Kopējā. Orbīta: Проза/Proza

Tik pragmatiska rakstura bilingvālisms liek kādam varbūt domāt par tulkojumu kā par tehnisku, praktisku kopproduktu – labākajā gadījumā tulkojums tad, šķiet, ir domāts, lai padarītu ikdienu ērtāku, lai daļēji pildītu arī latviešu kultūras eksporta uzdevumus, sliktākajā – lai kāds godkāres un stipendijas pārņemts zinātnieks varētu izpildīt „akadēmiskās prasības”. Turklāt šo tekstuālo pārvērtību procesā plaši lietotā krievu valoda – kā eksporta, zinātnes vai zāļu instrukciju valoda – zaudē tīri funkcionāli.

Šaurākā kontekstā – Latvijas literatūrā – krievu valoda gan tulkojumu, gan oriģināldarbu ziņā žanriski piebalso par labu dzejai, prozas tekstiem paliekot it kā pagrīdē. Jau grāmatas krievu valodā kā tādas Latvijā ir niša, kas, šķiet, parasti vairāk interesē latviešus, nevis vietējos krievvalodīgos (objektīvas mērķauditorijas trūkums ļauj Latvijas izdevējiem atteikties no riska un atstāt šo nišu neaizpildītu). Rodas iespaids, ka Latvijas krievvalodīgais ir tāds, kuram vēl būtu jāmācās. Ja arī gadās ieraudzīt bilingvālu grāmatu veikala plauktā, tad tai visdrīzāk ir izglītojošs uzdevums, kas it kā manāmi noslāpē iespējamo politisko zemtekstu. Tās var būt, piemēram, pasakas, kurās blakus samērā īsiem tekstiem un klasiski „paskaidrojošām” ilustrācijām tiek piedāvāta arī neliela vārdnīca ar svarīgākajiem vārdiņiem. Turpat – mūžīgs kronis šai didaktiskajai latviešu – krievu literatūrai varētu būt par sava veida žanra klasiku kļuvusī krievu – latviešu sarunvalodas vārdnīca, kuras pirmo izdevumu ilustrācijas atspoguļo Rīgas un latvisko kolorītu tiem, kas nodomājuši kļūt par ciemiņiem Latvijā. 

Par laimi, tekstgrupas „Orbīta” izdotais krājums ar ambiciozo un lakonisko nosaukumu „Проза/Proza” drīzāk ir sava veida mācība tiem, kas nelasa krieviski, bet varētu būt ieinteresēti tajā, kā šodien raksta (un ko lasa) daži šīs zemes „citādie”. Pateicoties „Orbītai”, krievu valoda it kā atgriežas Latvijas literārajos procesos – pat ne atgriežas, bet drīzāk atgādina par sevi, draudzīgi sveicina visus no kādas paralēlās, daudzos gadījumos mums vairs neaizsniedzamās pasaules. Pašlaik „Orbītas” izdotās grāmatas, šķiet, vislabāk norāda uz to, ka laiks nestāv uz vietas, turklāt dara to pietiekami aktīvi, lai mēs tik daudz ko palaistu garām. Bilingvālie dzejas izdevumi rada pašpietiekamības un pat avangarda iespaidu – to noformējums ir mūsdienīgs, formāts – tāds, kas drīzāk vilina izmantot tās līdzņemšanai, dodoties prom, nevis atstāt plauktā, kur mazās grāmatiņas var pazust salīdzinoši apjomīgo un cietos vākos iesieto latviešu vai krievu literatūras klasiķu vidū. Savukārt „Проза/Proza” spertā soļa platuma ziņā novietojama līdzās „Orbītas” un „Mansarda” kopā veidotajiem bilingvālajiem izdevumiem – antoloģijai „Krievu mūsdienu dzeja Latvijā” (2008) un Dmitrija Ranceva rakstu krājumam „Kinotācijas” (2009). 

Jāatzīst, ka vērtēt krājumu „Проза/Proza” nav viegli. Un tas nav saistīts ar to, ka tajā būtu apkopoti savā starpā nesavienojami vai ārkārtīgi daudzslāņaini teksti. Drīzāk tas ir tāpēc, ka ir jāskatās pavisam citas prozas tradīcijas virzienā – autoru mūza nav nākusi no latviešu literatūras. Viens šīs „citādības” analogs noteikti meklējams t/c „Stokmann” preses plauktos – un tas ir Maskavā, Ņujorkā un Londonā veidotais žurnāls „Snob”, kura literārie numuri sevī apkopo „spicāko” krievvalodīgo un reizēm arī tulkojamo autoru tekstus. Domājams, „Snob” raksturu nosaka žurnāla mērķauditorija un reklāmdevēji – stāsti reti pievēršas sociāli negatīvām dzīves parādībām, tā vietā drīzāk tēlojot emocionālo sabrukumu veiksmīgu cilvēku ikdienā vai brīvi apmeklējot padomju un retāk citas vēsturiskas laiktelpas (bērnība kā īpašs mods). „Snob”, gadiem ejot, gandrīz nav mainījis savu tēlu, tādējādi ietekmējot arī ārpus glancēta papīra sastopamo literatūru. Tostarp „Snob” autoru vidū ir pabijuši vismaz divi no grāmatas „Проза/Proza”, kurus krājuma relīzē pat dēvē par „starptautiskām zvaigznēm”: Aleksandrs Geniss un Mihails Idovs (nav drošu ziņu, vai arī Jeļenas Katišonokas teksti ir tikuši publicēti „Snobā”, tomēr arī viņa ir pietiekami atpazīstama kā rakstniece). Šo autoru īpatnība ir internacionalitāte – gan biogrāfiski tāpēc, ka viņi izvēlējušies rakstīt krieviski, bet dzīvo Rietumos, gan arī tādējādi, ka šī internacionalitāte kļuvusi par viņu literārā stila un skarto tēmu loka dominanti. Un tā daļēji ir viena no krājuma atslēgām, jo šie daudz publicētie un ārpus savas dzimtenes (tā ir Rīga gan kā dzimšanas, gan kā bērnības un jaunības dienu vieta) pazīstamie rakstnieki reiz ir devušies projām no Latvijas, tāpēc jūtas labi un brīvi, rakstot par šķietami svešo vai uzsverot to, ka tiek rakstīts no gluži cita skatupunkta, citā laikā un telpā. 

