CONFERENCE
Laikā, kad valsts atvēlētais finansējums kultūrai Latvijā ļauj vienīgi izdzīvot, ne pārtikt un attīstīties, literatūras un mākslas jomā strādājošie priecājas par katru iespēju radoši izpausties jebkura sponsorēta projekta ietvaros. Pieļauju, ka šogad, ņemot vērā Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu, šādu iespēju interesentiem bijis pietiekami. Konkrētā grāmata izdota ar nodibinājuma „Rīga 2014”, Kultūras ministrijas, Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes atbalstu, tātad – tikai (vai galvenokārt) par nodokļu maksātāju naudu. Priecē, ka projekta ietvaros radītais produkts visticamāk palīdzējis nodrošināt iztikšanu autoru grupai, bet kāds no tā ieguvums mums visiem šeit Latvijā un citur pasaulē dzīvojošajiem, latviešu un krievu valodā runājošajiem lasītājiem – tāds ir jautājums, par kuru vēlētos raisīt diskusiju.
Šīs recenzijas nebūtu, ja pēc nejaušības principa izvēlētajā, pēc kārtas otrajā manis lasītajā grāmatas stāstā „11. tramvajs”, kura autors ir Andrejs Ļevkins, nebūtu Gunta Bereļa radītā jaunvārda „štruntuks” (48. lpp.). „Pag,” es nodomāju, „kā tad ir oriģinālā? Laikam „фигня", kam nav atbilstošas nozīmes vārda latviešu valodā”; bet - nē, tur atrodu – "штука". Skaidri un nepārprotami. Latviski, atkarībā no konteksta tas nozīmētu „lieta” vai „gabals”, bet konkrētajam tekstam: „[..] есть какая-то штука, которую эти пять мест каким-то образом содержат в себе или удерживают относительно себя" (37. lpp.) atbilst „lieta”, lai gan labāk iederētos „kas tāds”. „Štruntuks” stāsta latviskojumā atkārtojas vairāk par 10 reizēm, ik reiz „ieduroties” acīs. Nu viss lasīšanas prieks vējā. Sāku analizēt: sakne veidota no lietvārda „štrunts”, ko saprotam kā „nieks”, bet „štruntīgs” ir „ne īpaši labs”. Tātad, „štruntuks”, pēc Gunta Bereļa domām, uzskatāms par nieku, kādu sīkumu vai attieksmes ziņā kaut ko vēl mīļāku – kādu „nieciņu" vai „niekuci” (pēc analoģijas, piem., ar „tantuks”). Atļaušos iebilst, sakot, ka teksta autora domai šis tulkojumā pielietotais jaunvārds neatbilst, īpaši tādēļ, ka stāsta turpinājumā galvenais varonis secina, ka visas piecas stāstā minētās vietas apvieno 11. tramvaja līnija. Līdz ar to jāteic, ka Guntis Berelis vairāk par autora domas saglabāšanu vēlējies paust pats savas ambīcijas... un turpina kļūdīties, pieļaujot neprecizitātes. Krievu teksta daļu par Bastejkalnu "[..], Бастионка[..], она там всю жизнь стоит [..]" (38. lpp.) Berelis tulko daudzskaitlī: „[..] bastioni tur no sākta gala atrodas [..]” (49. lpp.). Citā vietā: „Мягкая дорожка, медленно закручивающаяся на Бастионку с видом оттуда на деревья [..]" (43. lpp.) tiek tulkota kā: „Mīksts celiņš, kas gausi pavēršas uz Basteju” (54. lpp.), lai gan teksta autors visdrīzāk domājis, ka celiņš lēnām uzvijas Bastejkalnā, jo iepriekš šo vietu ir raksturojis nepārprotami: „Холм, дорожка наверх медленным серпантином" (38. lpp.).
