CONFERENCE
Trauslā robeža starp faktiem un izdomājumiem tiek apzināti pārkāpta, atsauces un citāti liek domāt, ka patiesi ir visi grāmatā aprakstītie notikumi. Ieskaitot neskaitāmās krāšņi aprakstītās K. Ulmaņa mīlas dēkas. Ar dažādu tautību, izcelsmes un morāles sievietēm.
Jā, ja, abstrahējoties no visas iepriekš man zināmās informācijas gūzmas, būtu vienā teikumā jāapraksta, kas ir Ulmanis, kā vienīgo avotu izmantojot Jāņa Ūdra grāmatu „Lielā Kārļa testaments”, es tieši tā arī atbildētu – meitu ģēģeris! Tāds, kas nav smādējis ne jaunas, ne vecas, ne resnas, ne tievas, ne precētas, ne neprecētas. Ja nauda ķešā, tad ko tur daudz – pie ielasmeitām! Taču, ja autora mērķis bijis šokēt publiku un parādīt Ulmani diametrāli pretēju tradicionālajam – noslēgtā vecpuiša tēlam –, tad es viņa vietā seksuālās orģijas būtu aprakstījis vēl krāšņāk, neizlaižot daudzas pikantas detaļas. Kāpēc karstasinīgā amerikāniete, kas orāli apmierina topošo vadoni, ir tikai viena? Bet varbūt Ulmani vajadzēja padarīt biseksuālu? Laikmetam, kurā Ābrahams Linkolns ir vampīru mednieks, tas būtu tikai loģiski un pieņemami... Vēsturiskās literatūras žanrs ir bijis ļoti populārs, un liela daļa „nevēsturnieku” jau vairāku gadsimtu garumā savas pamatzināšanas par citu tautu vēsturi iegūst no vēsturiskās daiļliteratūras. Dimā, Senkēvičs, mūsu pašu Aleksandrs Grīns ir radījuši ļoti konkrētus priekšstatus un arī stereotipus, mītus par konkrētiem vēsturiskiem laikmetiem un notikumiem.
Avoti, kas ļoti plaši izmantoti grāmatā, visi līdz šim ir bijuši zināmi. Lauvas tiesu ieņem dokumentālo liecību no K. Ulmaņa gaitām PSRS 1940.–1942. gadā atspoguļojums. Cik nopietni ir ņemami šā laika ar K. Ulmani saistītie dokumenti, tas ir diskutējams jautājums. Vai šādi atspoguļot 20. un 30. gadu notikumus K. Ulmani piespieda ar draudiem un varmācību (Jāņa Ūdra versija) vai Ulmanis to darīja apzināti, cenšoties glābt savu ādu – to mēs visticamāk nekad neuzzināsim. Vai Ulmani sita, spīdzināja un visbeidzot nošāva, tā ir šīs grāmatas autora, manuprāt, maz ticama interpretācija. Autors nav pieminējis, ka, vēl Latvijā esot, pēc padomju varas pasludināšanas 1940. gada 21. jūlijā, K. Ulmanis uzrakstīja lūgumu sev piešķirt pensiju, iesniegumā atsaucoties uz savu revolucionāro pagātni. Taču tas, ka Ulmanis cieta kā fiziski, tā arī garīgi nav noliedzams. Brīvprātīgi piedalīties savas, lielā mērā paša veidotās valsts nogalināšanā un bērēs, tā bija Ulmaņa traģēdija...
Grāmatai caurvijas pretošanās un nepretošanās dilemma. Šis elements iekļaujas harmoniski un dabīgi un ir arī ļoti ticams – tā neapšaubāmi ir viena no grāmatas arhitektūras veiksmēm. Atmiņās pārliekot notikums, kas noveda pie tā, ka padevāmies bez pretošanās – to Ulmanis neapšaubāmi darīja, tāpat kā daudzi to dara vēl joprojām pat 21. gadsimtā. Pie grāmatas veiksmēm pieskaitāms arī 1940. gada vasaras notikumu detalizēts un krāšņs apraksts no Rīgas pils skatupunkta.. Šie notikumi ir balstīti uz visai plašajām laikabiedru atmiņām, kuras jau pirms J. Ūdra ir apkopojuši vairāki autori, pamatā Edgars Dunsdorfs grāmatā „Kārļa Ulmaņa dzīve”.
Grāmatas autors, sekojot laikmeta prasībām un mēģinot savam darbam pievienot „Da Vinči koda” elementus, tekstā ir iekļāvis arī dažus misticisma elementus. Izsūtījumā Krievijā pie Ulmaņa ierodas zīlniece, kas dod informāciju par Latvijas nākotni, paredz deportācijas un neatkarības atjaunošanu, nosauc precīzus datumus, kurus varonis ar savām asinīm pēcāk cenšas uzrakstīt uz sienas. Pašas par sevi šādas fantastiskas idejas nepavisam nav nosodāmas, tikai prasās šo sižetu vēl drošāka un plašāka attīstība. Varbūt kāds Ulmaņa atbrīvošanas mēģinājums, slepenu manuskriptu izstrāde un noglabāšana, kādu slepenu biedrību iesaiste būtu bijusi iederīga. Vēlams, starptautiska, lai uzsvērtu pasākuma nozīmīgumu.
Apzināti vai neapzināti, bet autors K. Ulmaņa tēlu ir radījis uzkrītoši pasīvu. Nekas nenotiek pēc Ulmaņa iniciatīvas – viss tiek it kā uzspiests no malas – gan seksuālās attiecības un to izpausmes formas notiek pēc sieviešu iniciatīvas, gan okupācijas vara uzspiež dažādas lietas... Ulmanis ir kā vērotājs no malas; „ej d*rst” Augustam Kirhenšteinam viņš pasaka tikai domās. Jā, Ulmaņa domas ir piesātinātas ar dažādiem sulīgiem izteicieniem. Par to, ka Ulmanis ir bijis rupjš, ziņu nav, arī šajā jomā autors ir inovatīvs. Rupjībai un meitu mīlēšanai klāt kaut kā pietrūkst, un organiski prasās trešais elements – kāds stingrāks mēriņš.
Manuprāt, mēģinājums savienot vēsturiskus faktus ar klajiem izdomājumiem šoreiz nav izdevies. Tā arī netop skaidrs, ko J. Ūdris ir vēlējies pateikt. Mēģināja Ulmani padarīt vairāk cilvēcisku, tas gan, bet tad vajadzēja drosmīgāk ieslīgt literārajā improvizācijā un nemēģināt nocitēt visus dokumentus, kas ir pieejami par K. Ulmaņa PSRS izsūtījuma laiku. Esmu starpdisciplinaritātes piekritējs, bet šoreiz šāda pieeja nav nostrādājusi.