Par krājuma manifestu var uzskatīt Vladimira Jermolajeva „monologu” – „Aizeju, nodzēšot gaismu”, kurā ironiski tiek arī daļēji izskaidrota krājuma, krievu literatūras Latvijā un varbūt pat literatūras un mākslas būtība vispār: „Snobs ir kā kuģis, kas vētras laikā pazaudējis enkuru, vai gaisa balons, kas pazaudējis grozu, atceries romānu „Noslēpumu sala”, es saku, atvērdams grāmatu, tur bēgļiem bija jānogriež grozs, lai neiekristu jūrā, un balons pacēlās augšup, un gaisa straume to aiznesa projām (..)” (164.–165.) Šis teksts varbūt nav baudāms un aizraujošs, tomēr sava „kailā” filozofiskuma ziņā tā ir labprātīgā trimdinieka teorija. Krājumā ir arī labi piemēri tam, ka krievu rakstnieki joprojām ir labās attiecībās ar savu pagātnes vai vismaz atmiņu telpu Latvijā – tas ir jūtams stāstos, kas noteikti tikuši radīti tieši krājuma vajadzībām (varētu diskutēt, vai tas ir nācis par labu šo stāstu kvalitātei). Latviešu lasītājs, kas būs jau iecienījis Kristīnes Želves krājumu „Meitene, kas nogrieza man matus”, iespējams, atzinīgi novērtēs Aleksandra Genisa atmiņu veidoto stāstu par viņa jaunības laika Rīgas vietām un ļaudīm; Genisa tūrisma ceļvedim līdzīgais klejojums pa Rīgu un tāpat kā Andreja Ļevkina stāsts par diviem cilvēkiem, par Latvijas vietām un laikiem, kurus savieno ceļš, iezīmē arī to krājuma pusi, kuru varētu dēvēt par laika un telpas personalizēšanu. Proti, brīžiem rodas sajūta, ka teksti ārkārtīgi sasaucas ar autoru biogrāfiju, sižetiskās līnijas un vēstījuma stils savijas ar maz pazīstamiem personvārdiem un veido pārliterāru realitāti – autori nav tik daudz autori, bet gan paši ir savu stāstu varoņi; šādi „Проза/Proza” var sniegt dokumentālās literatūras cienīgu veldzi un arī sīvumu. Un, ja tā tomēr ir meistarīgi veidota fikcija, kurā viss autobiogrāfiskais ir transformēts, jo labāk. 

Skatījumā „no malas, no augšas” un arī skatījuma „atpakaļ” (bet bez apnicīgas nostalģijas) stāvoklī atrodas praktiski visi krājuma autori. Labākajiem – kā jau minētajiem „snoba tradīcijas” autoriem – pieder teksti, kas ir samērā pabeigti un noapaļoti gan tehniski, gan emocionāli; tie ir klasiski labas prozas paraugi - reālistiska vide un raksturi, aizraujošs stāsts stāstā un "kustīgs" ir pats darbības fons, darbojas arī detaļa, kas viss kopumā liek tos atcerēties un arī atgrieztites pie tiem. Un, lai gan rodas sajūta, ka Mihaila Idova stāsts par biznesa klasē ceļojošo žūpības un miesaskāres pārņemto Fredu un Jeļenas Katišonokas „iejaukšanās” padomju skolotājas ikdienā netika radīta speciāli šim krājumam, tas nemazina stāstu vērtību grāmatā. „Snoba” formātam piestāvētu arī publicista Alekseja Jevdokimova vīrišķīgais stāsts par bēguļojošu biznesmeni (šis varētu būt drūms, mazāk rotaļīgs invariants rīdzinieka Aleksa Dubasa nedaudz glamurizētajai prozai krājumā „Akvastopa noteikumi”, tajā pašā laikā - tikpat neizteiksmīgs, jo lai gan virspusēji, bet tēlo problēmas no "veiksmīgo cilvēku" pasaules). 

