Apsvilinātās ausis. Vladislavs Todorovs „Dzifts”

Nešaubos, ka pirmais, ko lasītājs pamanīs, būs smaragdzaļais nosaukums „Dzifts” un jautājums – kas tas ir? Izrādās, ka tas ir gaužām vienkārši, jo dzifts ir piķa gabals. Autors zemsvītras piezīmē ir atšifrējis, ka piķi senāk lietoja kā košļājamo gumiju laika īsināšanai. Piķa košļājamā gumija tekstā iegūst centrālā simbola lomu, kad protagonists Levs Kaludovs Žeļazkovs, saukts Kode, nonāk mauzolejā, kas atrodas Sofijas centrā un kurā guldīts bulgāru – padomju draudzības līderis Georgijs Dimitrovs Mihailovs (bet par to mazliet vēlāk). Romāns sākas 1963. gada 21. decembrī, plkst. 17.30, kad Kodi pēc divdesmit gadus ilgas sēdēšanas cietumā izlaiž brīvībā, bet viņam priekšā precīzi pussešos nostājas pagātne, kā arī tagadne, kas ieguvusi PSRS valdošās varas veidolu. Savai pagātnei visai ironiskā veidā Kode stājas pretī aptuveni četrpadsmit stundu amplitūdā. Romāna laiktelpa ir būvēta pārsteidzoši precīzi un lakoniski, jo Kodes stundas brīvībā tiek skaitītas pēc radio ziņotā „Pareizā laika”. Retrospektīvā lasītājam tiek uzburtas ainas, kuras motivē Kodes tagadnes stāvokli – kopā ar mīļoto Adu un „rajona viedo” Gliemi viņš no juveliera Vladivostoka Ļoļuškina pirms divdesmit gadiem plānoja nozagt karbonado dimantu, bet nozieguma vietā tiek pieķerts tikai Kode kopā ar nogalinātu dārgakmeņa glabātāju. Kode nenosūdz Gliemi, jo līdz ar viņu policijas nagos nonāktu Ada, kura tajā laikā gaida viņu dēlu Leo. Par dimanta atrašanās vietu zina tikai Kode, bet Gliemis ir apņēmies to iegūt savā īpašumā, ar ko arī turpinās pagātnē aizsāktie sarežģījumi – rodas sajūta, ka divdesmit gadus ilgā laika cilpa izkūp mirklī, kad Kode nonāk brīvē, un peripetijas ātrapgriezienos tiek šķetinātas līdz pat Kodes pēdējam elpas vilcienam.

Sākotnēji romāns var šķist diezgan lakonisks – nekas netiek pateikts par daudz, tajā pašā laikā arī par maz, bet romāna daudzslāņainība atklājas tuvlasījumā. „Dzifts” jau dažādās recenzijās ir iztirzāts žanra aspektā, jo Todorovs patiesi postmodernā garā ir spēlējies ar hibridizāciju un intertekstualitāti. Romāns pamatoti tiek dēvēts par melno detektīvu, jo rakstnieks tā bāzi ir būvējis, pamatojoties uz 20. gadsimta detektīvromāna žanra smagsvariem. Kā trīs galvenie šajā aspektā jāmin – trīsdesmito gadu Amerikā populārais hard-boiled (tulk. ‘cieti novārīta ola’), četrdesmito gadu Francijas kinematogrāfijas žanru film noir, kas attiecīgi ir ietekmējis arī literatūru un izveidojušies dažādi apakšžanri, un latviešu lasītājam tik labi pazīstamajā Padomju Savienības varas konstruētajā sociālistiskajā reālismā. Tas nebūt vēl nav viss, jo sarakstu papildina socialism noir un roman noir, jāatzīmē, ka daudzo noir izcelsme uz šodienu tiek vērtēta strīdīgi un sistemātiskā izklāstā noir fiction žanrs ir aplūkots Aivara Madra recenzijā „Visi ceļi ved tumsā” (Latvju Teksti nr. 3 [19] / 2014). Viss nebūt nav tik vienkārši, jo šo virkni žanru atzaru nav iespējams viennozīmīgi nodēvēt par detektīvromānu, jo, manuprāt, rakstnieks ļoti atjautīgi un āķīgi spēlējas ar dažādiem detektīvromāna kodiem. „Dziftā” aktualizējas tekstuālās saites, kas savērpj vienkopus amerikāņu, franču, krievu un bulgāru literārās tradīcijas. Romāns lasītāju ierauj ātrlasījumā, bet daudzie intertekstuālie elementi sākotnēji var palikt arī nepamanīti – tas liecina par to, cik organiski tekstā šie kodi un paņēmieni ir iepludināti. Tikai tuvlasījumā ir ieraugāms kādreiz tik populāro žanru plurālisms, kurus Todorovs mūsdienu lasītājam pasniedz un transformē postmodernā manierē. Tādējādi „Dzifts” veido šo lielo smagsvaru hibrīdžanru, bet svarīgāk, ka šo romānu var lasīt arī vienkārši kā sociālistiskā reālisma, hard-boiled un fiction noir parodējumu, kas veido gaumīgu melnā humora kopainu un lasītājam ne vienu vien reizi liks pasmīnēt.

