CONFERENCE
Katrs pats savas trimdas kalējs
Dzejas dienu pirmais pasākums – metafiziskās dzejas lasījumi – bija pārsteidzoši ietilpīgs. Izvēloties par vadmotīvu trimdas jēdzienu, Uldis Bērziņš pieskāries visai interesantai parādībai, kuru no dažādām pusēm izgaismoja pāri par desmit dzejoļu lasītāju un autoru. Kādam trimda ir pagātnes realitāte, kas ir daļa arī no šodienas – Astrīde Ivaska to lieliski ilustrēja ar dzejoļiem, kas tapuši dažādās pasaules vietās, bet vienmēr domājot par mājām. Liāna Langai savukārt trimda saistās ar inteliģences situāciju padomju laikos un arī šodien, kad inteliģence spiesta pierādīt savu vajadzību. Viņas lasījumā skanēja Veronikas Strēlertes dzeja, liekot domāt par paralēlēm Otrā pasaules kara radītās trimdas situācijā un cilvēku nebrīvības apstākļiems Padomju Savienībā. Rolands Lapuķe izvēlējās Teodora Tomsona – Austrālijas ekscentriskā latvieša dzeju. Tajā pašā laikā Andra Manfelde caur dzejoļiem runāja par Liepājas trimdas vietu Karostu, bet Daiga Mežaka atgādināja, ka senākos un jaunākos laikos trimdas ir bijušas neizbēgamas. Un, protams, pats Uldis Bērziņš ar jūras tematikai piesaistītiem dzejoļiem uzrādīja, cik daudz un dažādu trimdinieku iemīt Latvijas kultūrā.
Šis, iespējams, bija specifiskākais no Dzejas dienu pasākumiem, taču šajā gadā noteikti arī viens no savāktākajiem un idejiski piepildītākajiem. Tajā skanēja dažādas balsis, bet metafiziskās dzejas uzstādījums nepazuda – gaisā virmoja dzejas mistiskais gars, kas ļāva skatīt pasauli arī no citas puses – no emocionāli inteliģentas, bez pārspīlējumiem. Šādā noskaņā trimdas vakars pieteica Dzejas dienu pamatmotīvu – katram sava trimda, un arī katrs Dzejas dienu pasākums kā neliela trimda uz ikdienas sociālo norišu fona.
Tādā sakarā grūti pārvērtēt šī gada Dzejas dienu dekonstrukcionējošo oriģinalitāti, jo pat šķietami kanoniskais lasījums „Raiņa pieminekļa pakājē” ieņēma gluži negaidītu formu – dzejnieki pagriezās pret savu marmorā kalto priekšteci ar seju, bet lasītāji – ar muguru. Iespējams, tas bija viens no tiem mājieniem, kas Rainim jau kādu laiku jāpiedzīvo atkal un atkal: mūsdienu latviešu dzejnieki zina, zina un vēlreiz zina, no kā viņi nāk, bet neceri, ka lasītāji to vēlas zināt un atcerēties. Bet varbūt tā bija tikai varenās un caurvēju slacītās projekta „Rīga 2014” konstrukcijas īpatnība, kas gan bija veidota tā, lai lietus gadījumā neviens neciestu, bet sliktas dzejas gadījumā spētu ātri vien glābties ārpasaulē. Var arī jautāt, cik daudz šādas performances atļaujas koriģēt klausītāja attiecības ar apkārtni...
