Autora „sīkzvaigznīte”. Frederiks Beigbeders „Ūna un Selindžers”

Frederika Beigbedera romāns „Ūna un Selindžers” ir faktos balstīta beletristika, kuru rakstnieks apzīmē ar vārdu faction. Angļu valodas zinātājam šis jēdziens ir vārdu facts (‘fakti’) un fiction (‘fikcija’) apvienojums, tomēr Beigbeders vārda skaidrojumu ņem no franču valodas, kurā tas „apzīmē sazvērniecisku grupējumu vai stāvēšanu sardzē” (7). Beigbeders romāna rindās uzņemas „bīstamas sacelšanās vadību”(7) un piedāvā stāstu par Ūnas O’Nīlas un Džeroma Deivida Selindžera attiecībām un Ūnu kā Selindžera romāna „Uz kraujas rudzu laukā” (1951) mūzu. Romāns par sacelšanos kļūst tāpēc, ka rakstnieks vispārzināmus un noskaidrojamus faktus apaudzē ar lasāmvielu, kas ir viņa notikumu interpretācija un skaidrojums. Pat vēstules, kuras Selindžers rakstīja no Atlantijas okeāna otra krasta, ir izdomātas, jo pie īstajām vēstulēm rakstnieks netiek. Čaplina un Selindžera arhīva pārvaldītāji visu tur aiz slēgtām durvīm, un Beigbederam atliek vien paļauties uz sevi, vispārzināmiem faktiem un Selindžera publicētajiem stāstiem. Selindžers un Ūna iepazīstas Ņujorkā 1940. gadā piesmēķētā, tomēr prestižā klubā „Stork Club”. Pirmajā tikšanās reizē viņi tikpat kā nerunā, taču Ūna parūpējas par to, lai viņi tiktos atkal. Mīlestībai plaukstot, viņi, šķiet, nobīstas un nezina, ko iesākt, ko teikt, kā uzvesties. Tas ir tik savādi, jo vide, kurā Ūna un Selindžers apgrozās, lasītājam liek domāt, ka viņi ir pieredzējuši visu un ir neuzvarami. Sižeta pavērsiens notiek, kad, Otrā pasaules kara notikumu satraukts, Selindžers iestājas armijā un dodas karā, bet Ūna dodas uz Losandželosu. Viņš zina, ka Ūna viņu nesagaidīs, bet pieņem šo domu tikai tad, kad uzzina par Ūnas attiecībām un kāzām ar Čārliju Čaplinu. Apprecēdamās ar Čaplinu, Ūna atrod to, ko visu dzīvi bija meklējusi, – tēvišķu mīlestību, savukārt otrpus Atlantijas okeānam Selindžers zaudē jebkādas ilūzijas un ticību cilvēcīgumam. Jāpiebilst, ka šajā laikā top romāns „Uz kraujas rudzu laukā”. Vairums cilvēku šo grāmatu ir lasījuši jau skolas gados, un vairums šo romānu neatzīst par vērtīgu lasāmvielu pieaugušajiem, tādēļ vēlos ieteikt to pārlasīt vēlreiz – kad esat iepazinušies ar Beigbedera faktu interpretāciju. Ir grāmatas, kuras var lasīt bez priekšzināšanām, taču ir grāmatas, kuras jālasa ar papildu zināšanām, jo tikai tad tās atklāj sevi pilnībā. Viena no tādām grāmatām ir „Uz kraujas rudzu laukā”. Selindžers būtu nikns par šo ieteikumu. Viņš uzskatīja, ka lasītājam par autoru ir jāzina pēc iespējas mazāk, tomēr mana pieredze pierāda pretējo. Tos, kuri nav lasījuši Selindžera romānu, atstāšu Beigbedera varā – stāstījumā par Ūnas un Selindžera attiecībām viņš nenoliedzami ir pārliecinošs un intriģējošs. Ir skaidrs, ka Beigbeders pārzina 20. gadsimta amerikāņu literatūru, to laiku augstāko aprindu sadzīvi, kā arī Otrā pasaules kara notikumus, bet tieši tāpēc lasītājam ir jābūt modram, lai neieslīgtu patīkamā atslābumā un nepieņemtu rakstīto par patiesību. Nodaļas ir nobriedinātas, Ūnas un Selindžera darbības motīvus Beigbeders ir izpratis (visspilgtāk tas parādās vēstulēs). Viss iepriekšminētais ļauj sajust četru