Mana piedzimšana piespieda mani dzīvot. Nora Ikstena „Mātes piens”

Nav ne mazāko šaubu, ka šis ir sociālo pretrunu piesātinātākais Noras Ikstenas darbs kopš „Dzīves stāstiem”. N. Ikstena ne mirkli nevilcinās „uzrakt” aplūkojamā laikmeta kliedzošākās nejēdzības: māte ne pirmo un ne pēdējo reizi pārdozē zāles, kamēr meita skolas aktu zālē piedalās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienas svinībās; pārdzēries plānprātiņš – Lielā Tēvijas kara varonis – pastāvīgi dauza sievu grūtnieci; medicīnas studenta – augsta ranga funkcionāra dēla – fatāla nevērība tiek norakstīta kā statistisks negadījums; Klāva Elsberga dzeju citējošs skolotājs tiek atlaists no darba, jo mācību stundas materiālus „lasīja latviešu valodā, bet tā bija cita valoda” (127) (šī epizode liek nevilšus pasmīnēt un retoriski vaicāt – vai tuvākā vai tālākā nākotnē atradīsies kāds latviešu prozaiķis, kurš savā darbā uzdrīkstēsies ietvert atkāpi par dzejas analīzes ekscesiem latviešu skolās 2015. gadā?), porcelāna traukus pilda saulespuķu sēklas un uz klavierēm stāv pelnutrauki, jo „laiki un ticības bija sajaukušies” (8). Romāna autori viennozīmīgi interesē kultūrslāņa noārdīšanās fenomens: sākot ar to, kāda kādreiz bijusi mūsu galvaspilsēta un kāda tā ir tagad – stagnācijas laikmetā („(..) kaut kur bija pazuduši eleganti tērptie ļaudis, kas devās uz zirgu skriešanās sacensībām hipodromā, tepat aiz stūra. To vietā uz mājām vai darbu, galvu nodūruši, komunisma virzienā steidzās kādi citi cilvēki – ar caurumotiem tīkliņiem, caur kuriem spraucās maizes batoni un kefīra pudeles ar koši zaļiem vāciņiem, un pelēkā papīrā ietītām veļas pakām, kas bija pārsietas ar brūnu, tievu aukliņu.”(11)), turpinot ar ironizējošu Mildas un Ļeņina, Piena restorāna un viesnīcas „Latvija” sastatījumu, beidzot ar ielu nosaukumu maiņu un spēju ar to klusi un maigi valodiski parotaļāties: „Kirovs apprecēja Elizabeti”, „Valdemārs apprecēja Gorkiju”, „Amtmanis-Briedītis apprecēja Zaubi, Nītaure palika vecmeita, bet Mičurins apprecēja Tomsonu” (106). Svarīgi piebilst, ka Ikstenai izdodas atbrīvoties no nereti liekās, teju vai zinātniski apcerētās vēstures šķautnes, taču paturēt kultūrvēsturiski vissvarīgāko un vitālāko (lasiet – romāna vēstījumā dzīvotspējīgāko). Starp citu, izdevuma sastādītāju viennozīmīgs ieguvums ir Ilvas Skultes zinātniskais un ar baudu apgūstamais pēcvārds.

Visai uzkrītoša ir teju vai programmiska tiekšanās laikmeta pretrunas iekodēt deduktīvi tveramos, maksimāli sabiezinātos un pārslogotos slāņu slāņos: „Viņš gulēja tekstos, kas solīja piecgadi vienā gadā un cildināja komunisma cēlāju augsto morāli, kas aicināja celt jaunas pilsētas plašajās ārēs, kur bija sagūluši tūkstošiem nevainīgo aizgājušo, kuri tā arī neuzzināja savu noziegumu būtību, tekstos, kas aicināja pagriezt upju straumes, baznīcās iekārtot minerālmēslu noliktavas un iznīcināt pagātnes mantojumu grāmatās, mākslas un tēlniecības darbos.” (15–16) Autores skumjā ironija kļūst nospiedoši sērīga. Ja Osvalds Zebris lasītājus pārsteidza ar pietāti pret vēsturiskajiem faktiem un detaļām, Pauls Bankovskis fascinēja ar filozofiskās domas lidojumu (un reizē – vieglumu!), Guntis Berelis deklaratīvi, brutāli un vienlaikus graciozi šokēja un Māris Bērziņš uzrādīja vēstures dzelžaino aukstumu un nemīlīgumu, tad Nora Ikstena lasītāju burtiski smacē ar romānu, kas veidots kā sāpju kolāža. Jādomā, ka tas ir dialogs ar savas paaudzes ikoniskās pārstāves Ingas Ābeles daiļrades raksturīgo smagnējumu un bezcerību. Tomēr nevajadzētu ignorēt to, ka romāna vēstījumā – tieši tāpat kā tā galveno varoņu likteņos – „tumsības brīžus nomaina reti gaismas laukumiņi” (14). Skumjas un grūtsirdību N. Ikstena prasmīgi atšķaida ar trāpīgi zobgalīgu humoru: „Mātes māte no sirds dzīvoja līdzi mūsu lielās valsts vadītāja Leonīda Iļjiča Brežņeva garajām uzrunām, bet iemesls, kāpēc viņa to darīja, bija dziļi cilvēcisks – viņa bija pārliecināta, ka Brežņevam ir ļoti sliktas zobu protēzes un vienmēr baidījās, ka runu laikā tās neizkrīt.” (29) Savukārt epizodē, kurā mazā Nora nonāk konfrontācijā ar „biedru” čekistu, pēc Māras Zālītes „Piecu pirkstu” parauga ar siltu humoru tiek izspēlēta shēma „mazs cinītis gāž lielu vezumu”.

