Grāmata, kas māca mīlēt. Ieva Samauska „Govs uz bagāžnieka”

„Govs uz bagāžnieka” ir viegli lasāma un sastāv no trīdesmit vienas nodaļas ar apakšvirsrakstiem un Elīnas Brasliņas ilustrācijām, kas veido stāstu.

Laikmetā, kad bērni dod priekšroku multfilmām, datorspēlēm un citām jauno tehnoloģiju izklaidēm, aizraut viņus ar stāstu un grāmatu lasīšanu nav viegls uzdevums. Lai stāsti spētu konkurēt, jāpieliek pūles gan spilgtu raksturu izstrādē, gan oriģināla sižeta radīšanā. Vecākiem turpretim svarīgi, lai bērnu literatūra ne tikai izklaidētu, bet arī atklātu dzīvi apliecinošas patiesības, stāstot par to, kas ir būtisks. Tā par grāmatas „Govs uz bagāžnieka” atslēgvārdu top mīlestība, kas raksturo galveno patiesību kopumā – caur labajiem darbiem un labajiem vārdiem dzīvē iegūstam draudzību.

Govs tēls ir interesants un uzmanību saistošs. Tomēr tiem, kas zina multenīti par „Govi un cālēnu” (Cow and Chicken), runājoša Govs var nešķist vairs tik oriģināla. Iespējams, tieši multfilma varētu piesaistīt pircējus iegādāties grāmatu cerībā atrast stāstu par jau zināmu varoni.

Stāsts netiek pasniegts ne no pirmās, ne trešās personas – tā nav autores balss, kas vēlas kaut ko izstāstīt. Īsās nodaļās ir aprakstīti notikumi tagadnes laikā. Darbība sākas vasaras brīvlaikā, kad bērniem ir iespēja ļauties piedzīvojumam, un beidzas jau krāsainā rudenī.

Viss sākas kā detektīvs – pilsētnieki ir satraukti, jo kādā pilsētiņas rajona daļā nesaprotamu un neizskaidrojamu iemeslu dēļ riteņbraucējiem regulāri lūst riteņi. Viņi ir sašutuši un pieļauj pat iespēju, ka noziegumos vainojami spoki, tāpēc drošības labad izsauc policiju, kas vainīgos spētu notvert un likt uzņemties atbildību. Intriģējošs un aizraujošs sākums! Taču – mīklu izdodas atrisināt jau pirmajās grāmatas lappusēs – Roze un Aksels, kas devušies līdzi tēvam policistam uz „spoku birztaliņu”, kur notiek mistiskas lietas, uzreiz pamana neparasto riteņu lauzēju – Govi. Bērni, protams, izrādās gudrāki par pieaugušajiem, tāpēc par viņu mērķi kļūst atrast un iepazīties ar noziedznieci.

Govs šajā grāmatā ir būtisks, taču ne galvenais tēls. Viņa ir jauka un sirsnīga un nelauž riteņus apzināti, viņai vienkārši patīk vizināties uz bagāžnieka un palikt nemanītai. Govs spēlē ukuleli, krāso nagus un sarunājas ne tikai latviešu valodā, bet pārzin arī augu latīniskos nosaukumus. Stāsts, kas sākās kā detektīvs, tālāk turpinās kā situāciju piedzīvojums. Tālākais sižets balstās uz nosacītu konfliktu starp Rozi, dzīvniekus mīlošu veģetārieti, un mantkārīgo lielveikala direktoru Tediju Hičkoku.

Jāpiebilst, ka Hičkoka tēls nav salīdzināms ar, piemēram, Kruellu, kas vēlējās pašūt sev kažoku no simts un viena dalmācieša ādiņām. Hičkokam Govs nav vajadzīga, lai uzceptu pasaulē garšīgāko kotleti, bet gan tāpēc, lai viņa dzīvotu veikalā un fotografētos ar apmeklētājiem par naudu. Protams, izraut dzīvnieku no ierastās vides un ekspluatēt savām vajadzībām, ir vardarbīgi un nosodāmi, taču naivā un draudzīgā Govs labprāt pati piekrīt šim piedāvājumam un priecājas par izrādīto uzmanību un interesi. Lielveikalā Govi netur krātiņā vai pieķēdētu, sitot vai turot badā, – pret viņu drīzāk izturas kā pret „Maksimas” vai „Rimi” darbnieci, liekot strādāt bez apstājas. Brīdī, kad pret Govi vēlas izturēties kā pret parastu, nevis īpašu dzīvnieku – likt dzīvot aizgaldā, nevis mīksto mēbeļu nodaļā, un barot ar sienu un sāli, nevis – tēju un kakao, Govs vienkārši pieceļas un aiziet. Viņai nenākas cīnīties ar apsargiem par savu brīvību, rakt tuneļus vai zīmēt bēgšanas plānus – Govs vienkārši aiziet projām.

