Romantika ir tikai grāmatas nosaukumā. Sanita Reinsone „Meža meitas”

S. Reinsone, iedvesmojoties no latviešu dainām, šīm sievietēm piešķīrusi poētisku apzīmējumu „meža meitas”. Vārdos ietverta atsauce uz tautasdziesmām, kur par „meža meitām” dēvētas meitenes, visbiežāk – mežsargu meitas, kas dzīvo mežā vai meža līdumā un kas labi pazīst mežu, uztur īpašu saikni ar meža dzīvniekiem un kokiem (11). Tādējādi arī tiek norādīts uz meža sargājošo, mātišķo nozīmi viņu dzīvē, kā arī šo sieviešu pieredzei tiek piešķirta neliela deva romantikas.

Pēc pašreizējiem datiem kopējais nacionālo partizānu skaits Latvijā bijis ap 13 000. Kā liecina avotu un literatūras izpēte, nacionālo partizānu grupās darbojušās vai mežā nelegāli dzīvojušas vismaz 429 sievietes, to skaitā 13 meitenes, jaunākas par 15 gadiem (323). Tātad kopumā vairāk nekā četri simti „meža meitu”, kuru pienākumos galvenokārt bija ēdiena gatavošana, apģērba mazgāšana un labošana, taču tās, kam bija zināšanas medicīnā, gādāja par slimajiem vai ievainotajiem (333.–334.).

Grāmata vienlaikus ļauj gan izzināt apstākļus, kādos noritējusi dzīve mežā, gan arī apstākļus, ar kuriem sievietēm nācies saskarties, piespiedu kārtā vai labprātīgi atgriežoties pie dzīves sabiedrībā. Stāsti ir dažādi – grāmatas autorei ir izdevies intervēt gan meža meitas, kuras sagūstījuši čekisti, gan meža meitas, kas noticējušas aicinājumiem legalizēties, gan arī tādas, kas mežā nokļuvušas agrā bērnībā un uz neilgu laiku. Tomēr neatkarīgi no tā, vai mežā pavadītas dažas dienas vai vairāki gadi, lielākajā daļā gadījumu neiztrūkstošs posms pirms atgriešanās pie ikdienišķa dzīves rituma ir izsūtījums.

Ar šīm 12 intervijām Reinsone ieskicē realitāti, kas šķiet tik tāla no tagadējās, ka tā varētu būt antiutopiska fantāzija. Tajā sastopas pareizās un nepareizās puses, bailes, cerības un dzīvotgriba, kas iedzen mežā, un lodes, kas iztrenc ārā. Gan mežā, gan ārpus tā līdzcilvēki var būt sabiedrotie, bet viņi var būt arī nodevēji un Čekas aģenti, kas materiālu labumu vai mazdūšības dēļ ir gatavi par partizāniem ziņot. Tomēr līdzās nepārtrauktajam riskam un apjausmai, ka jebkura neuzmanīga un nepārdomāta darbība var beigties ar nokļūšanu čekistu ložu krustugunīs, mežs ir arī vieta, kur notiek sievišķā un vīrišķā sastapšanās un saplūšana, kas nereti noslēdzas ar neoficiālām kāzām vai ģimenes pieaugumu.

Intonācijas, kādās stāstījumi izskanējuši, lasītājs var tikai nojaust, jo smiekli, nopūtas un šņuksti paliek „aiz kadra” jeb intervētājas diktofonā. Taču ir jūtams, ka katrai no šīm sievietēm ir savs runas stils un izteiksme, tāpat arī cita attieksme pret piedzīvoto – gan runājot tieši par mežā pavadīto laiku, gan par notikumiem pēc šīs robežšķirtnes. S. Reinsone grāmatā ir saglabājusi katras stāstnieces runas veidu, bet ir jūtams, ka teksts ir literarizēts un tādējādi padarīts viengabalaināks, lai tas būtu saistošs ne vien pētniekiem, bet arī plašākam interesentu lokam.

