Horhes homēriskums

Tā kā Borhesa tekstu kopums ir savveida pasaules literatūras un kultūras bežšķirkļu enciklopēdija, tad semināra dalībnieku izkliedētā ģeogrāfiskā izcelsme (Ķīna, ASV, Spānija, Serbija, Francija, Itālija, Saūda Arābija, Latvija) bija lieliska priekšrocība, lai iedziļinātos Borhesa esejās, stāstos un dzejā no dažādām līdzvērtīgi pilnvērtīgām perspektīvām. Arī apstāklis, ka dažiem Borhess ir neapstrīdama literārās kvalitātes zīme, kamēr citiem tikai pirmā iepazīšanās, bija labvēlīgs audzelīgām diskusijām. Arī katra dalībnieka individuālā interese ļāva ikvienam gūt noderīgas atziņas – vai nu tā būtu interese par 18. gs. orientālismu britu dzejā, vai arī iedvesmojošs mierinājums par katra tulkojuma pārākumu pār oriģinālu (sic!) radošās rakstniecības doktorantiem.

Lai gan seminārā piedāvāto tekstu apjoms nebūt nebija milzīgs, tieši tāpat kā paša Borhesa sacerēto tekstu klāsts viņa radošās karjeras laikā, nevienā atsevišķajā nodarbībā tā arī neizdevās skart visus "mājasdarbus", tādējādi ne velti pierādot, ka less is more, vismaz Borhesa gadījumā noteikti, jo arī pavisam īsi stāsti piedāvā tik daudz atšķirīgu versiju, kā tos izprast un skaidrot, ka pētniekiem atliek vien sapiņķerēties virpuļojošā versiju gūzmā – Borhesa rotaļāšanās ar savu tekstu daudznozīmīgumu lasītāju pauros reizēm vedina domāt, ka šādas tekstspēles ir tikai tāds estetizēts nihilisms, kārtējā sīpola lobīšana asarpilnām acīm, lai beigās iegūtu čiku, ne alefu.

Ne velti arī latviešu literatūrkritiķis Guntis Berelis savulaik izdotās Borhesa stāstu izlases (Borhess, H. L. Stāsti. Rīga : Jumava, 2002) pēcvārdā ("Borhesa evaņģēlijs") min, ka citi autori tikai izvērsuši Borhesa ieskicējumus potenciālajiem romāniem vai arī patapinājuši vielu saviem romāniem no Horhes recenzijām par izdomātiem romāniem (230. lpp.). Arī šajā seminārā, pārlasot "Bābeles bibliotēku" (La biblioteca de Babel), bija jānonāk pie secinājuma, ka mācīties vienlaikus lietuviešu, arābu un gvarani valodu spēj iedvesmot tikai Borhess, lai varētu uzrakstīt kādu Bābeles bibliotēkā ieplauktotu grāmatu, kas ir: "[..] tikpat juceklīga [..] kā pārējās [..]. Nepagāja ne simt gadu, un tika noskaidrots: gvarani valodas samojediski lietuviska izloksne ar klasiskās arābu valodas galotnēm." (68. lpp.)

Ja Borhesu patiešām varam uzskatīt par postmodernisma literatūras ieskicētāju, pirms šāda laikmeta iestāšanās tika pasludināta, tad nav jābrīnās (lai gan mulsumu tas sagādā tik un tā), ka klasiskie Zēnona paradoksi Borhesa apstrādē pārtop par Zēnona–Kafkas pseidoparadoksiem – tulkojums ir uzticamāks par oriģinālu, pastāv visas citas grāmatas ietveroša viena grāmata ("Smilšu grāmata"), agrāk rakstītos tekstus ietekmē katrs jaunradītais teksts, labs lasītājs ir svarīgāks par labu rakstnieku. Šādā garā varētu turpināt mūžīgi un bezgalīgi (ko arī Borhess turpina darīt ar savu tekstu klātbūtni pasaules kultūrtelpā), tomēr, lai šiem paradoksiem ļautos un ļautu tiem pastāvēt, mums ir jāpieņem Borhesa tekstu spēles noteikumi, kuri, protams, nav skaidri.