Lai gan grāmatas pasaule tiek attēlota atpazīstama un reālistiska – cilvēki tajā veic parastas, fiziskas darbības – ēd, iet uz darbu, spēlē spēlītes, iet uz tualeti –, šajā realitātē tādu fenomenu kā runājošu Govi visi uztver kā kaut ko pašsaprotamu. Protams, pasakās brīnumi neprasa paskaidrojumus, tiem vienkārši notic un pieņem tādus, kādi tie ir. Bet tajā pašā laikā, lasītājs tiek apdalīts, jo par Govi neko daudz neuzzina, no kurienes viņa nāk un kāpēc viņa ir tieši tāda. Grāmatā ir daudz tēlu, daudz iesāktu, ieskicētu potenciālu sižeta attīstības līniju, kas diemžēl nekur neaizved. Daudzie varoņi padara sižetu spraigu un kolorītu, bet tajā pašā laikā arī saraustītu. Lasītājs tiek iepazīstināts arvien ar jauniem varoņiem, kuri iekļūst dažādās situācijās, un beigās nesaprotams kļūst jautājums, kuram no visiem sekot un pārdzīvot līdzi, jo vēstījumā uzmanība tiek novērsta no viena tēla uz otru. Uz Govs pazušanas – meklēšanas – atrašanās fona problēmas un savstarpējas attiecības risina cilvēki. Tas ir interesants paņēmiens, kā būvēt stāsta konstrukciju, tomēr tas nevienā mirklī nerada intrigu vai spriedzi attiecībās, jo lasītājs zina, ka briesmas Govij nedraud.

Tikai garām ejot, autore pieskaras pirmās mīlestības tēmai – Rozei patīk puisis Daniēls, ar kuru viņa iepazinās skautu nometnē un kura lielākā aizraušanās dzīvē ir putnu vērošana. Šim zēnam ir loma Govs meklēšanā, tomēr te arī viss beidzas, nekādi tālāki notikumi un attiecības starp meiteni un puiku netiek izspēlēti. Viņš pilda tīri mehānisku funkciju, lai palīdzētu Rozei tikt pie mērķa. Arī Rozes brālim Akselam un mātei piemīt līdzīga „nozīme”. Viņu pašu sapņi un vēlmes netiek atklātas.

Labā bērnu grāmatā ir aizraujoši notikumi, labā uzvara pār slikto, skaidrs un apliecinošs vēstījums vai mācība, kas bērniem rādītu piemēru, kā jārīkojas dažādās dzīves situācijās. „Govs uz bagāžnieka” māca bērniem ar govīm draudzēties, nevis tās ēst. Rūpēties un labi izturēties pret dzīvniekiem. Un ne tikai dzīvniekiem – sižeta darbība norisinās arī vecu ļaužu pansionātā un bezpajumtnieku mītnē, jo māca mīlēt un izturēties labi arī pret sociāli atstumtiem cilvēkiem.  Savukārt muskuļotiem skūtgalvaiņiem, tetovētām rokām un blondīnēm Barbijām uzticēties nevajadzētu. Šajās stāstā ir mēģināts gan lauzt stereotipus, gan tos arī barot. Jo, piemēram, bezpajumtnieki, kas realitātē droši vien savā īpašumā vēlētos iegūt Govi tādēļ, lai katru rītu dzertu svaigu pienu, stāstā jūtas vientuļi un vēlas sev draugus. Grāmata rosina domāt par dzīvnieku tiesībām un vietu mūsu dzīvē. Pamācoša atkāpe ir jau grāmatas sākumā – stāstā par mazu sunīti, kura saimnieks izturējās pret viņu nežēlīgi, jo „cilvēki jau tā dara, paspēlējas un izmet”. 

Tā ir galvenā līdzpārdzīvojuma poga, uz kuru mēģina spiest autore. Tie nav raksturi, kuriem jātiek pāri šķēršļiem ceļā uz savu sapni vai uzstādīto mērķi, bet gan pamestie mājdzīvnieki un dzīvnieki, pret kuriem saimnieki izturas slikti. Arī veģetārietes draudzība ar Govi ir autores apzināti izvēlētais līdzeklis, lai paustu dzīvniekiem draudzīgus uzskatus un uzstādījumus. Vai pēc grāmatas izlasīšanas jaunie lasītāji gribēs atteikties no gaļas ēšanas, nezinu. Jaunas darbības vietas, jauni varoņi parādās grāmatā, it kā lai vēstījums gluži nesastāvētu tikai no vienas morāles: dzīvnieki ir jāmīl, bet cilvēki ne. Tomēr didaktikas deva ir ievērojama, jo diez vai bērna prāts nodarbina sevi ar tādiem jautājumiem kā, piemēram, neēst gaļu, īpaši desas, jo „tās ir gatavotas no visādiem pārpalikumiem un satur e-vielas” un, apmeklējot publisku tualeti, spriest: „Cik pretīga ideja – pelnīt uz cilvēku dabisko vajadzību nokārtošanas rēķina.”

Līdzās pamācībām un skaistām ilustrācijām grāmata sniedz informāciju arī par Bermudu trijstūri un frīganiem, bezpajumtnieku un pansionātos dzīvojošo veco ļaužu dzīvi. Atsevišķu varoņu vārdu izvēle, iespējams, rosinās jaunos lasītājus uzzināt vairāk par to izcelsmi un papildināt zināšanas kultūrā un mākslā – kāpēc galveno ļaundari sauc Hičkoks un kādēļ suni, kuru paglābj no nežēlīgas izturēšanās, sauc Frīda[1].

Atliek vien novēlēt jaunākajai latviešu literatūrai bērniem – saglabāt sirsnīgumu, kvalitatīvo māksliniecisko noformējumu un mazāk pievērsties pamācībām, lai lasītājs ir sajūsmināts atgriezties pie stāsta vēlreiz un vēlreiz.

[1] Lai gan lasītājiem jābūt gataviem, ka, neskaitot personvārdus, nekā kopīga ar slaveno kino režisoru Alfredu Hičkoku vai meksikāņu mākslinieci Frīdu Kalo varoņiem nav. Vārdi acīmredzot ir izvēlēti no pašas autores interešu loka, kas dzīvnieku vārdu izvēlē ir ierasta lieta (Artusa Kaimiņa suni, piemēram, saucot Borhess).