Kas pulcējās zem latviešu karogiem? Par latviešu strēlnieku piemiņas albumu

Latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanai un strēlnieku cīņām veltītais fotoalbums „Pulcējaties zem latviešu karogiem!” ir interesants ar to, ka parāda strēlnieku, šo bruņotajos spēkos dienošo vīriešu un nereti pat zēnu, dzīvi dienestā no dažādām perspektīvām. Jā, viņi prot gan savīt dzeloņdrātis, gan tās pārgriezt, gan rekvizēt pretinieku munīciju un pārkausēt to rotaslietās, gan slēpties ierakumos un šaut no lielgabaliem; taču tad, kad viņi novelk šineļus, viens dzied, cits spēlē kādu mūzikas instrumentu, dažs sporto vai iestudē izrādes, vēl kāds raksta dzeju vai karavīra ikdienu ietērpj skaudros stāstos, gleznās, grafikās vai skaņdarbos, respektīvi, frontes aizmugurē norit aktīva kultūras dzīve.

Grāmatā ir izmantots tāds vēstures avots kā fotogrāfija, kas ļauj lasītājam labāk iztēloties, ko nozīmē mācības, karošana, ierakumi, atpūtas brīži utt. Ja vēstures žurnālos lasāmās publikācijas atklāj kauju tehnisko pusi, bet daiļliteratūra un atmiņu tēlojumi parāda strēlnieku emocionālo pasauli, tad fotoalbuma bagātīgais ilustratīvais materiāls sniedz ieskatu vidē, kādā pavadīts strēlnieku dienesta laiks.

Fotoalbumā apskatāmi vairāk nekā 1600 attēli no Latvijas Valsts arhīva, kā arī no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Latvijas Sporta muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Vladimira Majakovska muzeja Maskavā u.c. Lasītājs var ieskatīties arī privātpersonu arhīvu materiālos. Albumu papildina divi kompaktdiski – viens ar latviešu strēlnieku iedziedātām dziesmām un atmiņām, otrs - ar strēlnieku dziesmām vīru kopas „Vilki” izpildījumā. Grāmatu sastādījis vīru kopas „Vilki” dalībnieks Andris Balceris, bet detalizētāk jautājumos par strēlniekiem Pirmajā pasaules karā un Latviešu strēlniekiem Krievijas Pilsoņkara frontēs iedziļinājies vēsturnieks Valdis Bērziņš. Vēsturniece Ilze Krīgere sniedz ieskatu medicīniskajā dienestā un vēsta par strēlnieku piemiņas glabāšanu; sporta vēstures eksperte Rita Apine raksta par strēlniekiem – sportistiem; literatūrzinātnieki Ilgonis Bērsons un Raimonds Briedis ir pievērsušies ar ieročiem bruņotajiem literātiem un žurnālistiem; mākslas vēsturniece Edvarda Šmite raksta par māksliniekiem un teātra dzīves organizētājiem, savukārt diriģents un mūzikas pedagogs Māris Visendorfs – par strēlniekiem, kuru aicinājums bijusi mūzika.

Albums kalpo gan kā autoru un izdevēju cieņas apliecinājums strēlniekiem, gan kā simbolisks piemiņas iemūžinātājs, gan arī kā pedagoģisks materiāls – patriotisma audzināšanai. Ne velti 1200 izdevuma eksemplārus kā dāvinājumu piešķīra arī Latvijas skolām un augstskolām! Iespējams, tieši šī iemesla dēļ atsevišķas darba nodaļas ir „slavas dziesmām” pārsātinātas, varētu teikt, strēlnieki te tiek pat mitoloģizēti. Par laimi, ne visi autori ir pieblīvējuši savus vēstījumus ar heroizāciju un tādiem epitetiem kā „uzņēmīgie”, „varonīgie” utt. – to daudzums ne vien apgrūtina lasīšanu, bet pat pamazām iznīcina vēlmi to darīt... Un, ja ņem vērā, ka grāmatas galvenā mērķauditorija ir skolēni, būtu bijis lietderīgi pāris slejas atvēlēt armijas dienesta pakāpju atšifrēšanai. Pie fotogrāfijām ir paskaidrots, ka attēlotais ir, piemēram, poručiks, praporščiks vai feldfēbelis, bet šo ikdienā neizmantojamo vārdu nozīme ne visiem varētu būt zināma. Ja heroizācija liecina, ka izdevuma mērķauditorija nav nedz vēstures studenti, nedz profesionāli vēsturnieki, bet gan drīzāk skolēni, tad audzinošai un izglītojošai pieejai grāmatas veidošanā vajadzēja būt konsekventākai.