G. Berelis stāstu „11. tramvajs” tulkojis ar tiešo tulkošanas metodi, cenšoties vispirms precīzi iztulkot katru vārdu, tad tos mehāniski savirknējot teikumā. Brīnos, ka, pēc Bereļa domām, „pilsēta mums gandrīz pavisam pieplacināta” (49. lpp.) nevis līdzena (runa ir par reljefu – autors saka: „[..] у нас почти совсем плоский город” (38. lpp)). Tiešās tulkošanas metodes pielietošana ir riskanta. Piemēram, G. Berelis lasītāju noved pilnīgā neizpratnē, kad A. Ļevkina varonis 51. lpp konstatē, ka bijušā Rīgas universālveikala stāvu skaits „varbūt ir mainījies, kas nevar būt, bet tomēr tas ir mainījies”. Pārlasu vairākas reizes un nesaprotu, kā tad īsti domāts – vai salīdzinājumā ar agrākajiem laikiem tagad ēkai ir vairāk/mazāk stāvu vai tomēr nav. Oriģinālā (40., 41. lpp.) ir rakstīts: „Тогда было пять этажей, теперь даже и не знаю – может, и этажность переменилась, чего быть не может, но совсем он изменился.” Teksta autors šeit vēlējies pateikt to, ka stāvu skaita izmaiņa nevis „nevar būt”, kā šo teikuma daļu tulkojis Berelis, bet gan to, ka tās nav neiespējamas (tās ir iespējamas). Un nevis to, ka stāvu skaits ir mainījies, bet gan to, ka pats unītis ir mainījies.
Lietvārdu „vecpilsēta”(51. lpp.) Berelis rakstījis ar lielo burtu, šķiet, aiz pietātes pret oriģinālo tekstu: „[..] в Старом городе [..]” (analogi skat. 50. lpp. un attiecīgi 39. lpp.), ignorējot to, ka ar lielo burtu rakstāms vienīgi īpašvārds „Vecrīga”.
„Štruntuks” nav vienīgais Gunta Bereļa radītais jaunvārds. Ēkas stāvu skaitu, kam krievu valodā tiek lietots vārds „этажность” (40. lpp.), Guntis Berelis nepamatoti izdomājis saukt par „stāvojumu” (51. lpp.). Ja ēkas līmeņu izkārtojums nobīdītos par pusstāvu (skatoties griezumā), kā dažkārt mēdz būt, tad vēl, iespējams, šo jaunvārdu varētu akceptēt kā atbilstošu vārdkopai „stāvu izkārtojums”. Bet ne šajā gadījumā. Tālāk (41. lpp.), aprakstot bijušo universālveikala ēku, teksts „Раньше были пять плоскостей (ну, четыре – пятый этаж был ресторанным)” tiek tulkots šādi: „Agrāk bija piecas plaknes (nu, četras – piektajā bija restorāns)”. Šeit kā atbilstošākais sinonīms vārdam „stāvs” iederētos „līmenis”. Citā vietā, G.Berelim turpinot lietot tiešo tulkošanas metodi, teksts kļūst pavisam nebaudāms. Piemēram, par Mežaparku 50. lpp. lasāms „Tur vēl pa apkaimi divstāvu savrupmājas [ ..]”, lai gan stilistiski tekstu: „Там еще и окрестности – двухэтажные особняки” (39. lpp.) labāk būtu latviskot: „Vēl tur ir apkārtne ar divstāvu savrupmājām [ ..]”. Tāpat 54. lpp. var lasīt šādu savārstījumu: „Mežaparks, kurš vienā daļā ir zvērudārzs, sadala būtības pa krātiņiem, malā vēl arī ūdens, tukšs, guļ līmeniski [..]”. Cik man zināms, „сущность” zvērudārza krātiņā tomēr ir kāda radība (būtne), nevis „būtība”.
Rodas iespaids, ka Berelis par lasītāju ņirgājas. Bet varbūt, ka tomēr ne, gribot uzsvērt teksta autora radītā varoņa primitīvo, seklo skatījumu uz galvaspilsētu. Visas piecas stāstā pieminētās vietas tiek raksturotas sarunvalodas līmenī, skatījums šķiet virspusējs, veidots no tipiski padomju produktam raksturīgā patērētāja viedokļa, pat nevēloties, piemēram, kaut minimāli izzināt aprakstīto objektu izcelsmi. Lielie kapi kosmopolītiskajam varonim šķiet vieta, kur jauki pastaigāties, pasēdēt un uzpīpēt. Greizā spoguļa sajūtu rada arī tulkojums, kurā Guntis Berelis par kapsētu rakstīto „[..] в начале 70-х, что ли, его расчистили [..]” (40. lpp.) norāda, ka šo vietu „sakopa”, lai gan, zinot vēsturi, vajadzēja tulkot tieši: „izvāca, iztīrīja”, jo, „sakopjot” šo mirušo atdusas vietu, tika nolīdzinātas kapu kopas, aizvākti krusti, kapu plāksnes un cita kapsētas atribūtika, faktiski tika pabeigta kapu nopostīšana.
