Divdesmit pieci stāsti par dzeju. „Ceļojums dzejnieku pasaulē. Māris Čaklais. Egils Plaudis.”

Cilvēkam, kurš ar Čaklā daiļradi pazīstams vidusmēra patērētāja līmenī, par vislabāko krājuma ievadu noderētu Rolfa Ekmaņa rakstītā pagarā biogrāfiskā apcere un Čaklā daiļrades pārskats „Disharmonijas harmonizētājs Māris Čaklais”. Labāk iepazīt dzejnieku no biogrāfiskās puses palīdz arī Kārļa Vērdiņa raksts par M. Čaklā saikni ar Gunaru Saliņu, kurā akcentētas dažas interesantas Čaklā daiļrades šķautnes, balstoties arī speciāli pētījumam iegūtās dzejnieka laikabiedru atmiņās. Savukārt Ievas E. Kalniņas divdomīgi nosauktais raksts „„Mēs nākam no savas bērnības...”:..trīsdesmito gadu dzejas atskaņas Egila Plauža lirikā", izcils literatūrvēsturiska pētījuma paraugs, ļauj cēloņsakarībās saskatīt ģimenes ietekmi uz dzejnieka veidošanos un uzmanīgā, smalkā konkrētu dzejas tekstu salīdzinājumā izsver Čaka un Ādamsona ietekmes Plauža dzejā. Pamatīgu argumentācijas arsenālu lieto arī Anda Kubuliņa, polemizējot ar Gunta Bereļa „Latviešu literatūras vēsturi” par Ojāra Vācieša agrīnās dzejas ietekmēm. Visbeidzot, Māras Grudules raksts par lietus tēlu M. Čaklā 60.–80. gadu dzejā šī, izrādās, samērā retā tēla precīzu interpretāciju brīnišķīgi ievieto vēsturiski psiholoģiskā kontekstā, papildinot ar raksta autores vērtējumu ne tikai par iespējamo alūziju ticamību, bet arī par tekstu estētisko un emocionālo iedarbīgumu.

Kamēr iepriekš nosauktie raksti dzejnieku pasaules atslēgu meklē biogrāfiskā vai vēsturiskā kontekstā, krājumā netrūkst arī mēģinājumu ieiet šajā pasaulē caur noteiktu tēlu grupu un tās ietvertajiem nozīmju lokiem. Tā A. Kubuliņa rakstā „Ojārs Vācietis – Egila Plauža ilgotā virsotne” skata uguns simboliku kā Vācieša un Plauža daiļradi vienojošu (arī atšķirošu) aspektu. Ruta Veidemane piedāvā gan vairākus trāpīgus un izjustus novērojumus par visai plašo tēmu „Dzīvības motīvi, tēli un simboli Māra Čaklā dzejā”, gan arī jūras tēla interpretāciju Plauža dzejā, kurai gan, šķiet, ir pretojies pats apskatāmais materiāls, jo raksta autorei nākas atzīt: „Jūra šajā poētiskajā pasaulē var nozīmēt visu vai gandrīz visu, ko sastopam dzīvē.” (198). Šķiet, arī Maijas Burimas rakstam par kultūrzīmēm E. Plauža dzejā ir kaitējis tēmas plašums, jo pēc noosfēras jēdziena un zīmes definīcijas iztirzāšanas raksta analīzes daļa liekas nedaudz sadrumstalota; interesantākā raksta daļa ir pasāža par orientālismu, kas ņemta no kāda agrāka pašas autores teksta. Intas Čaklās raksts „Skaņu tēli Egila Plauža dzejā” priecē ar pārliecinošu analīzi, lai arī vietām būtu gribējies lasīt raksta autores mēģinājumu paiet kādu interpretācijas soli tālāk, rakstot par dzejoļu radītajiem konkrētāk netulkojamajiem (194) iespaidiem.

Ja kaut kas patiešām ir konkrētāk netulkojams, tad, spriežot pēc šī rakstu krājuma, tās ir laika attiecības ar telpu. Vispirms to pierāda Elīnas Vasiļjevas mainīgie panākumi, turoties pie pieteiktās tēmas rakstā „Telpa Māra Čaklā dzejoļu krājumā „Pagaidu latvietis”” (rodas jautājums, kādēļ tāda tēma vispār izvēlēta, ja reiz apskatītajā krājumā laiks uzskatāms par nozīmīgāku un biežāk minētu nekā telpa). Taču E. Vasiļjevai izdevies labi iejusties dzejas cilvēka skatījumā uz pasauli un argumentēt telpas zīmju īpatsvara iespējamos psiholoģiskos iemeslus. Citiem pētniekiem laika netveramību un neviennozīmīgās attiecības ar telpu izdodas izvērst tīri esejiskā spožumā. Edgars Lāms un īpaši Māra Rubene rada īstu stikla pērlīšu spēli, liekot lasītājam lielākā vai mazākā sajūsmā sekot asociāciju lidojumam, kas ietver Heidegeru un Sv. Augustīnu, Konstantīnu Raudivi un Anrī Bergsonu, un Edgara Lāma gadījumā – tādu jēdzienu kā cilvēklaiktelpa un cilvēksauciena attālums saistību ar smalko iemājošanas un piederības mākslu. Šie teksti atsedz dažas trāpīgi atrastas, neparastas dzejnieku daiļrades šķautnes, taču galvenā to vērtība ir kā literāri filozofiskām esejām, gandrīz neatkarīgām impresijām par laika (vai E. Lāma gadījumā arī telpas) dabu; notiek ne tik daudz mēģinājums tekstus izlasīt, bet, kā M. Rubene raksta, dažādu domu ielasīšana (175) tekstos.