Vienlaikus romāns tiecas risināt pieaugšanas un dzīves neatgriezeniskuma problemātiku. Laikmeta sadzīviskajai un politiskajai degradācijai kontrastējoši tiek rādīta drudžaina tiekšanās tieši pēc kulturālas izaugsmes. Šeit pieminamas divas emocionālas ainas, kurās demonstrēta negaidīta autoritāšu atrašana (vai drīzāk – autoritātes pašas ierodas pie to „nolemtās” mērķauditorijas) – kas mātei ir daļēji iznīcinātā trimdas izdevuma eksemplārā lasāms un apgūstams Orvels, meitai – burtiski dzejnieka nāves priekšvakarā jaunatklātais Elsbergs.

Vēstījuma struktūra stilistiski visai radniecīga autores iepriekšējam sniegumam romāna žanrā. Iepriekšējos romānus nelasījušajiem tieši „Mātes piens” varētu būt veiksmīgs ievadījums savdabīgajā Noras Ikstenas sieviešu likteņu pasaulē, kamēr autores daiļrades pārzinātāji varētu vienisprātis (diemžēl!) piekrist par 15–17 gadus seno romānu māksliniecisko pārākumu.

N. Ikstenas romānā iemiesotas visasākās un kaislīgākās bailes, sāpes un cerības par bērna – „mazās, augošās pupiņas” – likteni kopš Ingas Žoludes „Sarkanajiem bērniem”. „Mātes piens” ietver N. Ikstenas daiļradei raksturīgo semiotisko slāni – bērns tiek veidots no māla pikas, neveiksmes gadījumā izjaukts, veidots no jauna, bailēs par nākamo neveiksmi aizmirsts un vēlāk atkal atrasts; būtisks arī jebkurš arods kā pasauli sakārtojošs vai pat jaunradošs process (neatkarīgi no tā, vai tā būtu palīdzēšana citām sievietēm dzemdēt vai drāšu birstīšu izgatavošana).

Romāns meklē atbildes uz jautājumu, ko nozīmē dzīvot 70. – 80. gadu „putrā” (gan 40. gadu vidū, gan arī 60. gadu beigās dzimušām sievietēm). Tādēļ darbu caurvij eksistenciāls traģisms – nespēja izjust mātes laimi, vienlaikus nespēja izjust arī meitas laimi (dzīve un esamība kā „nolādētais būris, kurā es tupēju un nevarēju nekā izdarīt” (100), piedzimšana, kas cilvēku vienkārši „piespiež dzīvot” un mūžīgs sapnis par „kādu tālu laimības zemi, kur nebūs ilgošanās un atšķirtības, kur valdīs laime un prieks; kur neviens nevienam neatņems, bet tikai dāvās mīlestību” (162)). Jāatzīst, ka būra kā metaforas lietojums romānā ir nemotivēti biežs, monotons un tādējādi neizbēgami nospiedošs. Nav īsti saprotams neoriģinālu tēlu īpatsvars attiecībā pret minēto autores daiļradei raksturīgo spēju uzburt īpašu, maģisku, semiotiski tveramām atkāpēm piesātinātu pasauli. Vienlaikus jācer, ka autore šādā veidā mēģinājusi veidot dialogu tieši ar stagnācijas perioda atsevišķām latviešu literatūras virsotnēm.

Romānu cikla kontekstā konstatējama īpatnēja radniecība ar P. Bankovska romānu „18” – gan P. Bankovskis, gan N. Ikstena mērķtiecīgi izvēlējušies daiļdarbā iekodēt vairākas būtiskas personiskās līnijas. Liela nozīme ir ģimenei kā ētisko kategoriju uzturētājai (jau daļēji minētā „kā bija toreiz – kā ir tagad – kā būs rītdien?” retorika), arīdzan atmiņu kā fundamentāla skumju vai prieka resursa īpašniecei. Romānos „18” un „Mātes piens” eksistē arī „paralēlās pasaules” – viena nebrīvā, savukārt otra tāda, kurā „valda brīvības haoss” (22). Taču abu autoru (un sevišķi N. Ikstenas) darbos klātesoša reālistiskā un ciniskā nopūta (tātad racionāla apzināšanās) par „vēsturisko neiespējamību”. Iespējams, ka N. Ikstenas romāna smagumu būtu atņēmusi autores spēja distancēties no savas vēstures sapludināšanas ar fikciju, taču autore ir apzināti izvēlējusies iet otru ceļu. Nevajadzētu gan ignorēt to, ka tam ir atsevišķi ieguvumi – dažas romāna mākslinieciski spēcīgās ainas saistāmas tieši ar 80. gadu skolas vides tēlojumu (attiecīgi kā laiku, kad skolojās pati autore). Un – nebūtu šī smaguma, nebūtu arī kolosālās katarses, kas burtiski veļas pār lasītāja galvu romāna izskaņā.

Lai kā mēs romānā „Mātes piens” mēģinātu rast īpašas un galvenokārt emociju uzplūdā saskatāmas literāras virsotnes, jāatzīst, ka Māra Bērziņa darbs piecu līdz šim publicēto (cikla) romānu kontekstā joprojām paliek nepārspēts.

Dzīvot nedrīkst mirt

Cilvēciskais tonis