
Jaunībā Ojārs Vācietis kopā ar bērnības draugu Gunāru Grāvi esot sapņojuši par tāliem ceļojumiem un aizraujošiem piedzīvojumiem. Gunārs Grāvis kļuva par ģeologu – mūžīgā sasaluma pētnieku, savukārt Ojāra Vācieša ceļojumi lielākoties notika iztēlē, nevis realitātē.
Un tam ir savs izskaidrojums – laika gaitā dzejnieks kļuva arvien noslēgtāks un aizvien mazāk gribēja atstāt savas mājas un rakstāmgaldu. Turklāt – ceļojumos ārpus PSRS viņu nemaz nelaida, līdz ar to tālāki braucieni aprobežojās ar “brālīgajām” PSRS republikām un Maskavu.
Bet Sibīrijas plašumi dzejnieku saistīja, uz turieni viņš aizbrauca veselas trīs reizes – 1959., 1960. un 1966. gadā. Šai interesei bija vairāki iemesli – gan iekšēji, gan ārēji. Viens no tiem – Sibīrijā strādāja Gunārs Grāvis, un tā bija iespēja viņu apciemot.
Izstāde rāda tikai dažas lietas, tālo braucienu liecinieces, un mēģina apturēt neapturamo – laiku.
Izstāde atvērta līdz 30. jūnijam.