Nofotografētie sapņi. Čārlzs Simičs „Nav gala pasaulei”

Č. Simičs sevi dēvē par „jautro pesimistu” un vēlas, lai viņa dzejoļi būtu „saprotami” – šo principu neesot grūti realizēt, vismaz kopš brīža, kad savulaik Simičs esot sācis vēlēties tikt saprasts. Dzejas uztveres jautājumus viņš esot pārdomājis jau jaunības gados, cenšoties pavedināt sievietes ar savu dzejoļu spēku. Bet drīz aptvēris: kā gan lai dāma viņā iemīlētos, ja viņai nav ne mazākās jausmas, par ko viņš runā!? Lasot Simiča dzejprozu grāmatā „Nav gala pasaulei”, es varbūt primāri nelietotu jēdzienu „saprotams”, „saprotamība”, bet gan – „iedarbīgums”. Šie kompaktie teksti nenoliedzami ir ļoti iedarbīgi. Un te der ņemt vērā paša dzejnieka izteikumu: „No visām lietām, kas savulaik teiktas par dzeju, vislielāko un ilgstošāko iespaidu manī radījusi aksioma, ka „mazāk ir vairāk” (less is more). Savā dzīvē esmu uzrakstījis daudz īso dzejoļu, taču „uzrakstījis” nav īstais vārds, lai apzīmētu, kā tie tapa. Tā kā nav iespējams vienkārši piesēsties un uzrakstīt astoņrindu dzejoli (...), arī šie dzejoļi ir formējušies ilgākā laika periodā – no vārdiem un tēliem, kas peldēja manā prātā. Īss dzejolis, kas radīts ar mērķi piesaistīt lasītāja iztēli, pieprasa ilgstošu „pieslīpēšanu” (...).”[1] (Tulkojums mans – L. B.)

Simiča tekstiem piemīt sapņa absurdās pasaules poētika, sirreālisma iezīmes un, domājot par tiem, rodas vēlme vilkt paralēles ar kino un vizuālo mākslu, jo arī Simiča teksti ir mazas, spilgtas „gleznas”, iedarbīgi kadri vai aprautas, taču spēcīgas epizodes. Viens no zīmīgākajiem atslēgas vārdiem grāmatas raksturojumā varētu būt arī – „negaidīti”. Negaidīts var būt gan „atrisinājums”, gan kāds bezgala spilgts, taču absolūti necerēts salīdzinājums u. c. Vēl prātā nāk diskutablais apzīmējums „maģiskais reālisms”; arī tas vietām piemērojams Simiča poētikai. Atsevišķiem Č. Simiča poētikas elementiem varētu pat piemist zināmas paralēles ar Zdislava Beksinska (Zdzisław Beksiński) daiļradi – pateicoties fantasmagoriskajai sapņa pasaules tēlainībai, taču bez drūmi makabrās piedevas, kas plašā slānī sastopama Beksinska darbos.

Kā grāmatas pēcvārdā atzīmē atdzejotājs Kārlis Vērdiņš, viens no Č. Simiča inspirāciju avotiem ir Džozefa Kornela (Joseph Cornell, 1903–1972), asamblāžu meistara, daiļrade. Kornels veidoja īpatnējus mākslasdarbus – telpiskas, kārbās ievietotas sirreālistiskas „klusās dabas” no dažādiem šķietami ikdienišķiem priekšmetiem un to elementiem. Katrs no tiem ir maza, dīvaina pasaule – un līdzīgi ir arī Simiča teksti; maza, savāda „pasaule kastē”, ierāmēts fragments no kāda fantasmagoriska sapņa par dzīvi.

Simiča tekstos tēloti cilvēki, kuri gaida atgriežamies kādu, kurš vairs nekad nenāks; cilvēki, kas noskatās savā agrākajā pasaulē, kas tagad ir gājusi bojā, dus, sabrukusi drupās. Citi pašrocīgi, vienaldzīgi sagrauj kādu, kurš tikko piedzīvojis sava mūža skaudrāko traģēdiju, bet daži gatavojas nopelnīt miljonus „iespēju zemē” Amerikā, darinot lietas, ko iepriekšējā naktī redzējuši savos sapņos; iemīlējušies brokastīs uz terases ēd uzzīmētas vīnogas, laikā un telpā apmaldījies pēdējais Napoleona kareivis ar ceremoniju zobenu, kas gan drīzāk ir kāds neprātīgais, joprojām, divus simtus gadu vēlāk atkāpjas no Maskavas, līdzās vāciešiem un krieviem, bet kāda teksta centrālais tēls ir topoša, gara romāna personāžs, par kuru romāna autors ir aizmirsis; „romāna tēls” top vecāks un īgnāks nožēlojamā pilsētiņā – te savijas ilglaicīgums, vienlaicība un nepārejamība, dzejas tekstā ļaujot runāt tēlam, kurš vienlaikus tikai „tiek rakstīts”, bet vienlaikus ir jau aizmirsts; pieminētā romāna darbība progresē, un tēls vienlaikus ir gan „romāna varonis”, gan konkrētā dzejas teksta centrālais liriskais „es”. Šī sirreālā pasaule ar „nedēļu garām brīvdienām no stikla taisītā papīra presē”, kur „naktī no akvārija nāk mazdrusciņ gaismas. / Mēs kļūstam zaļi. Mana sieva ir meža paparde ar baudkārē / trīsošām lapām. Zelta zivtiņu debesīs valda klusums un / miers” (72), satrauc un „ievelk” sevī.