Iespējams, zināms noapaļojums trūkst arī Svena Kuzmina dramatisma pilnajā vēstījumā par brīvo radikāli Vitāliju Andrejeviču, kurš iepazīstas ar stāsta vēstītāja māsu un savaldzina viņu ar savu brīvdomīgo, taču diezgan banālo skatu uz dzīvi (varbūt šis stāsts nepārsteidz un uzrunā mazāk, jo tas tomēr daļēji nāk no modernistiski eksaltētus personāžus iecienījušas latviešu literatūras tradīcijas). Tomēr atklāts dzīves delīrijs un savas pasaules būvēšana interesanti attēlota sulīgajā Sergeja Timofejeva stāstā, kas sniedz pamācošu un ārkārtīgi sirsnīgu un siltu ieskatu brīva cilvēka vēlmē radīt, dāvāt, būt apritē un veidot savu pasauli - piemēram, kafejnīcas veidā. Nedaudz tiešāk gan delīrijs ir tēlots Semjona Haņina stāstā, kas it kā ar savu latvisko nosaukumu vien spēj mainīt pats savu lasīšanas tonalitāti (paldies brīvi domājošam Mārim Salējam par "Laiks beigt šo balagānu" daudz domīgākā "Кто из нас больше недоумивал" vietā). Un, protams, it kā delīrijam radniecīgās literāras skices, ceļojums pa pasauli un kultūrzīmēs, bez kā nebūtu iedomājama jauno rakstnieku tapšana un krājuma veselums nebūtu pabeigts – dzejnieku Jeļenas Glazovas un Dmitrija Sumarokova teksti.

 Emocionāla piesātinājuma ziņā gribētos izcelt Artjoma Šeļas un Andra Kupriša stāstus. Abu jauno rakstnieku darbi ir stilistiski pavisam atšķirīgi, lai gan absolūti iedarbīgi pēc būtības; Šeļas mīlasstāstu, kas tik veiksmīgi un enerģiski, gandrīz vai gribētos teikt - eiropeiska krieviskuma smalkumā un straujumā - ievada krājumu, jādēvē par veiksmīgu paraugu tam, kā stāsta laikā un telpā ietvert cilvēku attiecības, nezaudējot nedz veiksmīgas, nedz varbūt vietām jauneklīgas ironijas un humora dzirkstis. Šeļa nespēj izvairīties no zināšanām par kultūrzīmju plašo lauku, kas varbūt nepadara stāstu vieglāku, tomēr demonstrē autora nesamākslotību un godprātību lasītāju priekšā. Arī Andra Kupriša mātes un dēla attiecību misticisma pārņemtajā tekstā ir jūtams autora godīgums - klusēšana un tomēr līdzās esošais siltums ar nedaudz grotesku noskaņu pārliecina par literatūras spēju atklāt būtisko ikdienā.

Tulkojuma kvalitātes ziņā lielākie pārsteigumi var gadīties, vērojot Ievas Kolmanes dīvaino cīņu ar krievu lamas „пиздиться” tulkojumiem Artjoma Šeļas stāstā (nedaudz sīkāk un niansētāk par šīs grāmatas tulkojumu niansēm raksta Māra Līcīte). Arī Edmunda Frīdvalda tulkojums Jeļenas Katišonokas stāstam „Sarkanās kurpītes” brīžiem liek aizdomāties: nez kāpēc „saniknoti” ir tulkots kā „aizkaitināti” (раздраженно, 219), žargonvārda „učenes” (училка) vietā lietots literārais „skolotāja” (220), pēkšņi tiek piemirsts populāras spēles īstais vārds – mēs taču teicām „kuģīši” nevis „jūras kauja” (220) u. c. īsajā prozā nemazsvarīgi sīkumi. Taču tulkojuma un visa krājuma vērtību īpaši ceļ tas, ka katram stāstam ir arī savs tulkotājs, kuru varētu un gribētos skatīt kā autora pieteiktā stila līdzinieku vai vismaz stāstā paustās noskaņas cienīgu interpretu. 

Par laimi vai diemžēl, krājuma autoru vidū varētu arī būt izmaiņas. Piemēram, rodas kaprīzs jautājums, kāpēc nav iekļauts, teiksim, kaut kas no Sergeja Moreino, kuram taču noteikti netrūkst ne prozas tekstu, ne arī starptautiskas atpazīstamības (vai Alekss Dubass). Bet, pieļaujot, ka sastādītāji Aleksandrs Zapoļs, Arturs Punte un Sergejs Timofejevs strādāja ar mums pavisam maz zināmiem autoriem, kas „ļāvās” un varēja piedāvāt pilsētas/Rīgas vai jebkā citādi vietēja kolorīta iezīmētu tekstu, krājuma vērtība ir jauno un jau pieredzējušo, vietējo un pavisam tālo rakstnieku, krievu un latviešu valodas, vietējo un „citādo” kopā sanākšana vienotā, varbūt pat iepriekš neparedzamā kopojumā (beidzot!).

Citas recenzijas par šo grāmatu:

Māra Līcite "Par Gunta Bereļa štruntuku un vēl ko citu"