CONFERENCE
Tie, kas pēc 100 pirmajām lapaspusēm tomēr turpina lasīt šo romānu, var teikt: challange accepted jeb es to pieveikšu! Jo brīdī, kad HP jeb Henriks Petersons, viens no grāmatas galvenajiem varoņiem, uzmet akmeni uz otra galvenā grāmatas varoņa mašīnas, lasītāja prāts mēģina fiksi nofokusēties uz tikko iegūto informāciju un vēlreiz ātri pārskriet cauri informācijai, kas ļoti pacietīgi tika tam barota romāna sākuma daļā. Šeit es teiktu, spēle ar lasītāju ir sākusies.
HP ir sabiedrībā „norakstīts” īpatnis, no kura ir atteikusies visa pasaule, jo sistēma viņu ir ierindojusi sabiedrībai nederīgo indivīdu kārtā, kas neko labu nevar izdarīt. No HP tiek gaidīti vienīgi jauni noziegumi. Romāna autors Anderss de la Mote lieliski parāda, kādam ir jābūt cilvēkam, lai sabiedrība ar viņu nerēķinātos un ātri „norakstītu”, kā likvidējamu: marihuānas pīpētājs, kaut vai vieglas pakāpes zaglis, kurš nozagto ātri pārdod, datoratkarīgais (HP gadījumā ne tikai datorspēļu, bet arī fanu kluba atkarība – kluba dalībnieki apbrīno viņa rezultātus virtuālajā vidē, jo reālajā dzīve viņu neviens neievēro, varbūt tikai policija), bijušais cietumnieks (tas nekas, ka viņš ir uzņēmies cita vainu) utt. Šo nebeidzamo norakstītā cilvēka īpatnību sarakstu varētu turpināt bezgalīgi... Bet tieši tāds indivīds nepieciešams SPĒLEI – mehānismam, kas caurvij visu pasauli, kas dalībnieku var uznest līdz slavas kalngalam un ātri norakt bezvēsts „bedrē”. HP šī Spēle ievelk sevī neticami ātri, jo, piemēram, kuram gan Counterstrike spēlētajam nepatīk atrasties ranga augšgalā? Tomēr Spēle kļūdās, ātri norakstot HP, iegāžot viņu, tādējādi tikai vairāk uzkurinot viņā vēlmi atspēlēties; šeit lasītājam jāizlemj, kurš šajā partijā ir bandinieks, bet kurš – karalis.
Varētu teikt, lapaspuses, kas seko šim manis atstāstītajam sižeta ievadam, tā uzkurina lasītāja kāri uzzināt, kas notiks ar HP: vai viņš atspēlēsies ļaundariem, vai pats sabeigs visu vēl ļaunāk? Lai lasītāju vēl vairāk satracinātu, Anderss de la Mote ievieš otru varoni – sava veida „labo dvīni” no duālā pretmetu pāra. Šī varoņa jeb varones vārds ir Rebeka Normena: apzinīga policiste, kas izvirzās Zviedrijas augstāko amatpersonu miesassargu kārtā, pierādot sistēmai, ka viņa ir augstvērtīgs sabiedrības loceklis, ka viņa dara visu, lai sistēma būtu perfekta, ka arī viņa pati ir bez neviena traipiņa reputācijā. Šķiet, perfekts ierindnieks, bet... Viņai ir savs skelets skapī – viņa ir HP māsa! Tas viņu padara par lielisku figūru Spēles „šaha partijā”, caur kuru var manipulēt ar HP un ne tikai. Tāpat Rebekai ir kāds noslēpums, ko viņa vēlētos atklāt visai sabiedrībai, bet nespēj, sistēma to nepieļauj, turklāt brālis par šo noslēpumu jau ir „samaksājis”. Romāna varones dzīvē tiek realizēts princips, ka visu var norakstīt, ja nu vienīgi sirdsapziņa nepārtraukti neatgādinātu...
Jāuzslavē romāna struktūra: vienu brīdi mēs uzzinām, kā risinās HP gaitas, un nākamajā lapaspusē mēs pēkšņi varam pievērsties Rebekas dzīvei, kas norit tieši tajā pašā sekundē, bet citā pilsētas daļā. Lai gan ar katru nākamo nodaļu viņu abi ceļi arvien vairāk saplūst vienā, līdz grāmatas lapaspušu pēdējam desmitam teksts ir vienkārši un pat paātrinātā ritmā lasāms. Iespējams, šeit lasītājs būs nepacietības augstākajā punktā, jo arvien ātrāk vēlēsies uzzināt, ar ko tas viss beigsies. Izcils vēstījuma kāpinājums.
Trešais nozīmīgākais grāmatas varonis ir Spēles Vadītājs (vai tomēr tie ir vairāki?). Anderss de la Mote šo tēlu, pats būdams IT speciālists un izbijis policists, ir ģeniāli izveidojis: lasītājam netop zināms, kas ir šīs vadītājs un kā viņš ir radies; ar vadītāju ir saistīti visi globāli svarīgie notikumi, kas ar savu smagumu un traģēdiju ir pamatīgi ietekmējuši ikviena mūsdienu cilvēka apziņu, tā ir arī saistība ar svarīgām personībām politikā un citu ietekmju sfērās, tāpat Spēles vadītājam esot zināma ietekme uz pasaules līderu pieņemtajiem lēmumiem… Romāna autora IT un policijas jomu pārzināšana vienā veselumā ir apvienojusi izcilu prāta mežģi, kas iztēlē radītās sazvērestības ļoti racionāli izskaidro kā reālitātē iespējamu situāciju, ar visai viegli un loģiski izsekojamām likumsakarībām.
Runājot par grāmatas tulkojumu no zviedru valodas uz latviešu valodu, jāuzteic tulkotājas Daces Deniņas lielisko veikumu – ir izveidota lieliska saspēle starp daudzajiem angļu valodas izteicieniem, žargonvārdiem, citātiem no dažādām spēlēm un filmām, veiksmīgi to visu iekļaujot latviešu valodas teksta vidē. Valodas slāņi vienlaikus ļauj visu darbu uztvert kā HP rakstītās grāmatas varoņa kolorīto valodas izteiksmes veidu, kas to raksturo kā modernu, bet vienlaikus slinku cilvēku – viņš paralēli savai dzimtajai valodai izmanto neizsakāmi lielu daudzumu anglicismu, apliecinot, ka mūsdienu virtuālā pasaule un globalizācija vispār kā tādā lielā spēlē ierāvusi sevī ikvienas valodas lietotāju.
Tieši daudzslāņainā valoda romānu [geim] padara par ko līdzīgu nopietnu sazvērestību atmaskošanas liecībai: datorspēļu vides izteicieni, kā arī, lai gan banāli, bet slaveni sazvērestības teoriju piemēri, filmu sižetu elementi, dažādu kultūru elementi, un tam līdzās saturiskās iracionalitātes. Lai gan tas viss var būt ļoti racionāli attēlots, jo pats romāna autors ir kļuvis par Spēles vadītāju un Tu, dārgais lasītāj, vari kļūt par galveno „spēlētāju”, kā Tu jau varbūt esi sapratis, romāna vēstījums un tā fināls arī ir Tavas virtuālās spēles balva...
[geim] ir jāatklāj pašam, paņemot šo lielisko grāmatu savās rokās un izturot tās pārbaudījumus.