Šīs grāmatas sakarā var runāt par vēl kādu, manuprāt, aktuālu „problēmu”. Krievu tekstos, tāpat kā sociāli zemāko un vidus slāņu pārstāvju saziņā, ne tik reti ir sastopamas rupjības, ko skolots un kulturāls cilvēks ikdienā (it kā) nelieto. Ko darīt tulkotājam? Latvijas literārās valodas vidē pastāv zināma tieksme šos vulgārismus „cenzēt” vai mīkstināt, jo nereti tie nemaz nav latviskojami. Ar šo „problēmu” grāmatas kontekstā saskārusies Ievai Kolmanei, tulkojot Artjoma Šeļas stāstu „Jūras ietekas klusie ūdeņi”. Vulgārismu stāsta sākumā "я - пизжусь" (12. lpp.) I. Kolmane izvairījusies tulkot tieši, izvēloties: „es – man viss pie kājas” (52. lpp.). Manā izpratnē izteiciens „man pie kājas”, ko lieto agrāk dzirdētajam „man pie dirsas” vietā un ko saprotam kā „man vienalga”, ievērojot anatomiju un to, kas vīrietim patiešām atrodas pie kājas (tās augšdaļā), atbilstu pavisam citai krievu rupjībai. Tai, kura fonētiski līdzinās agrāk krievu valodā lietotajam "пофиг”, bet šais laikos tiek izmantots cits vārds. Par to der padomāt, jo šo pašu „man pie kājas” Ieva Kolmane lieto atkārtoti (27. lpp.), tulkojot neitrālo „меня не волновало" (14. lpp.). Tomēr konsekvenci nerakstīt rupjības Ieva Kolmane pārkāpj pašās stāsta beigās, kur, pēdējo teikumu „мужички [..], которые пиздятсяcя за наc в темных подворотнях [..]" (22. lpp.) tulkojot, beidzot tiek uzrakstīts melns uz balta: „pisdamies” (34. lpp,), un Ieva Kolmane šeit, iespējams, samulsuma dēļ teikumu līdz galam neiztulko precīzi (nevis „mūsu vārtrūmēs”, bet: „par mums (mūsu vietā) vārtrūmēs [..]”). Tulkotājam jāzina, ka darbības vārda, kura nenoteiksme latviski ir, es atvainojos, „pisties”, saturā krievu valodā runājošie galvenokārt ietver daudzas ar primāro nozīmi nesaistītas darbības. Ar to saziņā tiek domāta gan sišana, kaušanās (cīnīšanās), gan attiecību kārtošana, izskaidrošanās, melošana, gan ņemšanās (ap kaut ko), uzdzīvošana, laika pavadīšana utt.
Ieva Kolmane darbā pieļāvusi arī citas neprecizitātes, kas bija jāpamana un jāizlabo tulkojumu redaktoram vai korektorei. Artjoma Šeļas stāsta galvenā varoņa vārds ir Ivans, jo draudzene Maša viņu uzrunā par Vaņu (14. lpp. un 30. lpp. tulkojumā). Tad kāpēc tulkotāja to nav sapratusi, tulkojot tekstu „[..] так что продолжай верить в волшебного медведя, слышишь, Ванэс, Ванно, Ванище!” (27. lpp.), un īpašvārdus uzrakstījusi nepareizā locījumā (uzruna – tātad jābūt vokatīvam, ne datīvam), līdz ar to no publicētā tulkojuma „[..] tā ka tici vien laimes lācim, dzirdi, Vanesam, Vano, Vaņiščam!” izriet, ka par Vaņu sauc laimes lāci.