Varbūt Dzejas dienu uzdevums bija radīt īsta maratona sajūtu, taču dažs lasījums gan patiesībā ieguva vien tāda mērena maratona raksturu, kaut gan vēlās vakara stundas dēļ lika lasītājiem ar katru nākamo dzejoli iegrimt arvien lielākā tumsā, saulrietam spēji apciemojot pilsētu. Šķiet, vislielāko iespaidu (laikam jau – kā parasti) atstāja Kārlis Vērdiņš ar kādu formā jaunu darinājumu, kas šķietami veidoja nacionālas parodijas pretestību Liānas Langas patosa pilnajām rindām. Savukārt vislielākos aplausus izpelnījās abi Latvijas vienīgā literārā žurnāla balvas ieguvēji – Edvīns Raups un Marts Pujāts. Zināmu kolorītu, protams, ieviesa arī dzejnieks „no citas pasaules” – Žoržs Uaļļiks ar savu reizē mironīgā balsī lasīto dzeju un turpat dzīvo čukstu kādam vēlam, nelaikus nākušam zvanītājam: Я перезвоню...
Patīkami, ka dzejas maratons nelīdzinās sporta maratonam – pat pilnīgi pretēji. Pēc dzejas nāca auksts rudens vakars, bet sports parasti noslēdzas ar nedzēšamu ķermeņa un gara karstumu.
Samsarā un nirvānā
Šogad tradicionālo Klasisko dzejas vakaru papildināja interesants idejiskais mērķis – radīt meditācijai atbilstošu vidi caur dzejas skanējumu. Pasākums notika „Kino Bize” telpā, kas radīta ne vairāk kā 50 cilvēku uzņemšanai, taču uz pasākumu bija ieradies, šķiet, trīsreiz vairāk ļaužu. Doma par miera slavēšanu un ieklausīšanos sevī ļoti piestāv dzejai, taču šaurā telpa, visai skarbie uzstādījumi nerunāt, nekustēties un gandrīz vai neelpot (kas šaurajā telpā tāpat nebija iespējams) drīzāk vedināja apcerēt brīvības jēdzienu un tā saikni ar iespēju sasniegt meditatīvu mieru. Meditācija vairāk saistās ar brīvu, gaisa pilnu telpu, kurā katrs var iet un nākt, kad vēlas, protams, citus netraucējot. Tas, ka cilvēki dzejas lasījuma laikā vēlējās iekļūt telpā, bet netika ielaisti, radīja baismi apspiedošu sajūtu. Traucēja arī tas, cik sērīgas vērtās tajā pašā telpā nīkstošo dzejnieku balsis, katram gandrīz pusstundu lasot dažādu autoru dzejoļus. Lasījumu laiks kopā – četras stundas. Diemžēl ilgāk par pusstundu šajos dīvainajos apstākļos izturēt bija grūti.
Toties Krišjāņa Barona muzejā sveču, cītara, grauzdētu saulespuķu sēkliņu, rudens ziedu smaržā, zvaniņu, miera, flautas un vissvarīgākais – dzejas noskaņā „dzērām” gaismu, Dievu, harmoniju. Caur dzejas meditāciju varēja just plašumu, dziļumu un svētumu. Klausoties mūzikas smalkumā, dzejas apgarotībā un kopīgi dziedot „Pie Dieviņa gari galdi” un „Nāk rudens apgleznot Latviju”, vakars noteikti lika aizdomāties par savu iekšējo pasauli un dzīves jēgu, un to, kā iekārtojam savu garīgo māju. Šajā dzejas klausīšanās stundā radās tāda mierpilna ieelpa – izelpa, kuru radīja satikšanās ar V. Bleiku, Šri Činmoju, Rūmī, R. Tagori, D. Bērzu, L. Breikšu, A. Eglīti, K. Krūzu, V. Moru, V. Svirski. Izjūtas un sajūtas (pat neaprakstāmas) bija tādas, it kā sēžot Latvijas laukos uz liela akmens, pie dižkoka vai citur – Tibetas kalnos, Indijā, Bali, bet galvenais – gaismas pavedienos, tālu, tālu aiz ikdienības...