 Daudzviet –intervijās ar dzejnieku, viņam veltītos aprakstos minēts, ka arī Č. Simičam fragmentāri nācies izjust kara un bēgļu gaitu pieredzi, viņa bērnība aizritējusi Belgradā „Otrā pasaules kara ēnā”. Un, protams, šī traumatiskā pieredze zināmā mērā klātesoša arī viņa daiļradē, lai gan pats autors gana skeptiski un pat mazliet ironiski uztver ideju par visu iespējamo bērnības traumu „buķeti”, ko vēlāk indivīdi tiecas sublimēt mākslā. Kara noslēgumā viņš bija aptuveni septiņus gadus vecs, un Simičs saprot, ka viņa personīgā „kara pieredze” nebūt nav nekas unikāls; Hitleru un Staļinu kādā izteikumā viņš sarkastiski nodēvē par saviem „ceļojuma aģentiem”. Tomēr tā ir pieredze, pasaulsizjūta, kas nav „apejama”, tāpēc tā tekstos rod savdabīgu iemiesojumu, izceļot ārkārtējo, atšķirīgo, liekot darboties spilgtiem tēliem, nevis tiecoties dzejoļa iedarbīgumu panākt ar tiešas līdzjūtības, empātijas raisīšanu savā lasītājā. Iespējams, viens no tekstiem, kurā visspilgtāk jūtama kara laikmeta bērna izbrīns jeb apjukums šausmu priekšā, ir pirmais teksts grāmatā: „Mana māte bija melnu dūmu grīste. / Viņa tina mani autiņos virs degošām pilsētām. / Debess bija plaša un vējaina vieta, kur bērnam spēlēties. / Mēs satikām vēl daudzus tādus pašus kā mēs. Viņi / centās uzvilkt mēteļus ar savām dūmu rokām. / Augstajās debesīs zvaigžņu vietā bija daudz sarukušu, / kurlu austiņu.” (11) Par kara laika atmosfēru, šādā laikmetā valdošu nedrošību un bažām, tumsu un trūkumu, šķiet, vēsta arī šis teksts, kurā zīmīga vieta ierādīta auss tēlam: „Mēs bijām tik nabadzīgi, ka man vajadzēja gulēt peļu / slazdā ēsmas vietā. Gulēdams pagrabā viens pats, varēju / dzirdēt, kā viņi augšā staigā. Grozās savās gultās no vieniem sāniem uz otriem. „Šīs ir tumšas un ļaunas dienas,” sacīja pele, skrubinādama manu ausi. Pagāja gadi. Manai / mātei bija kaķādas apkakle, un viņa to glaudīja tik ilgi, kamēr dzirksteles aizdedzināja pagrabu.” (16) Arī destruktīvā, ļaunā indivīdā aiz netīrajām virskārtām Simičs tiecas ieraudzīt cilvēces pieredzē mītošo „traumēto bērnu” – karš nav bijis kas fatāls; tas, piemēram, nav dzimis mītisku, nepielūdzamu dievību rīcības rezultātā: pasaulei ar traumējošo kara pieredzi nācies sastapties dažu cilvēku muļķības un sliktās audzināšanas dēļ; destruktīvais indivīds būtībā nav apjautis, ar ko „rotaļājas”: „Viņš turēja Apokalipses zvēru aiz astes, muļķa bērns! Ai, / degošās bārdas, mēs esam likteņa apzīmogoti. Ēkas juka / un bruka, datoru ekrāni bija tik melni kā mūsu vecmāmiņu bufetes. / Bijām pārāk nobijušies, lai lūgtos. Vēl viens gadsimts nogāzies ellē – un par ko? Tikai tāpēc, ka daži / cilvēki nemāk audzināt savus bērnus.” (19)

Savdabīgs ir arīdzan „priekšmetiskuma” motīvs Simiča dzejā; to noteikti gribas akcentēt, kad iepriekš tikušas aktualizētas kara pieredzei veltītās refleksijas viņa tekstos. Jo nereti gribas arī atsevišķo tomēr skatīt kādās „lielās kopsakarībās” un atrast tukšu lauciņu, kur savu atradumu kā mozaīkas gabaliņu prasmīgi ielipināt – vēloties Simiču kaut kā „kontekstualizēt”, var pievērsties 20. gadsimta mākslas un pasaules izjūtai kopumā: posmam, kurā 20. gs. cilvēks bija saskāries ar kara pieredzi, raksturīga (arī) pastiprināta aizrautība ar priekšmetiem, lietām, jo radusies loģiska sajūta, ka cilvēka – atsevišķā indivīda – nozīme šķietami nivelējusies; viņš nav Universa centrs, tāpēc dzimst izjūta, ka lietas nenoliedzami spēj būt pastāvīgākas, ilglaicīgākas par cilvēku.

