CONFERENCE
Romāns vienlaikus ļauj izdzīvot trīs dažādu dzīvju epizodes: skolotāja R. Gregoriusa, rakstnieka Amadeu di Pradu un, protams, paša lasītāja likteni lasīšanas laikā. Tāpat, lasot šo darbu, nāksies ceļot cauri vairākiem laikiem – 20. gs. 60.–70. gadiem un 21. gs. sākumam, ik pa brīdim nokļūstot vēl kādā citā desmitgadē, kuras datējums attiecīgi atkarīgs no lasītāja vecuma.
Grāmatas galvenais varonis Gregoriuss kādā brīdī kardināli maina savu dzīvi, ierasto ceļu uz skolu pie audzēkņiem aizstājot ar traukšanos uz Lisabonu, lai it kā uzzinātu ko vairāk par portugāļu rakstnieku, kura grāmata viņa rokās nonākusi pēc nejaušas sastapšanās ar kādu sievieti. Pēcāk grāmata ļauj lasītājam nokļūt Lisabonā pie di Pradu laikabiedriem, atklājot, kāda tur 20.gs. 60./70.gadu mijā valdījusi atmosfēra, ka to apspriest ir neērti arī 21.gs. sākumā.
Darba centrālais tēls ir ļoti pievilcīgs – skolotājam laikā, kad viņš nolemj rīkoties spontāni, ir 62 gadi, tātad jau pusmūžs, un norāde, ka azartiski mesties dzīvē var arī krietni pēc ceturtdaļgadsimta sasniegšanas, uzlabos garastāvokli ne vienam vien lasītājam, kurš ar šādu vilinājumu saskāries jebkurā vecumā.
„Nakts vilciens uz Lisabonu” dāvā ne vien intriģējošu un labskanīgā valodā ietērptu sižetu, bet arī epizodes, kas mudina lasītāju aizrakties līdz sava prāta dziļākajiem nostūriem, kuros mēdz kūņoties reiz izskanējuši jautājumi un pazīstamas sajūtas. Autors ar di Pradu rakstītajām rindām integrē tekstā dažnedažādas apceres par dzīvi un norisēm pasaulē, portugāļu rakstnieku emocionāli pietuvinot gan tam lasītājam, kāds ir Gregoriuss, gan tam, kas savās rokās tur „Nakts vilcienu uz Lisabonu”.
Šo pārdomu iedarbība ir divējāda – tās liek protagonistam rīkoties, tādējādi virzot sižetu, un tās ievelk lasītāju savā pārdomu pasaulē, aizvedot pie pagātnē apcerētām tēmām vai ļaujot apdomāt kādu vēl neskartu ideju. Tādējādi P. Mersjē romāns cilvēkam, kura ikdiena, iespējams, paiet steigā, atgādina, cik patīkama ir ļaušanās apcerei.
Dažkārt di Pradu pārdomas starp Gregoriusa piedzīvojumiem šķiet mehāniskas, un zūd iespaids par romānu kā viengabalainu, plūstošu tekstu. Bet, no otras puses, ja katra di Pradu rakstītā rindkopa iedarbina paša lasītāja domas, tad šī īpatnība var palikt nepamanīta. Tādējādi lasīšana sāk kļūt par ko līdzīgu Gregoriusa braucienam vilcienā – ceļā no Bernes uz Lisabonu vilciens piestāj ne vienā vien pieturā, kas vecajam profesoram liek atminēties konkrētajās vietās piedzīvoto. Toties lasītājs dodas ceļojumā, kura pieturas punktus nav iespējams parādīt kartē –di Pradu sarakstītie teksti liek apstāties pie idejām, kas reiz iztirzātas.
Un jo tālāk šis ceļojums ved, jo spēcīgāks ir iespaids, ka P. Mersjē ir ne vien izdomājis di Pradu, Gregoriusu u. c. tēlus, bet arī ar neizskaidrojamā kārtā sev piešķirtu varu un spējām ceļojis pa lasītāja apziņas dziļākajiem nostūriem, bijis ar viņu kopā daudzos eksistenciālu pārdomu brīžos, turklāt P. Mersjē, atšķirībā no lasītāja, visas šīs pārdomas ir pierakstījis. Tālab ir sajūta, ka tiek lasīts nevis cita cilvēka romāns, bet gan lasītāja personīgās, neuzrakstītās dienasgrāmatas lappuses. Vienīgi domas, kas tajās figurē, ir padarītas literāri baudāmas.
„Nakts vilciens uz Lisabonu”, vismaz di Pradu grāmatas iestarpinājumi, būs starp darbiem, ko gribēsies citēt. Taču domas izvērsuma dēļ citātus visērtāk būs ielikt vietā, no kuras tie, kā jau minēju, pat teorētiski varētu būt ņemti – dienasgrāmatā vai piezīmju grāmatiņā, jo romānā izlasītajiem teikumiem ir vajadzīga ne vien citēšana, bet arī plašāka apcerēšana.
Caur romāna lappusēm staro arī ikdienā nereti iztrūkstošais nesteidzīgums. Tas harmoniski iesūcas lasītājā un aicina laiku just tā, kā to jūt 62 gadus vecais skolotājs, kurš 21.gs. sākumā saziņai izmanto mājas telefonu, Eiropu šķērso ar vilcienu, jaunas drēbes uztver kā kliedzošu ārišķību, kas nav paredzēta viņam.
Tāpat grāmatu caurvij jautājums par savas dzīves dzīvošanu – ko tas nozīmē, kad tas notiek un vai tas vispār ir iespējams? Romānā par šo tēmu ir vairākas variācijas. Piemēram, Gregoriuss uzskata, ka līdz iekāpšanai vilcienā uz Lisabonu pār viņa dzīvi noteicēji ir bijuši citi un tagad, darot to, ko vēlas, viņš dzīvo. Di Pradu mīļotās sievietes izpratnē dzīvot savu dzīvi nozīmē sekot saviem, nevis kāda cita sapņiem, un šīs idejas vārdā viņa upurē mīlestību pret jauno ārstu un rakstnieku, bet di Pradu domā, ka dzīve ir nevis tas, ko cilvēks dzīvo, bet gan tas, ko viņš iztēlojas dzīvojam. Un, ja autors pietiekami skaidru atbildi nesniedz, tad lasītājam šis ir piemērots brīdis atvērt piezīmju kladi un iegrāmatot tajā savus spriedumus – pēc „Nakts vilciena uz Lisabonu” izlasīšanas kļūst skaidrs, ka tie ir pierakstīšanas vērti.