Māksla sevi pasniegt
Dzejas dienās sagaidījām arī jauno radio Nabas literārā raidījuma Bron-Hīts sezonas atklāšanu, kas norisa jau septītās Bronhotēkas ietvaros. Vakaru iesāka Jānis Rokpelnis ar dažiem jauniem dzejoļiem. Patiešām dažiem – viņa priekšlasījums bija īss un kopumā aizņēma labi, ja desmit minūtes. Ingmāra Balode turpināja ar jaunumiem, kā atzīmēja pati, Rokpelnim vēl nerādītiem. Viņas dzeja bija sataustāma (skūpsts uz ādas), sajūtama un saredzama (vijolīšu krāsa), bija grūti personificēties ar to – padomāt par vietniekvārdu nozīmi poļu valodā un savstarpējās attiecībās (kas ir tu? viņš?...), kā arī par akordeonistu pie Stacijas pārejas.
Māksla uzstāties un lasīt savus darbus ir vienmēr bijusi problemātiska rakstošo cilvēku vidū, kas ne reizi vien ir apgrūtinājis sarakstītā uztveršanu un baudīšanu lasītājiem. Žoržs Uaļļiks, jāpiebilst – kā arī citi teksta grupas „Orbīta” dalībnieki, māk uzstāties un atkal to brīnišķīgi pierādīja, īpaši mainot dzejoļa skaņu – attālinoties un tuvojoties mikrofonam. Uaļļika dzeja ir fizioloģiska: līķi, asinis, fizioloģiski procesi. Tomēr dominē spēlēšanās ar vārdiem, to nozīmi, izrunu un zilbju uzsvaru, kas krievu valodas apmērā ir daudzslāņains baudījums.
Jeļena Glazova savā dzejā izmanto sarunvalodas elementus, atšķirībā no iepriekšējiem autoriem viņa daudz skaidrāk dzejā norādīja uz savu refleksiju – iluzori radās sajūta, ka viņa ir zināma un „savējā”. Ja Uaļļika dzeja izmantoja krievu valodu augstākā, kaleidoskopiskā līmenī, tad Glazova to atgrieza slāviskā līmeņa un krieviskuma apziņā ar „ik sestdienu talku” un „kāpostu tīteņiem”.
Nelielu vilšanos radīja Literārās Akadēmijas dzejas meistardarbnīcu dalībnieku lasījumi „Katrs ar savu laiku”. No šķietami lielāka gaidīto topošo dzejnieku pulka savu gara darbu lasījumus veica vien četri: Gunta Distere, Agrita Grīnvalde, Zigfrīds Kapilinskis un Dace Metēja. Atsevišķi autori bija labi sagatavojušies un kritiski izvēlējušies lasāmo materiālu, bet daži pārsteidza ar savu nesagatavotību. Guntas Disteres dzejā bija samanāma instrumentācija – laba valoda ar veiksmīgu līdzskaņu un patskaņu proporcijām skanējumā. Māris Salējs Disteres uzstāšanās pauzes un nedrošību nodēvēja par „tikpat skaistām kā pašiem dzejoļiem”...
Agrita Grīnvalde demonstrēja labu prasmi nolasīt savu ārkārtīgi koncentrēto dzeju. Zigrfrīds Kaplinksis pārsteidza ar ekspresīvi paradoksālām idejām („zvaigznes ir Dieva ieskrūvētas spuldzītes”), bet Dace Metēja bija izvēlējusies vislielāko tekstu kvantumu un kaut arī monotonā intonācijā, tomēr rosināja klausītājus itin bieži pievērsties eksistenciālām pārdomām („nāc barot zivis ar asiem makšķeru āķiem,/ nāc, kamēr rudens nav norāvis pēdējās kalendāra lapas”). Pasākuma noslēgumā Māris Salējs un Ronalds Briedis kompensēja īsos lasījumus ar savu un citu autoru tekstu iedzīvināšanu laikā un telpā.