Semināra laikā nācās nonākt arī pie pavisam praktiskiem secinājumiem, kāpēc argentīniešu literatūra 20. gs. ir izvirzījusies par vienu no ievērojamākām pasaules literārajā kopainā. Iemesls pavisam triviāls – tā kā Borhess kopš agras bērnības bijis labs angļu valodas pratējs, tad, īsi sakot (protams, gribēju teikt karoče), viņš ir bijis spējīgs angļu mēles virsvadībā iešūpotajai pasaulei pavēstīt starptautiski saprotamā valodā par tolaik vēl marginālo un mazpazīstamo Argentīnas literāro darbību.

Viens no būtiskākajiem aspektiem, kas semināra laikā tika pastiprināti aplūkots un apspriests, bija Borhesa pārrakstītāja loma. Nav noslēpums, ka Borhess nav bijis tāda jēdziena kā oriģinalitāte piekritējs. Horhe drīzāk centies no šāda bubuļa izvairīties, savu rakstniecisko darbību uzlūkodams kā kārtējo pārrakstīšanu, pievienojoties franču rakstnieka Reimona Keno (Raymond Queneau) atziņai, ka ikviens literārs teksts ir vai nu "Īliada", vai "Odiseja". Atziņa un apziņa, ka ikviens "jauns" teksts ir tikai jauna versija par iepriekšējo, tika nostiprināta semināra dalībnieku apziņā, taču ne jau piespiedu kārtā. Nekāda galīga un nemaināmi sastinguša teksta nav, jo ik teksts ir bezgalīgi papildināms (arī uzlabojams).

Šādas atziņas arī nostājas pretstāvē vienai no akadēmiskas tekstu pētniecības pamatpremisām – jāstrādā ar avottekstiem, turklāt avotvalodās (skatīt rakstu "Kas ir pasaules literatūra? Piezīmes par Deivida Damroša lekciju"). Borhess ir pārliecināts, ka pasaules literatūras klasika – vai tas būtu Homērs, Šekspīrs vai "1001 nakts pasakas" – necietīs, ja tā tiks lasīta tulkojumā, jo šāds lasījums ļaus izvairīties no iegrimšanas mazsvarīgos sīkumos un pievērsties būtiskajam. Arī pats Borhess ir bijis priecīgs, ka nezinājis sengrieķu valodu un "Odiseju" līdz ar to varējis lasīt tikai tulkojumā, kas tādējādi uzreiz ļāvis iepazīt nevis tikai pašu "Odiseju" vien, bet jau vairākus tekstus vienlaikus – attiecīgās tulkojumvalodas daudzgadsimtu literāro mantojumu un attiecīgā tulkojuma tapšanas laikmeta priekšstatus par literatūru. Tādējādi Borhesa pasaulē tulkojums ir bagātīgāks teksts par oriģinālu.

Tieši tāpat kā par Borhesu var runāt daudz un dikti, nekad nenonākot punktā, kad par viņu būtu pateikts viss, arī šajās īsajās piezīmēs spēju skart tikai mazu daļu no tēmām un pārdomām, kas pavīdēja profesores Žiljēnas semināra laikā. Katrā ziņā, ja Homērs, par kuru leģendas vēstī kā par aklo dziesminieku, ir izaudzinājis visu hellēņu zemi (Plat. Resp. 606e), līdz ar to arī visu Rietumu civilizāciju, tad aklais Borhess laikmetā, kad Homērs vēl joprojām ir tikpat aktuāls kā vienmēr – lai gan ne vienmēr planēta to apzinās –, ir izauklējis veselu literatūras un kultūras laikmetu, un bez Borhesa pasaule vairs nav iedomājama, lai gan Borhess pats, visticamāk, spētu iztēloties arī tādu pasauli.