēsturiskajiem notikumiem Latvijā, sākot no Otrā pasaules kara, gan personīgo nostāju šo notikumu uztverē. Taču nekas no tā visa neizskan uzbāzīgi vai deklaratīvi. Šāds iespaids ticis panākts, romānu balstot tikai uz iekšējo vērojumu, vēstītāju iekšējo monologu, kuru var uztvert kā nosacītus dienasgrāmatas ierakstus. Vismaz rodas tieši tāds iespaids – katras vēstītājas „gabaliņš” ir kā no viņu iekšienes, viņu domām izrauts. Romānā ārējas darbības gandrīz nav, to veido tikai vēstītāju atstāsts. Tajā iztrūkst vēstures grāmatām vai klasiskajai vēsturiskajai prozai piemītošā hronoloģiskuma detalizētības, taču vienlaikus tas ietver sevī ikdienišķu detalizētību – vai tā būtu liela kafijas krūze bez piena un cukura vai upes plūduma vērojuma attēlojums. Šāds vēstījuma veidošanas paņēmiens ļauj panākt maksimālu intimitātes pakāpi lasītāja un vēstītāju starpā, jo atspoguļo cilvēka uztveres un domāšanas veidu, nevis vēlas dogmatiski atklāt kādu noteiktu autores viedokli.
Romāna centrā ir mātes un meitas monologi, kuri sākotnēji atklāj vai tiecas atklāt mātes un bērna, sievietes un sievietes saikņu pasauli, izgaismojot tādus simboliskus tēlus kā nabassaite vai mātes piens. Bailēs, ka meita varētu pārmantot mātē iemītošo destruktīvismu, māte atsakās viņu barot ar savu pienu, aizbēgot uz laiku no mājām. Meita tādējādi it kā neizjūt mātišķo mīlestību un bērnībā izteikti asi pārdzīvo saiknes trūkumu ar māti. Māte savukārt atklājas kā pretrunu mocīta persona, kura nespēj sadzīvot ar realitāti. Iemesli, kāpēc viņai tas neizdodas, grāmatā izlasāmi drīzāk mājienu veidā. Viens no iemesliem ir viņas personīgā tapšanas vēsture, vecāku attiecības un attieksme pret pasauli, cits – viņas izvēlētā profesija, talanta ierobežotība konkrētajos vēsturiskajos un politiskajos apstākļos (romāns galvenokārt vēsta par 20. gadsimta 70. un 80. gadiem) vai, iespējams, viņas seksualitāte. Taču rakstniece visvairāk akcentē tieši brīvības jēdzienu, kas visai drīz aizēno sākotnēji svarīgās mātes piena un nabassaites metaforas. Brīdī, kad brīvības motīvs iegūst centrālo nozīmi, romāna tonis iegūst straujumu, vēstījums sāk galopu. Taču tas līdz ar sākotnējo mierīgumu netraucē, drīzāk romānu kā vienību līdzsvaro. N. Ikstenai ir svarīgi akcentēt, kā par spīti ģenētiskām un bioloģiskām saitēm personīgas izvēles, dažādie personības tapšanas apstākļi un laikmets ietekmē cilvēka attieksmi pret pasauli, dzīvi un brīvību. Lai nonāktu līdz šī jautājuma konfrontācijai ar vēstītāju iekšējā monologā pausto, autorei nepieciešams to saistīt ar vēsturiskā laika realitāti. Šajā gadījumā tas ir Padomju Savienības sabrukuma laiks un Latvijas neatkarības atgūšana, kas kalpo par ārēju brīvības iegūšanas/atgūšanas iemeslu. Tomēr galvenā atziņa, ko rakstniece pasniedz traģiski un sāpīgi, ir apjauta par iekšējās brīvības nozīmi neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un fiziskās eksistences. To apliecina arī romānā iekļautā būra metafora, kas sākotnēji varbūt šķiet mehāniska, tomēr beigās apliecina savu jēgu romāna idejas kontekstā (īpaši attiecībā uz mātes tēlu). N. Ikstenas romānā būri ir dažādi – politiski, sadzīviski, neziņas radīti, ideoloģijas ietekmēti, bet visstingrākās restes ir tam būrim, kurš neļauj cilvēkam justies iekšēji brīvam.
