Sagraujot harmonisko šķitumu. Lēne Koberbēla, Agnete Frīsa „Zēns koferī”

Nīna Borga – medicīnas māsa Kulhūsas nometnē (Sarkanā Krusta centrā), Antona un Idas māte, sieva – strādā un dara visu iespējamo un neiespējamo, lai pasaulē izšķiltos tikai labais. Pēc medicīnas māsu skolaslaika draudzenes Kārinas lūguma Nīna ierodas Kopenhāgenas vilcienu stacijā, lai no bagāžas glabātuves izņemtu koferi taču tad atklāj, ka koferī guļ kails, gaišmatains, apmēram trīs gadus vecs zēns – par laimi, dzīvs. Nīna operatīvi un patstāvīgi sāk šķetināt jautājumu par bērna izcelsmi, taču tas nav viegli – zēns runā tikai lietuviski, un Nīna šo valodu neprot. Verbālās komunikācijas vietā sāk darboties romāna varones mātes instinkti, un ķermeniskā valoda palīdz saziņā, kļūstot par Nīnas un Mika saistvielu. Atklājums, ka draudzene Kārina ir nogalināta, pastiprina Nīnas vēlmi ātrāk atklāt Mika dzīvesstāstu, tajā pašā laikā zūdot uzticībai ikvienam, pat savai ģimenei. Visus romāna varoņus sižets aizvilina līdz Annes mājām, kur atklājas patiesība par zēnam gatavoto šausmīgo likteni, lai gan lasītājam var šķist, ka zēna tēls ir vien katalizators citu varoņu dzīves disharmonijas atklāsmē, jo romāns izsaka diagnozi: visi ir apmaldījušies savā esamībā, nepiepildīti un disharmoniski, būtībā pat vientuļi, atrodas neīstajā telpā, īsāk sakot, čaulas bez kodola.

Teksta sakarā noteikti jārunā par mīta pārskatīšanu, jo gan noziedznieki, gan labie varoņi alkst pēc mājām un atrodas tādā sliekšņa situācijā, kad tūlīt, tūlīt pazaudētais tiks atrasts. Jans un Anne sapņo par mājām blakus Annes bērnības mājai un kopīgām vairāku paaudžu vakariņām. Jučs un Barbara – par mājiņu Krakovas pievārtē Barbaras dzimtajā pilsētā: „Dažreiz Jučs sapņoja par kādu ģimeni. Tajā bija māte un tēvs, un divi bērni – zēns un meitene. Viņi parasti sēdēja pie galda un ēda mātes pagatavoto ēdienu. Viņi dzīvoja mājā ar dārzu, un dārzā auga avenes un ābeles. Un viņi vienmēr smaidīja, tā ka varēja redzēt – viņiem klājas labi.” (14) Nīnas vīrs cer paralēli ģimenes dzīvei atrast laiku savam vaļaspriekam – meklēt minerālus tundrā, atkal braukt uz Grenlandi vai Svalbāru. Taču zaudētais, kas iluzori šķitis tūlīt atrodams, pazūd vēl vairāk pēc dažām asins peļķēm romāna noslēgumā.

Meklējuma motīvs caurauž romānu. Ja Nīna mājās ir nedroša, nepārliecināta, atturīga, bezspēcīga, lai koriģētu apātisko rutīnu, nesenā pagātnē pat pametusi vīru ar piecus mēnešus vecu zīdaini, tad ārpus tās viņa ir drošsirdīgā Žanna d’Arka, kura no sevis prasa maksimālu atdevi. Nīnai kā individuālajai detektīvei piemīt loģiskā spriestspēja un intuitīvā puse, prātā nāk tādi tēli kā mis Mārpla un Anastasija Kamenska. Nīnas ģimenes dzīve nav izdevusies, iespējams, tāpēc viņa to kompensē, kļūstot par glābēju: „(..) viņa esot teju vai necilvēciski aukstasinīga un lietpratīga vistrakākajās krīzes situācijās. Kad upes aizskaloja tiltus, kad gaismas granāta nokrita pašā apmetnes viducī, aizdedzinot lazaretes telti, kad atveda ļaudis ar mīnas sprādzienā norautām rokām un kājām... Nīna nekad nebija tā, par kuru būtu jāšaubās. Viņa īstenoja vienpersonisku projektu, kura mērķis bija glābt pasauli. Viņa tikai nejaudāja sākt pati ar savu ģimeni.” (163) Nespēja abstrahēties no skarbās un traģiskās pasaules Nīnai nedod mieru, liekot cirkulēt kriminālās un adrenalīna pilnās pasaules plūdos: „Neviens nebija lūdzis, lai bēgļi, maukas, laimes meklētāji un bāreņi mīņājas uz Dānijas sliekšņa. Neviens nebija lūdzis, lai viņi te nāk, un neviens nezināja, cik viņu ir. Tam nebija nekādas nozīmes, un noziegumiem, kas tika izdarīti pret viņiem, nebija nekāda sakara ar normāliem cilvēkiem un tiesību jēdzieniem. No tā nespēja abstrahēties tikai tādi pusjukuši antiņi kā Nīna.” (204) Nīnas dzīves revolūcija saistīta ar vēlmi aizsargāt vājākos, nomaldījušos, neaizsargātos, fiziski un garīgi mocītos. Viņā izteikti darbojas mātes instinkts, kurš pastiprinās koferī atrastā zēna sakarā, instinktu diktētā intuīcija, mīlestība un pašaizliedzība (bet dīvaini, ka viņa spējusi pamest 5 mēnešus vecu zīdaini...).

Romāns ir visai viegla vakara lasāmviela, kurai nenoliedzami pietrūkst absurditātes, aplinkus ceļu, strupceļu, tīšas lasītāja maldināšanas... Sižets ir oriģināls, taču pietrūkst detektīvžanram nepieciešamās spējas satraukt, aizraut ar noslēpumaino, mazliet arī biedēt. Arī romāna valoda diemžēl klišejiska; liela daļa teikumu šķiet atgremoti miljardiem reižu citos tekstos, piemēram, „Tagad viņa vairs nestāvēja bezdibeņa malā. Dzīles bija viņu jau aprijušas” (66) vai „Realitāte atkal skrāpējās pret viņas ādu kā smilšpapīrs” (194). Romāna vērtība ir tajā iekļautās psiholoģiska rakstura pārdomas, iekšējie monologi (tieši šī aspekta dēļ romānu varētu ievietot psiholoģiskā detektīva plauktiņā), un aktualizētais mīlestības, mājas, ģimenes un darba motīvs, kas ļauj šo romānu paturēt prātā arī ilgāk par nedēļu.