grāmatas veidošanas gadu spriedzi. Jāsaka arī, ka romāns veido pilnīgu kompozīciju, tomēr, šķiet, ka tā ir rakstnieka tīra veiksme. Rakstnieks iesāk romānu kā gerontofobs un jaunu sieviešu mīlētājs, bet grāmatas izskaņā viņš apraksta iepazīšanos ar savu nākamo sievu Laru Mikeli, un tieši šie apstākļi romānu padara par veselu vienību. Grāmata tiek veltīta tieši viņai. Līdz romāna noslēgumam Beigbeders nonāk šķietami nevilšus – vilkdams paralēles starp savu un varoņu dzīvi, pierādīdams, ja ne lasītājam, tad sev, ka attiecībās ar daudz jaunāku sievieti nav nekā amorāla. Darba gaitā Beigbeders analizē tieši jaunas sievietes domāšanas veidu, attaisno astoņpadsmit gadīgās Ūnas un piecdesmit četru gadus vecā Čārlija Čaplina laulību, un galu galā norāda uz to, ka, līdzīgi kā Ūnas tēvs un Selindžers, arī viņš acumirklī zināja, ka ir saticis savu mūža mīlestību. Ar katru nodaļu es arvien vairāk aizdomājos, vai tik Ūnas loma Selindžera daiļradē un viņas attiecības ar vīriešiem nav fons Beigbedera pašanalīzei, pusmūža krīzes risināšanai. Radās jautājums arī par to, kādu formu Beigbeders būtu devis romānam, ja nebūtu saticis savu nākamo sievu. Vai viņš šo romānu maz publicētu? Galu galā – kāpēc jāatņem viela autobiogrāfijai? Ja citādi nevarēja, tad varbūt varēja likt citu nosaukumu. Kaut arī tīri vizuāli pašreizējais virsraksts nemelo – BEIGBEDERS, Ūna un Selindžers –, tomēr, lai nemaldinātu potenciālos lasītājus, es grāmatu dēvētu kādā skaidrākā, precizējošākā nosaukumā, piemēram, „Mana Ūna”. Attiecībā uz tulkojumu visi komplimenti tulkotājai Intai Šmitei! Valoda ir sakārtota un plūstoša, turklāt ir saglabāts autora unikālais rokraksts, proti, nosaukumi, dažādi izteikumi, dialogi ir saglabāti angļu valodā. Tādēļ aicinu lasītāju jau laikus nodrošināties vismaz ar angļu–latviešu vārdnīcu, jo ar pamatzināšanām šeit neizlīdzēties. Nav piedāvāti arī paskaidrojumi par vienu vai otru personību, nosaukumu u. tml., kas lasītājam varētu būt sveši, tomēr tas nav uzskatāms par mīnusu vai par nepadarītu darbu (vizuāli parindes varētu tikai apgrūtināt). Mūsdienās šāda pieeja nepārsteidz, bet ļauj spriest par lasītājam izvirzītajām prasībām. Potenciālais lasītājs ir izglītots, zinošs (arī popkultūrā) un pārzina valodas, tomēr, ja ko nezina, viņš ir pietiekami ieinteresēts uzzināt, lai atvērtu vārdnīcu vai interneta meklētāju „Google”. Šāda pieeja informācijas telpā un tās ieguves paradumos ienes svaigumu, jo nekas netiek pasniegts kā uz delnas. Dažviet romānā (Intas Šmites tulkojumā) Ūna tiek dēvēta par sīkzvaigznīti – tāpēc, ka viņai nepiemita spožums, kuru piešķir talants un cītīgs darbs. Spožumu un popularitāti viņai piešķīra skaistums, jaunībai un tai raksturīgais dzīvesprieks, kas tāpat bija „Stork Club” bāra cigarešu dūmiem piesūcies. Vārdu sīkzvaigznīte varētu piedēvēt arī grāmatai tās satura dēļ. Šis ir vienas dienas romāns, kuram nepiemīt vajadzīgais pārlaicīgums, lai atstātu nezūdošu iespaidu un iegūtu vietu manā nākotnes bibliotēkā. Es to izlasīju vienreiz, bet vai lasītu otrreiz? Noteikti ne. Tā vietā labāk ķeršos klāt īstajam Selindžeram, kurš, lai arī romānā tiek pieminēts, šķiet, tomēr parādās tajā nepelnīti reti.