CONFERENCE
Tipiska pilsētvide un baiss mūslaiku fenomens – uz roku pirkstiem saskaitāmi tehnoloģiju laikmeta nesamaitātie bērni, kas vēl skrien, mētā bumbu un pļāpā, sēžot uz soliņa, nevis knibina viedtālruņus. Taču mans otrs novērojums – grāmatas nosaukumā beidzot nav iesaistīta ar A. Manfeldes vārdam pielipusī reliģija –, aplūkojot fotogrāfiju rūpīgāk, gan cieš fiasko... Nav nosaukumā, ir noformējumā – virs piecstāvu dzīvojamās mājas lepniem kupoliem izslējusies baznīca.
Krājuma urbānais nosaukums un vāka noformējums, par laimi, ir mānīgs – tajā nav ne miņas no āboliem, tomātiem, šprotēm, trenuškām, uzmācīgām tirgussievām un slīpētiem kabatzagļiem. Lai gan dzejoļu tematika, stilistika un dzejnieces izteiksme, salīdzinot ar „Betona svētnīcām”, nav būtiski mainījusies, „Ziemeļu tirgū” pilsētas tēlojumu beidzot izkonkurējusi daba. Precīzāk – šo krājumu var pielīdzināt rūpīgi samaisītam rasolam, kur mijas ceriņi un vilcieni, jūra un asfalts, viļņi un simtlatu sētnieki, turklāt visi iepriekšminētie tēli vai ar tiem saistītas reālijas (vilcienu gadījumā – pārmijas, sliedes un vagoni) periodiski atkārtojas, kļūstot par caurviju tēliem vai savdabīgiem grāmatu raksturojošiem atslēgas vārdiem. Arī ģeogrāfiski dzejniece beidzot virzās projām no galvaspilsētas – ar 3. autobusu garām Centrāltirgum, cauri Iļģuciemam un tālāk uz dzimto Kurzemi. Atgriešanās pie saknēm. Par Rīgu tātad viss pateikts.
Turpretī liriskā „es” gan ir tā pati – sieviete ar piezīmju blociņu un pildspalvu rokās. Nē, tomēr mazliet mūsdienīgāka – ar fotokameru galvā, kas sastindzina portretus un ainavas, izvērš to aprakstus garumgarās rindiņās un par pašas izjūtām runā maz vai arī veikli maina / sapludina sarunu tēmu: „man patīk ka paneļu mājā ir veikals/ un apkuri pieslēdz uz ziemas svētkiem/ [..] labā pārdevēja aiz veikala restēm eklērus kārto un skatās/ kā pēdējie sala kristāli ausekļus ieskrāpē stiklā” (69) un „nespēlējiet vijoles/ es jau tāpat raudu/ [..] mūsu sāpes sakrājušās par obligācijām/ lauru nimbiem un viltotām cerību zīmēm” (39).
„Ziemeļu tirgus” sastāv no 47 šādiem fotomirkļiem. Lai gan dažos no tiem par centrālajiem tomēr izvirzīti liriskās „es” eksistenciālie pārdzīvojumi, bailes, simpātijas un dažādas mirklīgas refleksijas, daudz interesantāka dzejniecei šķiet vērotājas un aprakstītājas pozīcija, kā arī iemiesošanās svešā ķermenī un iespēja жить в чужой голове[1]: meitenes ar banti, resnā puisīša, Maximas kasieres, betona maisītāja, konduktores un apstāvētāju galvās. „Mana dzeja ir par lielo noslēpumu necilo ārieni jeb – vienkāršāk – meklējiet varoņus!”[2] mudina autore. Atradu?!
Par A. Manfeldes dzejas virsvaroni joprojām nemainīgi dēvējams Dievs (krājumā arī kā „tas Kungs”), kura priekšā „cilvēks ir tikai laukums ar miljoniem pļaukātu golu” (34). „Ziemeļu tirgus” liriskā „es” pielīdzināma bezpalīdzīgai lupatlellītei Dieva spēcīgajās rokās, ar kuru tas Kungs drīkst izrīkoties pēc savas patikas: „Dievs lēnām mani aizsmērē ciet/ dzēš manu vārdu dzēš manu vārdu dzēš”(60) un dienās, kad Dievam patrāpījies īpaši labs noskaņojums, dāsni atalgot: „tas ir Dieva laiks/ un reizēm Viņš mani iegriež saulē” (37). Patīkami, ka Manfelde (pretstatā vairumam ticīgo) Dieva tēlu nekad nebanalizē, bet gan organiski iekļauj dzejas kopējā noskaņā, ļaujot viņam būt periodiski klātesošam, tomēr neuzkrītošam.