Leva dzīve ir tāda pati kā kodes bezjēdzīgās lidināšanās trajektorija, bet, aizverot romāna pēdējo lappusi, aptvēru, ka itin visam ir bijusi nozīme „Dzifta” barības ķēdē. Teksts ir konkrēts un precīzs – nav nekādu abstrakciju, novirzes no darbības, idejas, tēmas vai raksturiem, tomēr caur precīzi konstruēto tekstu atklājas plašais, kas šajā gadījumā ir ironizēšana par PSRS „labākas dzīves ideju” (113). Nemitīgā piķa košļāšana un pats piķis, uz kura guldīts iepriekšminētais iebalzamētais bulgāru komunists G. D. Mihailovs, iegūst teju apokaliptisku vīziju: „Vārds mūmija ir arābu cilmes un nozīmē dziftu, melnas zemes darvu, kodīgus sveķus ar balzamējošu iedarbību.” (114) Visa PSRS iekārta ir bijusi mumificēta un salipināta ar melnu košļeni, kuru, starp citu, žļembā arī šīs iekārtas padibeņu pilsoņi, bet pēcāk no šī paša nakstmelnā piķa ir lipinājusi kopā Padomju Savienību. Todorova vārdiem Padomju Savienības „nemirstīgā vara ir būvēta uz mirstīgajām atliekām” (114), bet par šīs varas uzskatāmāko šablonu kļūst kriminālnoziedznieks Gliemis, kurš no zemākajiem slāņiem, pateicoties valdošajai varai, ir pārtapis par tautas varoni, savukārt lielākā daļa tautas ir raksturojama kā pilsoņi ar gludekļa apsvilinātām ausīm. Šajā epizodē dzifts, kas caurvij visu tekstu, iegūst pavisam citu dimensiju, jo šeit visuzskatāmāk tiek sakausētas dažādu žanru estētikas – amerikāņu hard-boiled tradīcijās konstruētais Levs, kurš visu laiku košļā dziftu, pats dzifts, kas reprezentē noir tradīcijas, jo piķis savukārt lieliski atspoguļu melni iezīmēto pilsētu Sofiju, kurā risinās darbība, kā arī sociālistiskais reālisms, jo romāna darbības laiks risinās Padomju Savienībā un pilsētas centrā ir uzbūvēts mauzolejs tā laika „varonim”: „Paskatos zem kājām un redzu, ka stāvu tieši uz dzeltenajiem bruģakmeņiem, kuru starpas ir pildītas ar melnu dziftu. It kā vadoņa mūmija būtu iztecējusi pa visu laukumu, lai uz mūžu mūžiem saturētu kopā bruģējumu (..).” (114)

