Caur mazu patikšanu uz lielu dzīvi

Latvijas kultūrvides publiskajā telpā, īpaši sociālo tīklu vidē, Imants Ziedonis joprojām ir viens no visvairāk citētajiem latviešu autoriem, arī kultūru recepcijā dažādos radošos projektos plaši tiek izmantoti autora darbi. Nākas atzīmēt, ka pārdomāta un rūpīga daiļrades interpretācija visbiežāk nenodara autoram pārāk daudz ļauna, tieši pretēji, piešķir jaunu šķautni reiz radītajam vai aktualizē kādus piemirstus idejiskos aspektus. Tomēr šādas pieejas raupjums un paviršība pret literāru darbu slēpj sevī lielākas briesmas, nekā sākotnēji varētu šķist.

Nepārprotami jau no antīko domātāju laikiem ir zināms, ka precīzs citāts ir iedarbīgs domas, idejas izteicējs, neaizstājams runas paspilgtinātājs. Tomēr tas ir arī sava veida neveselīgu atkarību rosinoša brīnumtablete, mūsdienu ātrā laikmeta mūžīgās dzīvības, garīgās apetītes apmierināšanai radīta neveselīga viela – nav jālasa konkrēts literārs darbs, lai kaut uz mirkli gūtu garīgu (ap)mierinājumu un apstiprinājumu paša domu virzībai un jau noformētiem uzskatiem, secinājumiem – visbiežāk par fundamentālajām tēmām "dzīve, attiecības, cilvēki".

Paturpinot šo bažīgo prelūdiju, jāuzsver, ka aforismu un citātu kultūra, ar ko visbiežāk apaug ievērojamu, savas dzīves laikā sociāli redzamu rakstnieku un dzejnieku mantojums, mūsdienu sociālo tīklu informācijas lavīnā reizēm atgādina par nopietnu pārsātinājuma risku. Mārketinga uzvarām tik pateicīgais materiāls tomēr atgādina par noteikta autora izteikumu jēgu, ko publikācijā "Citātu spožums un posts" uzsvēris Kārlis Sils: "Iespējams, vissvarīgākais citāta aspekts ir tā tiešais konteksts, jo jebkurš citāts ir ņemts no kāda plašāka avota – raksta, intervijas, romāna, traktāta, lekcijas vai sarunas ieraksta – un ir daļa no kādas plašākas autora idejas." [1] Šķietami pašsaprotami, zināmi, tomēr vilinoši utilitāram mērķim, un, galu galā, sevis mīlēšanas ideoloģijā mītošs indivīds varētu izvirzīt jautājumu – vai tad valodas un literatūras augstākais mērķis nav kalpot cilvēces laimei un ērtībām?

Par garīguma meklējumu fenomenu ne reizi vien savos pārspriedumos runājuši publicisti, un pēdējais asākais izteikums, kas veltīts kritiskai vieduma "filozofijas" analīzei mūsdienu publiskajā telpā, pieder Ventam Vīnbergam: "Ziedonis diemžēl ir miris, un viņa korpuss tagad tiek sadrumstalots tādos sloganos un suvenīros, kas "lielajos" datumos šķiet par sīku, lai ar tiem vien aizbāztu jēgas un konsekvences caurumus." [2]  Tomēr, ja arī nepiekrītam attiecīgajā kontekstā paustajai Vīnberga domai, visticamāk, mūsu reakcija uz šo izteikumu būs neizpratnes pilna – kas kaitīgs labās atziņās? Nenoliedzami ir aroganti kritizēt materiālu, kas spēj būt brīnumzāles garam un arī ārpus pretenzijām uz plaģiātu un autorību, kontekstualitāti, dzīvo kvēlu dzīvi, dziedējot cilvēku ievainoto dvēseli. Ja, protams, ticam, ka dvēsele ir kaut kas trausls un ievainojams, kas pastāv, tikai piestūķējot to ar izklaides lapās pavirši pārpublicētiem pazīstamu ļaužu izteikumiem, kas vairumā gadījumu nav precīzi, jo neuzrāda konkrētas tekstvietas piederību.