Izklaides svaigā gaisā
Viens no saistošākajiem Dzejas dienu pasākumiem, protams, ir „Ceļojums ar dzejniekiem” – divu iemeslu dēļ: 1) dzejas baudīšana tiek apvienota ar nelielu pārgājienu; 2) dzeja tiek iznesta ārā – burtiski, un tur tai piestāv būt. Šī gada ceļojums norisinājās Maskavas forštatē un pulcēja gan vecāka gadagājuma dzejas fanus, gan skolēnus, kuru uzdevums acīmredzot bija fiksēt pasākumu, lai apstiprinātu, ka viņi tajā bijuši – dažiem diemžēl tas ir arī vienīgais mērķis... Taču kopumā pasākums bija ļoti sirsnīgs un cieņpilns. Kārļa Vērdiņa vadībā izstaigājot dažādus stūrus un nostūrus, varēja noklausīties Jāņa Rokpeļņa, Andras Manfeldes, Ulda Bērziņa, Pētera Draguna, Arta Ostupa, Ingas Gailes, Marta Pujāta, Ingmāras Balodes, Riharda Bargā, Arvja Vigula un Orbītas dzejnieku priekšnesumus – pēdējais kā īpašs pārsteigums Ceļojuma 10. jubilejai par godu. Katram dzejniekam sava balss, katram dzejniekam sava vieta – Ingai Gailei tik ļoti piestāvēja Kultūras Akadēmijas dārzs, Rihardam Bargajam Miera dārza estrādiskā skatuve, Uldim Bērziņam, protams, viņa mājas ugunskura dūmu pilnais pagalms, Andrai Manfeldei baznīcas sienas un Martam Pujātam kāds dīvains iekšpagalms ar rejošu suni, kurš atbalso dzejoļa rindas – šī neiztrūkstošā Ceļojuma „režija” vienmēr ir ļoti simpātiska. Orbītas dzejnieku priekšnesums bija kā saldais ēdiens, ievedot klausītājus urbānā radio vidē, un diena izvērtās īstā ceļojumā – gan fiziskā, gan garīgā –, sagraujot robežas starp ķermeni un prātu.
Savukārt poētiskās veloorientēšanās sacīkstes „Medusmaizes spieķos” ļāva dalībniekiem iesaistīties dzejas un telpas attiecībās vēl jo personīgāk un fiziskāk. Lieliskā atvasaras rītā tikāmies Daugavas krastā, lai iesaistītos poētiski aktīvā atpūtā svaigā gaisā. Uzreiz gan jāmin, ka nekāda īpaša godkārība Ubi Sunt komandu nemocīja un ieradāmies ar pieticīgo saukli „Galvenais ir piedalīties!”. Velosipēdu iesaiste deva iespēju paplašināt orientēšanās apgabalu. Šoreiz vajadzēja apmeklēt rakstnieku vārdos nosauktās ielas, kurās bija meklējami noteikti skaitļi, piemēram, pastkastīšu skaits kādam Annas Sakses ielas namam vai skursteņu skaits namiņam Aleksandra Čaka ielā. Pusotras stundas laikā izbraukt visus punktus bija grūti, lai gan godalgotajām komandām tas laikam izdevās... Ubi Sunt komanda vairāk orientējās uz papilduzdevumiem, kas piešķīra vairāk punktu un bija radošāki – karstajā dienā atrast nejaušu garāmgājēju beretē un viņu pierunāt nofotografēties kopā ar mums vai noskaitīt tikko iemācītu dzejoli nejaušam Ziedoņdārza apmeklētājam. Pa starpām veldzējāmies ar bezmaksas bezalkoholiskajiem atspirdzinājumiem, kurus kādas akcijas ietvaros dāļāja Vaļņu un Kaļķu ielas krustojumā. Vai tad izslāpis students atsakās no bezmaksas dzēriena? Un diena tika pavadīta lieliski, lai gan poētisko veloorientēšanās sacīkšu ietvaros gan būtu gribējies mazliet vairāk poēzijas, jo pārsvaru tomēr guva spēja labi orientēties, braucot ar velosipēdu.