Albums strukturēts gan tematiski, gan ievērojot strēlnieku bataljonu numerāciju. Redzams, ka iecienīta bijusi ne tikai fotografēšanās pozīcijās, bet arī atpūtas brīžos, turklāt šie attēli ļauj izprast, ko karavīram nozīmē atpūta un ko viņš tās laikā dara, piemēram, peldas, taisa akrobātiskus trikus vai apsēžas mežmalā papusdienot un uzpīpēt. Tāpat izplatīti ir bijuši portreti, kas droši vien veidoti ar domu par sūtīšanu mājiniekiem. Šīs fotogrāfijas, atšķirībā no atpūtas ainiņām, nav tik dzīvīgas, tomēr ir interesanti pavērot, kā strēlnieki ”pozē”, veido savu tēlu un kādā vidē šis tēls ir tapis. Attēli ļauj ne vien ielūkoties strēlnieku sejās, bet arī spriest par cilvēku ieradumiem slēgtā, militārā vidē.

Tajā pašā laikā fotogrāfijas ir arī tāds kā kareivja pasaules cikla atspoguļojums, kam var vilkt paralēles ar norisēm cilvēka dzīvē – albumā ir skatāmi gan attēli no mācībām jeb no tapšanas par kareivi, gan bildes no atrašanās pozīcijās, gan fotogrāfijas ar trofejām, ko savā ziņā varētu salīdzināt ar pilnbriedu, gan arī auksti un sastinguši ķermeņi, kas nekad vairs nepiecelsies. Šo iedomāto „karavīru ciklu” noslēdzošās fotogrāfijas gluži vienkārši norāda uz nolemtību, cilvēka un karavīra pēdējo pieturas punktu, ko var arī kaujas laukā nesasniegt, taču tas vienmēr vīd pie apvāršņa kritušu biedru vai zemē saspraustu krustu veidolā.

Savā ziņā Pirmā pasaules kara laikā, nereti dodoties drošā nāvē, latviešu strēlnieki cīnījās ne vien par kartē iezīmējamām robežām, bet arī paplašināja robežas mūzikā, mākslā un literatūrā, piedāvājot savas tēmas un skatījumu. Kaut arī varētu šķist, ka karš un rakstāmspalva vai karš un ota ir kas pilnīgi nesavienojams, ir daudzi literatūras un mākslas vēsturē zināmi vārdi, kas kļuvuši arī par neatņemamu latviešu strēlnieku vēstures sastāvdaļu, piemēram, Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, Voldemārs Tone, Jēkabs Kazaks, Jāzeps Grosvalds. Savukārt strēlnieku mūzikai veltītā nodaļa, kas vēsta gan par orķestru veidošanu, gan arī par jaunu skaņdarbu komponēšanu un mūzikas neiztrūkstošo lomu strēlnieku uzmundrināšanā, liek uzdot jautājumu – vai latvieši bez dziesmas spētu veidot savu vēsturi?

Gan lasot pētnieku komentārus, gan skatoties fotoattēlus, ne vienreiz vien prātā nāk jautājums – cik unikāli mēs esam ar šīm radošajām aktivitātēm, kas norisinās frontes aizmugurē? Un fakts, ka šis darbs mudina palūkoties uz strēlniekiem, Latvijas vēsturi nedaudz plašāk, dziļāk, sirsnīgāk, noteikti liek albumu vērtēt pozitīvi.