Citātu piedāvājums un pieprasījums sociālo tīklu vidē lielākoties uzrāda sabiedrības alkas pēc minētā garīguma, ko līdz ar tehnoloģiju progresu, kurā internets ir ātrāks par mirkli, iespējams patērēt momentāni un nesāpīgi, savā veidā kultūras satura aptveri bīstami tuvinot arī "ātrās ēšanas" un "ātrās modes tendencēm" – ietaupīt darbu un enerģiju, lai iegūtu vairāk laika. Vairāk laika kam? Ja ir kļuvis pārmēru apgrūtinoši kritiski domāt, kas tā vietā kļūst par svarīgāko funkciju vai nodarbi? Un, ja vēlamies uz šo jautājumu atbildēt ar "just", iespējams, slīgstam bīstamā pašapmānā. Domāšanas nozīmi latviešu sabiedrībā īsi pēc Trešās atmodas apcerējis arī pats Imants Ziedonis, kritizējot cilvēkiem ierasto sava runas satura "izkliegšanu pusfrāzēs". [3]

Ir nojaušama Imanta Ziedoņa tekstu mūžīgās pievilcības atslēga, izsmeļošajā dienasgrāmatas priekšvārdā – vēstulē – autoram Zigmunds Skujiņš to formulējis kā "nācijas oriģinālfilozofiju" un "cilvēkcentriskumu ar uzdevuma un atbildības sajūtu, humanizējot evolūciju domās, vārdos un darbos" [4]. Pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem un mūsdienās tā joprojām ir tā pati lasītājam tuvā intonācija, atklātā, mazliet pašpuiciskā un smalki ironiskā izteiksme paradoksos un filozofiskos vispārinājumos, dabiska interese par indivīda iekšējo pasauli un lielām domas kategorijām. Autora dienasgrāmata, kas savā formā ir lakonisku piezīmju apkopojums, stāsta par dzejnieka iekšējo pieredzi, un tajā jaušamas atskaņas, būtiski pavedieni uz dzejnieka dzīvi – tuvajiem cilvēkiem, domubiedriem, ne mazumu 21. gadsimta sīkreālijām un visu laikmetu kultūratsaucēm, kas parāda, cik svarīgi autoram ir rezonēt ar pasauli, mākslu, 21. gadsimta latvietim būtisko.

Dienasgrāmatā, kas tapusi autora mūža nogalē, 20. gadsimta 60. gados debitējušā Imanta Ziedoņa rokraksts joprojām iemieso asredzīga pasaules vērotāja un liela domātāja intelektuālās kapacitātes plašumu, sev raksturīgajā, asprātīgajā un smalki sarkastiskajā manierē erudīti analizējot pasaules procesus un svārstības. Arī tēmas, kas ir autora redzeslokā, dienasgrāmatā "No patikšanas uz patikšanu" ir antagonisks un virmojošs aktualitāšu apskats, kas ietiecas veselu nozaru cienīgos problēmjautājumos: valodniecība, demogrāfija – "Latvijas glābšanas projekts", politika, Austrumu kultūras, nācijas lepnums, sava dzimta, Latvijas cilvēki, bērni, ticība, zinātne, teoloģija, meitenes, dzīves garša, pašizziņa, šūpuļdziesmas, mode, Eirovīzija un popkultūra, māksla, dizains, estētiskais un mūžīgais, Visums. Caur grāmatas lappusēm kaut uz mirkli ielūkojoties šī cilvēka – Imanta Ziedoņa – domās, apjaušam, ka ir vēl vairākas būtiskas vērtības, kuras pastarpināti akcentē Ziedoņa vērojumi. Tā ir mērenība. Gaume, stils. Labticības spēja, tieksme uz izaugsmi un māka fiziskās un emocionālās grūtībās saglabāt pašlepnumu, stāju, veselīgu optimismu: "Kas te patīkams? Ka esmu publicists. Ka esmu nomodā un modrs. Ka man sāp." [5]

Arī grāmatas gaumīgi ieturētajā dizainā, lappušu vizuālā aizpildījumā ievērots kalendāra princips ar atbilstību dienasgrāmatas ierakstu hronoloģijai, tā atstājot arī baltas lappuses, pauzes, kas kalpo kā simbols lasītāja domu telpai un paša Ziedoņu domu kosmosa mūžīgajam potenciālam.