Ļoti interesanti romānā tiek attēlotas dzimumu attiecības. Grāmata pamatā atklāj un pietuvināti attēlo sievietes un viņu apdzīvoto pasauli – dzemdības, bērna ieņemšana, ginekoloģija, ēdiena gatavošana, bērna barošana utt. Vīrieši ir tikai kā fons un sasaiste ar ārējo pasauli. Daļa vīriešu (mātes tēvs un patēvs, skolotājs Blūms) ir saistīti ar izziņas pasauli – viņi ir tie, kas atklāj meitai patiesību vai to, kas ticis slēpts. Citi vīrieši savukārt ir politiskās varas reprezentanti (pratinātāji, šaušanas skolotājs, Serafimas vīrs), un lielākoties viņu tēlojumā parādās agresija, nosacīta varmācība, kuru dažbrīd var apvaldīt vien ar viņu mulsumu sieviešu pasaules priekšā (piemēram, meitas stāstītājā par bērna dzimšanu, kad viņa tiek pratināta direktores kabinetā). Caur abiem vīriešu tipiem sieviešu pasaulē ienāk cita veida informācija, citas zināšanas, kas palīdz sievietēm veidot savu attieksmi pret brīvību. Un, protams, vīrieši ir arī tie, kuri piedalās bērna radīšanas procesā. Bieži vien viņi ir tikai objekti, kas minēti, lai izskaidrotu bērna rašanās iemeslu. Piemēram, mātes tēvs parādās romāna sākumā, vidū jau mirst; patēvs ir labs cilvēks, bet viņam savu bērnu nav, vai par tiem netiek minēts; nekas arī nav zināms par skolotāju Blūmu, kurš meitai ir ļoti svarīgs, taču emocionāli attālināts, atšķirībā, piemēram, no vēstures skolotājas, kura tiek tēlota kā ideoloģijas, varas pārstāve, bet kādā brīdī atklājas arī cilvēciski, un tas notiek tieši saistībā ar mātes un bērna attiecībām. Līdz ar to romānu galvenās varones eksistē gandrīz vienīgi sieviešu pasaules emocionalitātes ietvaros un pašas galvenokārt atpazīst tikai sieviešu emocijas. Īpaši tas attiecināms uz meitu, kuras saikne ar vīriešiem tiek iezīmēta minimāli – paralēles attiecībās ar pamatskolas pēdējo klašu mīlestību un viņas mātes un tēva tikšanos, kā arī mātes minējumi par to, vai tik meita nav iemīlējusies. Taču tas tā arī netiek atklāts – daudz būtiskāk autorei šķitis attēlot meitas pārdzīvojumu tad, kad viņai piespiedu kārtā un sava naivuma dēļ jānodod brīvdomīgais skolotājs Blūms. Šajā aspektā, protams, nojaušamas kādas neizstrādātas tēlu rakstura līnijas, kā arī izteikta romāna pakļaušana vēsturiskās romānu sērijas tēmai. Tomēr – tikpat labi un varbūt – rakstniece dod mājienu par meitas turpmāko likteni, kas var arī neizvērsties tik laimīgs, kā to varētu sagaidīt brīvības iestāšanās rezultātā. Uz to vedina domāt arī romāna nosaukumā pieteiktā mātes piena tēma. Meita, kura nav dabūjusi mātes pienu, uz mūžu ieguvusi riebumu pret pienu kā tādu. Ja tic tam, ka piens pavairo „laimes hormonu” organismā[1], var domāt, ka nesaņemot mātes pienu bērnībā un arī dzīves laikā pienu nedzerot, meitai ir laupīta iespēja būt laimīgai.