Teksts ir izdevies tik spraigs, protams, arī pateicoties tulkotājam Denam Dimiņam. Aptuveni desmit gadus senā pagātnē, nu jau iznīkušajā literatūras mēnešrakstā „Karogs”, ir publicēta visnotaļ interesenta Dena Dimiņa recenzija par kādu pašmāju autora darbu. Recenzijā viņš kādu latviešu cilmes kritiķa viedokli ir nodēvējis par ciniski intelektuālu muskulatūras paraugdemonstrējumu. Visu cieņu Denam Dimiņam, kurš, šķiet, uzcēla neredzamu cietoksni aizstāvētajam rakstniekam, kopš neseniem laikiem, kad šo tekstu uzgāju, izteicienam atņēmu visas negatīvi ekspresīvās nozīmes, un Dimiņš manā apziņā iesakņojās kā intelektuālās muskulatūras paraugdemonstrējums. Tikpat spraigs sižets kā „Dziftā” norisinājās manā galvā, jo nojautu, ka te nu ir jābūt kam interesantam, un patiesi tā arī bija. „Dzifta” valoda ir izaicinājums kā tulkotājam, tā lasītājam. Tas ir piesātināts ar alūzijām, intertekstuālām atsaucēm utt., bet šajā aspektā atklājas arī tulkotāja virtuozitāte – teksts ir dinamisks, to burtiski var aprīt trīs stundās, lai arī tuvlasījumā tas pieprasa pastāvīgu modrību. Valodiski romāns aptver rūpniecības un metalurģijas leksiku, komunistiskās ideoloģijas leksiku, ielas žargonu, tiešus un netiešus citātus no citiem literāriem darbiem, un šiem visiem elementiem līdzās pastāv arī liriska daiļrunība. Diemžēl es neesmu bulgāru valodas zinātāja, bet nešaubos, ka tulkotājam valodiskā materiāla dēļ tiešām nācās papūlēties, bet, šķiet, ka viņš ir radījis veiksmīgu pārnesi no bulgāru valodas leksikas uz latviešu valodu, iespējams, tieši tāpēc, ka Latvija ir bijusi Padomju Savienības daļa, jo, piemēram, anglofonajās valstīs tas varētu būt daudz sarežģītāk – latviešu lasītājs daudzveidīgo leksikas un retorisko figūru slāni spēj nolasīt daudz hrestomātiskāk.

„Dzifts” ir patiešām aizraujoša lasāmviela arī tad, ja lasītājs necentīsies iedziļināties romāna daudzslāņainībā. Manuprāt, svarīgi pieminēt, ka, Todorovs par Padomju Savienību ļoti ironiskā un sarkastiskā veidā ir pateicis tieši to, ko latviešu patriots par Padomju Savienību vēlēsies dzirdēt – tas ir bijis melns, melns mehānisms, kas salipināts kopā no mirstīgajām atliekām, turklāt šie visi elementi šifrējas ar pamatīgu melnā humora devu, kas latviešu lasītājiem būs patiešām tīkama. Jāmin, ka divus gadus pēc „Dzifta” izdošanas Bulgārijā grāmatai tapa melnbalts ekranizējums ar tādu pašu nosaukumu un filmas scenāriju rakstīja pats Vladislavs Todorovs. Atzīšos, ka filmu mērķtiecīgi neskatījos, lai spētu atšķetināt tekstu bez vizuālā materiāla ietekmes: „Dzifts” vienas nakts laikā izskrien cauri ēnainajai un groteskajai sociālistiskajai Sofijai; tā ir iegremdēta totalitārā režīma absurdumā un komunistu ideoloģiskajās klišejās, turklāt te atrodami dažādu žanru sakausējumi, līdz Kode atstāj pēc sevis tukšu vietu.