Jau pieminētā, Ziedonim būtiskā mērenība un gaume, pateicoties dizainera Jāņa Birznieka un mākslinieces Ievas Krūmiņas nopelniem, raksturo grāmatas vizuālo veidolu un grafiski trauslās, ogles pelēkās ilustrācijas – ziedoniskas kolāžas, kas stāsta par simbolisko, sentimentālo, dzīvo un metafizisko. Ieva Krūmiņa jau Imanta Ziedoņa dzejas izlasē "Es skaitīju un nonācu pie viena" (pārizdevums, 2016) ļoti meistarīgi un neuzbāzīgi apliecinājusi spēju oriģināli un izjusti radīt tādu vizuālo noformējumu, kas veiksmīgi sabalsojas ar grāmatas tekstos ietverto tematiku un jēgu – augstākā garīguma meklējumiem, garīgo vertikāli. "No patikšanas uz patikšanu" vāka tonis turpina latviskās elegances stila ieceri, te atspīd maigs, saules apstarots sūnu zaļums no dzejniekam tik tuvajiem dzirnakmeņiem Murjāņu mājas pagalmā un stilistiski dažādās ilustrācijas katra par sevi ir kā monolīta, pašpietiekama miniatūra, kurā ir dzīva šķautne no ziedoniskās pasaules.

Starp tik labi zināmajiem kukainīšiem, kuri veras, kā saule spīd, starp sveci, kura deg, un starp to pašu mīlestību, bez kuras dūmo krāsnis, joprojām ir autors un viņa daiļrades, ideju un vērtību oriģinalitāte – tās neapjaušana neatbrīvo mūs no atbildības pret autoru.

Dienasgrāmatas žanrs grūti pakļaujas kritikai, jo autora domu pieraksti, šķiet, īsti nav kritikas objekts. Imanta Ziedoņa radīto daudzo tekstu kopums un jau pieminēto riskanto citātu kultūra reizēm mums rada mānīgu priekšstatu, ka mēs visu par šo autoru jau zinām. Kas var glābt no šī pašapmāna? Glābiņš ir paša Ziedoņa teksti, latviešu kultūra uzlūkota pasaules kontekstā, kas bija tik ļoti svarīga tēma Imantam Ziedonim, un mūsu pašu apzināta vēlēšanās neatpalikt no autora – vērienā, ar kādu prasīt pašam no sevis intelektuālu augšanu un, saglabājot grāmatas nosaukumā ierakstīto, tik būtisko patikšanu – patikšanu pateikt [6] un teikšanu "jā" dzīvei [7], nepārejošu, nemainīgu dzīves mīlestību. "Mīlestība jau ir visuma māksla," [8] reiz teica kāds zinātājs.

[1] Sils, K. Citātu spožums un posts. Satori, 22.01.2016. Pieejams tiešsaistē: www.satori.lv/article/citatu-spozums-un-posts.

[2] Vīnbergs, V. Vecuma viedums nāk ar joni virsū. Rīgas Laiks, janvāris, 2018. Pieejams tiešsaistē: www.rigaslaiks.lv/zurnals/komentari/vecuma-viedums-ar-joni-nak-virsu-19254.

[3] Imants Ziedonis par to, kas vajadzīgs, lai domātu. Labvakar, 1991. Pieejams tiešsaistē: www.youtube.com/watch.

[4] Ziedonis, I. No patikšanas uz patikšanu. Dienasgrāmata. Rīga: Imanta Ziedoņa fonds "Viegli", 2017, 7. lpp.

[5] Turpat,  87. lpp.

[6] Turpat,  102. lpp.

[7] To uzsvērusi tuvākā Ziedoņa līdzgaitniece, dzīvesbiedre Ausma Kantāne. Skat. Iznākusi Imanta Ziedoņa dienasgrāmata No patikšanas uz patikšanu. Kultūras Diena, 15.11.2017. Pieejams tiešsaistē: www.diena.lv/raksts/kd/gramatas/iznakusi-imanta-ziedona-dienasgramata-_no-patiksanas-uz-patiksanu_-14184959.

[8] Ziedonis, I. No patikšanas uz patikšanu. Dienasgrāmata. Imanta Ziedoņa fonds "Viegli", 2017,  98. lpp.

Portālā Ubi Sunt lasāmas arī citas Agijas Ābiķes-Kondrātes recenzijas:

"Ar mirklīgu sudrabu. Mana mīla ceļ ēku ap tevi." par E. E. Kamingsa dzejas izlasi un

"Akmeņi kā dimanti" par Haso Krulla dzejoļu izlasi "Kad akmeņi vēl bija mīksti".