Turpretī, ja rakstu krājumā tiek meklēta iedvesma nākotnes pētījumiem, noderīgāki var izrādīties Olgas Senkānes, Mariana Rižija un arī Raimonda Brieža raksti, kuri saista ar metodisku izcilību vai neparastību. O. Senkānes raksti par metarealitāti pārliecina, ka šis jēdziens var būt noderīgs noteiktu periodu literatūras tēlainības izpratnei, ļaujot to saistīt ar dzejnieku filozofisko pasaules izjūtu. Senkānes raksti ir arī laba teorētiska palīdzība retajos un slidenajos brīžos, kad vajadzīgs atšķirt metabolu no metaforas. Savukārt M. Rižijs rakstā par Plauža dzejoļu krājumu „Pelnu deja” izskaidro ekokritikas pieeju un tad ar panākumiem balsta tajā krājuma lasījumu, analizējot dzejas „es” attiecības ar kultūru un dabu. Noteikti minami arī Raimonda Brieža izcilie raksti par attiecīgi Čaklā un Plauža lietotajām atskaņām, kuri pierāda, ka par dzeju ir iespējams domāt neticami precīzos jēdzienos: Briedis raksta saprotami un saistoši un īpaši otrajā rakstā piedāvā ļoti skaidrus un organizētus secinājumus tā, ka lasot nerodas grūtības izsekot, piemēram, Plauža lietotā asimetriskā atskaņojuma analīzei.

Rakstu krājumā ir arī teksti, kuri atsedz pašā dzejā ietverto filozofisko dimensiju, lai caur atsevišķu jēdzienu prizmu skatītos uz pasauli un to, kā tajā iespējams dzīvot. Šādi ir abi Viestura Vecgrāvja raksti par nīcību un (romantisko) stoicismu M. Čaklā un E. Plauža dzejā jeb – kā ir apzināties, ka mēs mirsim, un kā var reaģēt uz šādu apziņu. Ierastā pētnieciskā pamatīguma un pieticības apvienojumā V. Vecgrāvis, skaidri definēdams jēdzienus un pārliecinoši atsaukdamies uz tekstiem, liek rakstu lasītājam iemīlēt un cienīt M. Čaklā un E. Plauža garu un apzināties, ka pārdomas par dzeju var palīdzēt saprast dzīves nozīmīgākos jautājumus. Savukārt Skaidrīte Lasmane rakstu par M. Čaklo veltī interesantajai un aktuālajai uzticēšanās tēmai (dzejnieka un tautas attiecību kontekstā), iesaistot būtiskus jēdzienus un valdzinošu sekundāro literatūru, taču salīdzinoši maz uzmanības veltot konkrētajam Čaklā un viņa laikmeta gadījumam. Valentīns Lukaševičs pārliecinoši piesaka iespēju skatīties uz Čaklā dzeju caur diviem nedaudz dīvaini noformulētiem jēdzieniem – „retromānija” un „senču zelts”. Elīnas Kokarevičas rakstā iejūtīgi salīdzināts skatījums uz pasauli divos E. Plauža krājumos – „Sāp pavasaris” un „Izkal putnu” – kā divu atsevišķu stāvokļu piemēri, šķirot dzejnieka poētisko briedumu un dzejnieka kā cilvēka brieduma izpausmes dzejā. Lai gan tēmas definējums dod bīstamu brīvību, nebūdams piesaistīts nekādai teorētiskai sistēmai, E. Kokarevičai izdodas pieteiktos jēdzienus mērķtiecīgi izmantot, nonākot pie gana precīziem un saistošiem secinājumiem.

Rakstu krājums „Ceļojums dzejnieku pasaulē. Māris Čaklais. Egils Plaudis” sniedz vielu pārdomām par dažādām zinātniskām pieejām literatūrai un patīkamu apziņu, ka ir, kur atrast lieliskus paraugus, ja kādreiz nepieciešams analizēt, piemēram, atskaņas, metarealitāti vai dabas un cilvēka attiecības. Tas apliecina dzejas saistību ar laikmetu un vietu, vienlaikus mierinot, ka īsti filozofiskā apziņas stāvoklī nav nozīmes, par kuru laikmetu un dzejnieku rakstīt (jo vienmēr atradīsies vieta mīļāko autoru citātiem). Bet visvairāk, parādot tekstu daudzpusīgās lasījuma iespējas un to saistību ar tik daudziem dzīvē svarīgiem jautājumiem, krājums iedvesmo atkal lasīt dzeju.