Apgāda „Mansards” izdotais otrais Toma Treiberga dzejas krājums „Drudzis” iet diezgan pārliecinošu ceļu latviešu literatūras maģistrālē. Tas ir pārdzīvojis dažas apaļas jubilejas*, „izslimojis” nedaudz rudens, visu ziemu un nu jau arī pavasari, uzvarējis Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas konkursā „Zelta ābele” nominācijā „Dzeja”, pateicoties mākslinieka Reiņa Pētersona noformējumam, un bijis nominēts balvai „Kilograms kultūras”. Latvijas literatūras Gada balvas ietvaros „Drudzis” ir ierindots starp labākajiem 2015. gadā iznākušajiem krājumiem ar iespējamību tikt apbalvotam. Un paralēli šīm mērauklām tas atradies uz dažādām kritiskām robežām, atstājot rezonējošu iespaidu arī individuāli grāmatas lasītāju un vērtētāju aprindās. Piemēram, daži T. Treiberga dzejoļiem tiecas piedēvēt savas paaudzes dzejas raksturu, citi kategoriski nespēj ar tiem identificēties, bet pārējie norobežojas no iepriekšminētām pozīcijām un, vainodami sevi nesagatavotībā, atliek viedokļa izteikšanu uz nenoteiktu laiku.

Jāpiebilst, ka T. Treiberga personība saistāma ar konsekventi veidotu un delikātu publicitāti, jau pirmsākumos dzejniekam uzvarot dzejas slamā, 2012. gadā debitējot ar dzejas krājumu „Gaismas apstākļi”, kā arī darbojoties televīzijā, teātrī u. c. Lai kā mēs tiektos meklēt publiskā tēla sekas vai vismaz to lauskas dzejkrājumā „Drudzis”, jāatceras, ka dzeja dzīvo no publiskā tēla atsevišķu un citās sonoritātēs tonētu dzīvi, zināmā mērā piepildot noteiktu telpu – lasītāju.

„Drudzis” ir konceptuāla, mērvienībām piepildīta grāmata, ko, pirmkārt, apliecina tās mērķtiecīgā kompozīcija un, otrkārt, zināmā mērā poētiskā atmosfēra. Grāmata ir iecerēta kā kādas infekcijas rezultātā radušās pakāpeniskas saslimšanas sekas. Tā ir kāda organisma aizsargreakcijas attīstība piecās fāzēs, kuras iespējams pārvarēt, dzejkrājumu „izslimojot”.

Fāžu secība atgādina klasisko Gustava Freitāga dramaturģijas modeli. Katra fāze sastāv no pieciem līdz septiņiem dzejoļiem vai dzejas cikliem. Slimības fāžu indikators ir ķermeņa temperatūras paaugstināšanās līdz 39,9 ⁰C atzīmei jeb mērenam drudzim, un to papildina R. Pētersona ilustratīvais materiāls – termometrs un tā skala. Krājuma nosaukums un pieminētie struktūras elementi veiksmīgi sasaistās ar grāmatas vāku, uz kura atainota lejupvērstas zibens šautras zīme, kas varētu asociēties ar bīstamības faktu un brīdināt, piemēram, par elektroinstalāciju tuvumu. Vizuālais noformējums ataino ārpus cilvēka esošu priekšmetu, kas sniedz empīriskus pierādījumus, kuru uztvērējs, savukārt, ir dzejā. Robežu starp pārdzīvojumu un ilustratīvu slimības pierādījumu apliecina un papildina dramaturģiski attīstīto piecu cēlienu nosaukumi, respektīvi, tajos līdzās bezkaislīgam miesas temperatūras precizējumam tiek nosaukta slimības attīstības pakāpe no atsvešinātas, viszinīgas un ārpus liriskā „slimnieka” esošas pozīcijas. Forma sliecas „ārstēt”, attaisnot un ietekmēt saturu. Struktūras, noteikumi, kodi liecina par t. s. apolloniskās sistēmas iezīmēm. Katrā ziņā var secināt, ka „Drudža” kompozīcija ir racionāla, konstatējoša un ir atkarīga no „inficētās” dzejas šķietami iracionālās pasaules.