Sieviešu runas veids, intonācija ļauj atklāt viņu raksturu, personību. Piemēram, kolorīta stāstniece šķiet Antonija Žmuidiņa ar segvārdu Melnā jātniece, kas savu straujo dabu ielikusi teju ikvienā izsacītajā teikumā, runājot gan par savām gaitām pie partizāniem Kurzemē un Latgalē, gan arī lakoniski un bez aplinkiem stāstot par sadzīvi, ēdiena ieguvi: „Lielos dzīvniekus arī apšāva, lai būtu gaļa, ko ēst. Nodīrā, izžāvē gaļu, sasāla un liek kannās. Daudzi puiši no meža gāja palīgā vasarā strādāt uz tīrumu. Un tāpat vajadzēja taču dabūt ēdamo.” (271.) Savukārt Leontīne Slucka ar segvārdu Pārsla atvēl ielūkoties intīmajā sfērā: „[..], kā teica agrāk: jaunām sievām vajag laulības gultu. Man tās gultas nebija. Visu savu laulību mēs nodzīvojām mežā. Broņislavs nekad neizģērbās, guļot pa nakti. Mēs visi kā siļķes tur gulējām, sievas un vīri. Kāda tur laulības gulta, kad tu neesi noģērbies, pasaki?” (252) Tieši šī subjektīvi uztveramā atšķirība intonācijās neļauj grāmatai lasītāju nogurdināt, jo visi 12 stāsti ir par vienu un to pašu – par sieviešu dzīvi mežā, slēpjoties no čekistiem –, un, ja vien lasītājs par tēmu neinteresējas padziļināti, pēc apmēram trešā stāsta izlasīšanas jau ir tikpat kā skaidrs notikumu ritējums nākamajos stāstos, un interese var zust.

Sieviešu stāsti neapraujas ar brīvprātīgu vai piespiedu iznākšanu no meža, jo tur pavadītais laiks ir kā sēkla nākamajām desmitgadēm un tajos piedzīvotajām grūtībām – izsūtījumam un tam sekojošajiem problemātiskajiem dzīvesvietas un darba meklējumiem, kur nereti visizpalīdzīgākie ir pilnīgi svešinieki. Tādējādi „Meža meitas” vēsta ne vien par dzīvi mežā, bet arī par indivīda – politieslodzītā – attiecībām ar varu un par sabiedrības attiecībām ar varu, demonstrē, cik dažāda var būt apkārtējo attieksme pret nacionālo partizānu rindās bijušajām sievietēm, dēvētām arī par „bandītēm”.

Autorei ir izdevies apkopot 12 „meža meitu” dzīvesstāstus, un tas ir pietiekami, lai atklātu gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes šo sieviešu liktenī un lai arī lasītājām bez specifiskām vēstures zināšanām pēc grāmatas izlasīšanas rastos savi secinājumi. Protams, var uzdot jautājumus par stāstītā ticamību, par atbilstību īstenībai, par to, vai mutvārdu vēstures avoti nudien atklāj pilnīgi visu? Jo gan jau ir atgadījumi un notikumi, ko gribētos noklusēt, neizstāstīt, paturēt pie sevis. Kā norāda grāmatas autore, „meža meitu” dzīvesstāstu vākšana ir sākta novēloti – mežs un tam sekojošais laiks ir pieredze, par kuru ne visas sievietes vēlas izteikties. Piemēram, grāmatā ietvertais Dzidras Bukātes stāsts ir viņas radinieču, ne S. Reinsones pierakstīts, jo viņa nebija gatava savu pieredzi stāstīt svešam cilvēkam. Runāt par zaudētajiem biedriem un mīlestībām, par vienu meitu, kas dzimusi mežā un no kuras apstākļu dēļ sievietei nācies atteikties, un par otru meitu, kas dzimusi Rīgas Centrālcietumā, – šādi stāsti ir gan vēsturiski vērienīgi, gan aizkustinoši un dziļi personiski. Turklāt ar katru gadu „meža meitu” skaits sarūk. Tomēr arī šie „Meža meitu” 12 stāsti ir gabaliņš vēstures mozaīkā, sarežģītajā Otrā pasaules kara rakstā, kas apvienojumā ar citiem vēstures avotiem palīdz iegūt pilnīgāku pagātnes ainu.