Negaidītas tikšanās
Japāņu un latviešu kultūras satikšanās pasākumā „Durvis zvaigžņveida” notika Rīgas Mākslas telpā, kurā atradās arī Dziesmu un Deju svētku tautas lietišķās mākslas izstāde „Dziesma top citādi”, kas visam piešķīra papildu dimensiju. Aiz uzstāšanās vietas pustumsā slēpās gandrīz neredzamos diedziņos iekārtās zeķes un cimdi, grozi, rakstainie auduma baķi un villaines, kas radīja mazliet ireālu atmosfēru. Latviešu smagnējo krūku glazūras spīdums pārsteidzoši labi saderējās ar japāņu tradicionālo bambusu flautu skanējumu. Kultūru saskares punkts tika meklēts abu tautu sniega izjūtā: japāņu dzejnieces Konno Mari krājums „Zvaigžņveida sniega kristāls” satikās ar fragmentiem no Edvarta Virzas „Straumēniem”. Īpaši saistoša šķita Konno Mari dzeja par 2011. gada cunami un kodolspēkstacijas avāriju; dzeju pavadošajā videoprojekcijā līdz tam lēni krītošās sniegpārslas nomainīja indīgi zaļgana migla. Kopumā meditatīvo, eleganto un tomēr mūsdienīgo performanci (kuru papildināja arī laikmetīgā deja) pilnībā izbaudīt traucēja tās piederība Baltajai naktij. Japāņu dzejnieces klusā balss pazuda daudzo apmeklētāju soļu dunoņā; netikuši apsēsties, Baltās nakts programmas atvilinātie kultūras meklētāji mīņājās, dīdījās un čaukstēja, nespēdami izšķirties par palikšanu. Kopējo noskaņu tas stipri vājināja.
Absolūti pieskaņots videi un telpai, Jūgendstila muzejā noritēja pasākums Henrija van de Veldes zīmē, turpinot „retrospektīvo ievirzi” (2012. gada Dzejas dienu pasākums šajā pašā vietā – Dzejnieki – dendiji 20. gadsimta sākumā). Pasākuma koncepcijā bija iecerēts „sajūgt” divas saistītas, tomēr atšķirīgas „virstēmas”: jūgendstila poētiku H. van de Veldes tekstā Amo (1912) un teorētisku skatu uz to, kā arī – jūgenda elementus mūsdienu latviešu autoru darbos un šo tekstu lasījumus. Skaidrībai jābilst, ka Velde uzmanību izpelnījās saistībā ar viņam veltīto izstādi Jūgendstila muzejā. Ideja viena pasākuma ietvaros piedāvāt gan skatu uz pagātnes mantojumu, gan tagadnes perspektīvām, kurās stilizētā veidā nosacīti tiek citēts arī kāds agrāk valdījis mākslas virziens (jūgends), šķiet gana rosinoša.
H. van de Velde – arhitekts, interjera dizainers, domātājs un mākslinieks, kas bija nodevies arī literārām refleksijām. Par Veldes poētiku visai niansēti runāja Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes emeritētais profesors Viesturs Vecgrāvis, saņemot atzinību par precīzu iedziļināšanos Veldes tekstā izmantoto tēlu un to semantikas nozīmē. Tika izgaismota Veldes spēcīgā vizuālā tēlainība, mīlestība uz „lieliem objektiem”, kvēlā piesaiste dabai, arī – domas par sava laika mākslu. Pasākumu ar klātbūtni pagodināja arī Beļģijas vēstnieks Latvijā Franks Arnautss – izskanēja cerības par sadarbības iespējām nākotnē, atzīstot, ka Veldes literārajiem centieniem, skrupulozai Amo teksta analīzei laika gaitā tik liela uzmanība veltīta nav.