Attiecībā uz sieviešu lomām un sievietes attiecībām ar vīrišķo daudz interesantāki ir mātes un Jeses tēli. Tajos autore iekodējusi tādas detaļas, kas šos tēlus padara pretrunīgus, tādēļ vēl jo interesantākus. Lai arī Jeses tēls nav detalizēti izstrādāts, Jese tiek saistīta ar mātes pārdomām par Dievu un viņa dzimumu, proti, Jese ierodas pie mātes uz izmeklēšanu, lai noskaidrotu, ka viņa ir androgīns. Savukārt māte kādreiz dziedājusi Ziemassvētku dziesmu, kurā minēts Jese – Jēzus, un pati izteikusi savam laikam ķecerīgu domu, vai Dievs nevarētu būt arī sieviete. Tieši reliģiskās pārdomas saistībā ar mātes tēlu iegūst augstāko simbolisko pakāpi romānā, liekot domāt par to, kā tiek definēts svētums un vai tas var sadzīvot arī ar destruktīviem spēkiem, kas vienlaikus var iemājot vienā un tajā pašā cilvēkā. Ļoti spēcīga un pārdomas raisoša ir epizode, kad Serafimas meita atklāj – mamma viņai vienmēr teikusi, ka viņas tēvs bijis tieši meitas māte, romāna vēstītāja.
Lai arī māte tiek tēlota kā laikmeta upuris (dzimusi un mirusi vienlaikus ar padomju Latviju), viņas iekšējais monologs vēsta par, iespējams, daudziem pazīstamu iekšēju pretrunīgumu, kas atklājas ikdienas dzīves konfrontācijā ar domu pasauli, kuru apdzīvo ne tikai izlasīto grāmatu tēli, bet arī tāda informācija, kura no citiem tiek slēpta. Šajā pretrunīgumā māte arī plosa sevi, un varbūt viņas tēls rada vislielāko jūtamo saikni ar mūsdienu cilvēkam piemītošām domām vai situācijām, ar kurām viņam jāsastopas (izņemot, protams, izteikti padomju realitātei piemītošo). Lai arī mūsdienās netiekam sodīti par vēlmi atklāt jaunas lietas, izteikt ķecerīgas domas par Dieva eksistenci utt., tas neizslēdz iekšējo pretrunu klātbūtni, kas var būt tik nepārvaramas, ka sagrauj dzīvi. Uz šādām pārdomām vedina ne tikai mātes tēla „fiziskums”, bet arī tonis, kādā viņa pasniedz savu iekšējo monologu. Tas jau sākotnēji ir attālināts, garām slīdošs, novērojošs iepretim meitas dzīvīgajam, čalojošajam un atbrīvotajam tonim.
Noras Ikstenas romāns „Mātes piens” ir viens no tiem, kuru vēlētos nodēvēt par „īstu literatūru”. Mūsdienu kultūras dinamikas tendences liecina, ka arvien vairāk literatūrā ieplūst gan pats autors un viņa dzīves realitāte, gan reāli cilvēki, tāpēc dažbrīd fikcijas un dzīves robežas ne tikvien kā saplūst, bet pat izplēn. Ja tā notiek – nesakot, ka tas ir slikti, –, dažreiz pietrūkst sajūtas, ka lasāmā grāmata piedāvā tādu literatūru, kurā novērojams rakstnieka aroda prasmju pielietojums. N. Ikstenas gadījumā jāteic, ka romāns „Mātes piens” ir meistarīgi pasniegts vēstījums, kurā, ja arī samanāmas saiknes ar autores vai citu cilvēku reālo dzīvi, tās nenomāc grāmatas centrā izvirzīto cilvēku nozīmi, un vēsture nekļūst par romāna subjektu, bet par notikumu virzītājspēku. Uzmanības centrā ir cilvēki un viņu pasaulsuztvere, tieši tāpēc negribas romānu salīdzināt ar citiem rakstnieces vai citiem darbiem sērijas ietvaros – N. Ikstenas attēlotie cilvēki romānā ir unikāli un pārsteidzoši paši par sevi.