A. Manfelde ir viena no retajām latviešu dzejniecēm (un dzejniekiem), kas neaizraujas ar paštīksmināšanos („mani sauc mirušais/ es guļu uz gaisa tilta/ apklāts ar zilu plēvi” (59)) un necieš no egocentriskuma dzejā („es tikai jūtu sevi kā svešu kumosu maizes” (34)), bet izkopj pašmāju liriku arvien spēcīgāk pārņemošo tendenci – dzejnieks kā stāstītājs, pierakstītājs, starpnieks. Pagaidām gan šim stāstījumam nereti trūkst pietiekami spēcīgu bremžu – reizēm A. Manfeldes domu lidojums nevajadzīgi maina vai pagarina maršrutu, nogurdinot lasītāju, kam konkrētā dzejoļa beigās rodas likumsakarīgs jautājums – hei, par ko tas īsti bija?! – „es baidos, ka arbūzu saldā sula tik ļoti ilgi no debesīm līs [..]/ un viņa kā vecene sarkaniem mat-rožu matiem ausīsies [..]/ saksofonists, ne stikla pūtējs, ir šis līkpriedes auguma vīrietis melnajās džinsās [..]/ nešauj saldais, bet dziedi [..]/ gardi/ mēs esam ēduši, kāsējuši asas un sīkas sēklas [..]” (11).
Manfeldi–ainavisti un Manfeldi–žonglieri, kas demonstrē filigrānus trikus ar valodu (bezcerības muzons, salomes pakaļa), vārdiem (aličplūmītes, gliemež-čirkstītes) un tēlainās izteiksmes līdzekļiem (miesnieks – rudens, vasaras naba), mēs jau esam iepazinuši. Vai tiešām nav pienācis laiks atpogāt vaļā mētelīti, atraisīt lakatiņu un izlaist matus? Es, piemēram, ļoti gaidu to brīdi, kad A. Manfeldes dzeja kļūs maskulīnāka (protams, pieņemot, ka tādas gaidas var izrādīties utopiskas – katram dzejniekam taču sava „niša”)... Grūtnieču vēderi, dzemdētājas un placentas, ciskas, strijas un celulīts, krūtis/pupi un piens – „Ziemeļu tirgū”, šķiet, sakoncentrētas visas svarīgākās sieviešu detaļas, turpretī no vīrišķajām pieminēšanas vērtas dzejniecei likušās vien smarža un sēklinieki (pārējās dzejoļos skartās cilvēka ķermeņa daļas ir sarežģīti attiecināt uz konkrētu dzimumu, jo uzrunātais „tu” nereti izrādās sieviete). Rodas sajūta, ka dzejnieci (jau astoņus gadus!) mulsina vīrišķais lirikā, taču mēs, sievietes, arī neesam neizsmeļamas – rupji rēķinot, nākamajam krājumam palikušas vien pēdas, ikri un ceļgali... Bet varbūt gluži pretēji – šis mulsums un biklās sievietes tēls laikmetā, kad patērētāju vairākums alkst pēc arvien drosmīgākas atkailināšanās un provokācijām, latviešu literatūrai ir ļoti, ļoti nepieciešams un pat sargājams?..
A. Manfeldes dzejas krājums „Ziemeļu tirgus” gan lasīšanas procesā, gan pēcgaršu analizējot, rada divējādas izjūtas. Pirmkārt un galvenokārt, grāmatas iznākšana un tajā apkopotās dzejas mākslinieciskā augstvērtība un saturiskā oriģinalitāte neapšaubāmi ir viens no 2013. gada svarīgākajiem notikumiem/pienesumiem latviešu literatūrā. No otras puses – krieviem ir brīnišķīgs apzīmējums, ko iespējams attiecināt arī uz A. Manfeldes dzeju – на любителя. Šī nav grāmatiņa, ko palasīt pirms miega vai sēžot rindā pie zobārsta. Šī nav dzeja, ko rekomendēt draudzenei ar minimālām prasībām: „Gribu palasīt kaut ko vieglu!” Tās baudījums, lasot apjomīgākos krājuma dzejoļus, nereti transformējas tajās visiem zināmajās un ļoti nepatīkamajās sajūtās, kad ķermenim piesūcas ods un dažu sekunžu laikā mēģina izsūkt no upura visu, visu... „Ziemeļu tirgum” neapšaubāmi vajag īsto noskaņu. Mans draudzīgais ieteikums – izcelt to no rokassomas, tiesājot krēmīgu kūku un gaidot lielisko vīrieti kādā nelielā, vintāžas stilā ieturētā kafejnīciņā. Garšos izmeklētāk! Abi.
[2] www.diena.lv/kd/gramatas/andra-manfelde-ziemelu-tirgus-14027596
 un „Betona svētnīcas” (2008) pēc ilgas liriskās pauzes beidzot piepulcējies trešais – „Ziemeļu tirgus” (Literatūras KOMBAINS, 2013). Uz grāmatas vāka šoreiz kas vairāk par burtiem – bērnu bariņš askētiskā padomju laika rotaļlaukumā, un vienīgās norādes uz fotogrāfijas iespējamo mūsdienīgumu – kedas, kapučjakas un renovētas ēkas stūris. ){kind=link}