No upes iznirušais briesmonis nav „pilsētas viendienis” (29. lpp.), kā mums pavēstījusi tulkotāja, jo stāstā minēts, ka pēc parādīšanās upē tas auga vismaz līdz aprīlim, tādēļ: „Одногодка городу, он был икрой в славный железный век [..]” (17. lpp.) jātulko kā: „Pirmo gadu uzradies pilsētā (šogad parādījies pilsētā), tas bija ikru graudiņš slavenajā dzelzs laikmetā [..]”.
Ceru, ka manis uzrakstītais būs viela pārdomām šīs grāmatas tulkojumu redaktoram Jānim Elsbergam. Arī korektorei Gunai Kalniņai jābūt vērīgākai, jo kļūdu netrūkst, piem., J. Elsberga tulkotajā stāstā vairākkārtīgi pieminētajā uzvārdā Neļajevs 139. lpp. trūkst līdzskaņa mīkstinājuma zīmes, savukārt Vitālijs Andrejevičs stāstā ar tādu pašu nosaukumu vienā vietā pārtapis par Vitāliju Andrejsalas (73. lpp.).
Jāņa Joņeva tulkotā stāsta beigās nav pielikts punkts, bet pieļauju, ka tā var arī nebūt korektores vaina gadījumā, ja tā gribējis stāsta autors. Jānis Joņevs labi ticis galā ar savu tiešo uzdevumu, taču izskatās, ka tulkotājs papildus Jeļenas Glazovas stāsta „Cilvēki. Ņujorka. Parīze. Londona” teksta tulkošanai ir izpaudies, mēģinot ieviest jaunu teksta pieraksta manieri – teikumus sākt ar mazo burtu (234. lpp.). Var jau būt, ka gadījies kāds misēklis un Jānis Joņevs ne pie kā nav vainīgs, tikai pedantiski ievērojis autores oriģinālo teksta pieraksta veidu, kuru savukārt krievu teksta korektors, nesaskaņojot ar pašu autori un tulkotāju, pārlabojis pēc savas iniciatīvas. Kas to lai zina! Kā lasītājs redzu vien to, ka autores attiecīgais teksts krievu valodā pierakstīts tradicionāli – ar pieturas zīmēm teikuma beigās un lielajiem burtiem teikumu sākumos, un palieku nesapratnē, kāpēc latviešu tekstā ir citādi, un ko gan šāda pieraksta veida ieviesējs ar to grib man, lasītājam, pateikt?
Satura ziņā interesantākie stāsti ir Svena Kuzmina „Vitālijs Andrejevičs”, Sergeja Timofejeva „Kafejnīca” (tulk. Jolanta Pētersone) un Aleksandra Genisa „Pils” (tulk. Jānis Elsbergs), kurus izlasīju, nejūtot, ka tie ir tulkoti darbi. Minēto stāstu varoņi katrs savā veidā man ir simpātiski ar domājoša indivīda dzīves uztveri un aktīvu attieksmi pret apkārt notiekošo, kā arī mēģinājumiem atrast savu vietu sabiedrībā, liekot lasītājam pat zināmā mērā identificēties ar sevi. Īsprozas darbu krājums pozitīvi piesaista vizuāli – ar grāmatas saturam atbilstīgi trāpīgu un vienlaikus lakonisku vāka noformējumu (mākslinieks Reinis Pētersons).
Nešaubīgi, ka divkopienu sabiedrībā divās valodās tapušas grāmatas „PROZA” parādīšanās ir apsveicama iniciatīva (par to uzslava idejas autoram), kuras īstenošana būtu turpināma arī nākotnē, lai mēs, šīs sabiedrības subjekti, varētu kopīgi meklēt un atrast vispārcilvēciskās vērtības neatkarīgi no katra nacionālās piederības. Bet ko darīt ar pirmo kucēnu? Tāds neviendabīgs jauktenis sanācis… Izskatās, ka būtu jāslīcina, bet, tā kā tuvojas Ziemassvētki, tad apžēlošos, sakot, lai nu paliek dzīvs, tikai no sētas laukā gan to laist nedrīkst.
Citas recenzijas par šo grāmatu:
Jūlija Dibovska "Kopējā"