Turpinot domu par to, ko krājuma pieccēlienu „karkass” ietver, jāpiebilst, ka loģiskās un progresējošās kompozīcijas iezīmes T. Treiberga dzejkrājumā apliecina noteikta naratīva klātbūtni, ko dzejā iezīmē ne tikai saslimšanas pārdzīvojums kā aizsargreakcija uz kādu kairinājumu, bet arī cerība uz destrukciju kā vienu no iespējamiem iekšējās sižetiskās līnijas atrisinājumiem. Ikviens no mums drudža smagākajā pakāpē droši vien ir apzinājies nāves klātbūtni. Beigas izrādās laimīgas – tas bija tikai mērens drudzis, un slimnieks turpina dzīvot. Jāpiebilst, ka jau „Gaismas apstākļos” parādās pārejošas slimības, citiem vārdiem, drudža tēma (dzejolī „Slimība”) un tā identificēšana ar drošības izjūtu un iniciācijas procesu. Bet kāds ir un kur „Drudža” gadījumā rodas kairinājums, bez kura drudzis (gan kā autora iecienīta metafora, gan krājums), jāatzīst, nevarētu pastāvēt? 

Iespējams, atbilde meklējama krājuma pirmajā dzejolī. Tur atklājas pagātnē noticis dzīves kvalitātes mērīšanas fakts un tā traģika, kas saistīta ar kvantitatīvi noteiktām materiālām vērtībām. Citiem vārdiem, drudža (aizsargreakcijas) cēlonis ir eksistenciāls – vēlmju un realitātes nesaderība. Dzīves mērīšana saistīta ar pagātni, retrospekciju:

Daži mērīja gadus pēc

bērnu garuma atzīmēm pie savu istabu stenderēm (..). (11)

Turklāt tā ir padziļināta pagātne, tātad viss, kas ir noticis. Dzejolis sastāv no uzskaitījumiem, kuri tiek kāpināti, līdz notiek lūzums:

Daži sēdēja mazā krodziņā, un,

Tikko ieraudzījuši ēdienkarti,

Domāja, kā smalkjūtīgāk aiziet.

Un ne jau tikai no kroga. (11)

Ja atceramies „Gaismas apstākļu” pirmo dzejoli, tur tiek gandrīz programmatiski akcentēts aicinājums nekad nepieaugt un glabāt atslēdziņu no sava bērnības skapīša („Gaismas apstākļi”, 5). Krājumā „Drudzis” aicinājumu nepazaudēt „atslēdziņu” ir nomainījusi vilšanās, nolemtība pieaugt. Šajā kontekstā skatāms arī dzejolis „Kā mēs neko nesapratām”.

Gan „Gaismas apstākļus”, gan „Drudzi” raksturo rezignēta noskaņa, absurda estētika, alegorijas un ironija, mērens protests pret masu kultūru. Ja „Gaismas apstākļos” dzejoļiem raksturīga darbības personu un arī noteiktu kultūrtēlu dažādība, gaišums, tad otrajā T. Treiberga grāmatā noskaņa ir depresīvāka. Primāra ir konflikta ass starp pirmo un trešo personu, citiem vārdiem, liriskā „es” attiecībās ar ārpasauli dominē tieši vērošana, nevis līdzdalība:

Es atkal esmu novērotājs,

Kas gan cits es varētu būt, (..). (20)

Pārsvarā galvenais dzejkrājuma narators ir „es” – pasīvs trūkumcietējs, trausls, traumēts, vientuļš punkts, ap kuru lēni kā slimnīcā kustas diezgan blīva, taču fragmentēta ārpasaule (kolēģi, negatīvi konotētas pagātnes, tostarp, bērnības epizodes), no kuras „slimnieku” šķir mēbeles un dažādas citas bojātas ierīces, lietas, atmiņas, ēdieni. „Es” apziņa ir deformēta, ko izteiksmīgi atklāj krājuma kulminācijas nodaļa, nosaukta tāpat kā dzejas krājums, „Drudzis”, un it īpaši dzejas cikls „Tumsas sirds”, kas atšķiras no pārējiem krājuma dzejoļiem un var tikt uzlūkots kā slimības mikromodelis vai kā pretinde „drudža” pārņemtam liriskajam „es” un „pretreakcijas” apogejs. Cikls sastāv no pieciem dzejoļiem, kuros darbība virzīta nākotnes formā, un tā noslēgums ir atbruņojošs:

Tas ir ceļš pie sevis, kurš buldurē nespēkā,

runā nejēdzības, un tomēr

tu viņu mīli, sakot:
„Uzvelc šo džemperi,

varbūt tas grauzīs un karsēs,

bet es ļoti negribu,

lai tu nomirsti.” (35)

Interesanti būtu izpētīt T. Treiberga dzejā t. s. grēksūdzes dzejas poētikai raksturīgus elementus, jo, piemēram, „Drudzi” var saistīt ar terapeitiskām ievirzēm: naratoram ir būtiski gan meklēt transcendentālu attaisnojumu, gan pārskatīt „slimības” vēsturi, izpētīt „infekciju”, preparēt personisko krīzi, sajūtas un emocijas:

Es baidos.

Ienīstu.

Nezinu. (37)

Valodas kvalitātes aspektā „Drudzī” līdzās spēcīgiem dzejoļiem nostatās arī neizteiksmīgi, nedaudz garlaicīgi teksti. T. Treiberga lirikai ir raksturīgas atkārtojuma figūras, kas padziļina tēlu nozīmi un ritmizē, tomēr šo krājumu raksturo gausa izteiksme: dzejoļi sintaktiski tuvinās prozas tekstam, tie ir sakārtojuma un pakārtojuma saikļu, lieku personvārdu piesātināti. Dažiem t. s. naratīvajiem dzejoļiem, kas ir sižetiski veiksmīgi, pietrūkst noslēguma, dažkārt izvērstas epizodes tajos šķiet piekonstruētas ar vāju saistvielu. Daži no dzejoļiem ir skičveidīgi. Diezgan izkopti un asociatīvi ir T. Treiberga dzejas cikli. Garākos naratīvos dzejoļus pauzē un intonē pieturzīmes, taču daži no tiem arī statiski, lēni, pat monotoni. Dažviet dzejoļos ieviesušās interpunkcijas kļūdas. Līdzās prozai tuvajiem dzejoļiem ir arī dialoģiski, etīdēm līdzīgā formā rakstīti dzejoļi, piemēram, dzejolis „Naids” vispirms atklāj šķietami komisku noskaņu, taču pēc tam tajā vērojams rūgtums, pat īgnums.

Krājums „Drudzis” pieprasa daudz uzmanības un jāpārskata vairākos līmeņos. Kaut arī daudzus no dzejoļiem attaisno kompozicionālā struktūra un cēloņsakarība, daži no tiem izšķīst, pazūd, atstājot diezgan netveramu iespaidu. Krājums variē starp konkrētību un nenoteiktību, ir skaidri motivēts, taču dažkārt ne līdz galam izstrādāts. Tajā vērojami apziņas plūsmas stilistikai raksturīgi un detalizēti dzejoļi, taču grāmatas filigrānās kompozīcijas iespaidā, kas daļēji nomāc katra dzejoļa tiesības uz neatkarību, darbam rodas diezgan nenoteikts raksturs. Varbūt drudža motīvs ir bijis tik intensīvs, dionīsisks un bīstams, ka „slimnieks” nespēj atcerēties „sāpes” un „drebuļus”. Par spīti trūkumiem, dzejnieka stils kopumā ir diezgan stabils, tam piemīt interesanta domu elegance, detaļu fiksāža un rezignētu jūtu kultūra, kas pieprasa vairāk izkopt noklusējumu, koncentrētību un gūt vairāk pieredzes. Iespējams, tālākā nākotnē varētu sagaidīt vairāk atbilžu uz eksistenciāliem jautājumiem.

 

 

*http://www.lsm.lv/lv/raksts/teatris-un-deja/kultura/etizu-teatra-nerten-komandai-kopigie-60.a157840/

Share