Viens veids, kā Simičs integrējis „priekšmetiskošanās” tendenci savā poētikā, ir paņēmiens, kad autors nedzīviem priekšmetiem licis kļūt par lirisko „es” jeb teksta „varoni”: „Maldu komēdija elegantā pilsētas centra restorānā. / Krēsls patiesībā ir galds, kas izsmej pats sevi. / Mēteļu / pakaramais tikko iemanījies dot viesmīļiem dzeramnaudu. / Kurpei tiek pasniegts melnā kaviāra trauciņš. / „Mans dārgais, visucienītais kungs,” palma podā saka / spogulim, „satraukumam nav absolūti nekāda pamata.”” (70) Nedzīvās lietas ieņem cilvēka vietu, tām pat tiek izrādīta simboliska „goddevība” (kurpe, kas saņemt izsmalcināto delikatesi – melno kaviāru u. c.), bet tomēr tie ir maldi, tas ir farss.

Arī Simiča liriskais „es” ievēro, ka lietas glabā atmiņas par, iespējams, harmoniskākiem laikiem, slēpj sevī atmiņas par varbūtēju „pagājušo godību” vai pagātnes noslēpumus: „Simtgadīga porcelāna lelles galva, kuru jūra izskalo / pelēkajā liedagā. Gribētos zināt, kāds ir viņas stāsts. / Gribētos tādu izdomāt, izdomāt daudzus stāstus. Tik ilgi / jau sabijusi jūrā, acis un deguns jau izdzisis, blāvais smaids / kļuvis vēl blāvāks. Naktij nākot, gribētos redzēt kādu, kurš / iet pa tukšo pludmali un noliecas pie tās.” (33) Labilā „postmodernās pasaules aina” klātesoša arī vēlmē pulcēt ap sevi lietas, „aizgājušo laiku dārgumus” – mānīgas miera, drošības izjūtas konstruēšanai: „Šis veikals specializējies senlaiku porcelānā. Viņa staigā pa / to, piespiedusi pirkstu lūpām. Csss! Mums jābūt klusiem, / kad tuvojamies tējas tasītēm. Pat elpa jāaiztur, kad / ejam pie cukurtraukiem. (...) Viņas pūcēna mute izdveš „O!”. Viņai / kājās mīkstas, biezi polsterētas čības, ap kurām skraidelē / peles.)” (14); tveršanās pie lietām irstošajā laikmetā pēckara paaudzes pārstāvim varētu līdzēt izolēties no dvēselē mītošām apokaliptiskām bailēm un apspiest šaubas par realitāti.

Lai gan grāmatā ir dzejas teksti, kuros atsevišķas „konkrētās tēmas” ir uztaustāmas un ir iespējams aptuveni apjaust „par ko ir šis dzejolis”, tomēr Simičs prasmīgi apdzīvo sapņa/ mistērijas/ nereāla atspulga robežu, arī šķietami reālu ainu „uzspridzinot” ar kādu absolūti negaidītu elementu. Varētu pieņemt, ka šajās rindās dzirdam paša autora balsi: „Es jau biju iesnaudies ēniņā un sapņoju, ka šalcošās / lapas bija manas daudzās patības, kas visas vienlaicīgi / izskaidrojās, tāpēc nevarēju saprast ne pušplēsta vārda. / Mana dzīve bija skaista mistērija uz saprašanas robežas, / vienmēr uz robežas! Padomā par to!” (54)

Mūsdienu amerikāņu rakstnieks Maikls J. Vons ir visnotaļ trāpīgi definējis Simiča poētisko ievirzi; atļaušos citēt viņa atziņu: „Aptvēru, ka Simiča lietotais sirreālisms nebūt nav tie mežonīgie, pasauli pārveidojošie eksperimenti, kas valdīja sākotnējā sirreālisma kustībā 20. gadsimta sākumā. Tas drīzāk gan parādās (...) kā tēlu pielādētas plūsmas, lietotas, lai paplašinātu un bagātinātu visādi citādi „normāla dzejoļa” diskursu. „Šie dzejoļi ir kā pašattīstošas polaroīda fotogrāfijas,” rakstījis vērtētājs no New York Review of Books, „kur aina, pati no sevis, pakāpeniski attīstoties no neizskaidrojamiem tēliem, pēkšņi izgaismojas atpazīstamā veselumā.””[2] Simičs, kurš gan lieliski zina, ka „viss ir iepriekšparedzams. Viss jau ir iepriekš paredzēts” (35), mūsdienu pasaulē – melīgajā, nežēlīgajā, skaistajā – joprojām spēj pārsteigt, ieintriģēt, jo „savās fantāzijās uzbur pilsētas, lai varētu tajās apmaldīties”, viņa tekstos ir kaut kas pārlaicīgs, sardonisks, bet reizē arī dziļi cilvēcīgs. Saskaņā ar savu rakstnieka pārliecību Simičs lasītājam nebūt nestāsta to, ko pats lasītājs jau sen zina, bet gan „konstruē laika mašīnu, braucamrīku”, kas lasītājam ļautu izceļoties pašam savā prātā un iztēlē.