Savukārt Sandra Ratniece piedāvāja lasījumu, kas sniedza izdevību tiešā un nepastarpinātā veidā iepazīties ar Veldes oriģinālo tekstu – līdz šim latviešu valodā Amo nebija pieejams. Vakara „radošā daļa” bija divu dzejnieku uzstāšanās – savus jaunākos, vēl nepublicētos dzejas tekstus lasīja Kristaps Vecgrāvis, kas nereti tiek dēvēts par modernā jūgendstila pārstāvi latviešu literatūrā. Dzirdētajā materiālā jautās gana jutekliski elementi, kā arī neuzkrītošas dekadentiskās poētikas atblāzmas, integrētas 21. gadsimtā – viņa dzejai piemīt savāds, interesants „ārpuslaicīgums”. Māris Salējs neviļus atgādināja sevī noslēgušos, citās sfērās iegrimušu ģēniju – arī viņa lasījumā bija kas īpatni saistošs, liekot domāt par enigmātiskiem 20. gadsimta sākuma dekadentiem un viņu suģestējošajām deklamācijām.
Un PAVISAM SLEPENI: S. Ratniece pauda, ka nespējot atturēties, nesalīdzinot Viesturu un Kristapu Vecgrāvjus ar Viktoru un Anšlavu Eglīšiem. Arī vērotājs no malas, starp citu, var iztēloties šādas nosacītas paralēles, kas saistītas ar visu nosaukto kungu darbības lauku (literatūra/ dzeja, literatūras teorija un kritika utt.).
Tauta izvēlas pārbaudītas vērtības
„Kaimiņa grāmatplaukts” – pasākums, kurā varēja piedalīties visi, kas ieradušies, lasot sev iemīļota autora dzeju. Taču drosmīgo bija tikai četri. Pirmo lasīja Klāvu Elsbergu, ar, šķiet, gluži godīgu pamatojumu – nekad nav krājums izlasīts no vāka līdz vākam, bet, katru dienu to pāršķirstot, var atrast ko jaunu, kas patiks un būs atbilstošs. Tad sekoja Ainārs, kurš lasīja savu dzeju. Jaunais dzejnieks pārsteidza ar didaktiskas ievirzes dzeju („...prātu turi piktu”), kurā bija grūti saklausīt jebkādas mākslinieciskuma vai dzejiskuma pazīmes. Ja pareizi sapratām Aināru, dzejai ir jābūt saprotamai visiem, bez filozofijas, par mīlestību un cerību un ar klišejām („mīlestība ir kā trausls zieds”). Aināru nomainīja sieviete, kas iesāka ar Lijas Brīdakas dzejoļiem un turpināja ar saviem, tos papildinot ar paskaidrojumu vai stāstu, un jauniete, kas izteiksmīgi nolasīja, viņasprāt, divus pretējus Ārijas Elksnes dzejoļus.
Ideja par šādu pasākumu ir rosinoša, bet, zinot kūtrumu un mūžīgo „ko tad nu es”, šādos pasākumos vienmēr draud iniciatīvas trūkums – vai arī tā gadījās tikai šoreiz? Un vai par šāda vakara galveno sastāvdaļu noteikti jākļūst tradicionāli populāro dzejnieku darbiem?.. Par laimi, šo vakaru izglāba dziesminiece Hasinta.
Tomēr dzeja spēj pulcēt lielu klausītāju loku, un par to bija iespējams Dzejas dienu pēdējā pasākumā „Runā dzejnieks!”. Rakstniecības un mūzikas muzeja telpa bija pārpildīta ar dažāda vecuma klausītājiem, kuriem bija iespēja pieredzēt piecu dažādu autoru – arīdzan dažādu paaudžu pārstāvju – lasījumus. Eduards Aivars nevienu vairs nepārsteidza ar dzejoļiem, kuru virsraksti itin bieži garāki par pašu saturu. Gan savulaik „Sakvojāžā” lasāmie, gan pasākumā dzirdētie teksti atklāja brīnišķīgus paradoksus caur tēžveida dzeju. Leons Briedis patīkamā balss tembrā un intelektuāli nesteidzīgajā dzejā aizrāva gan savas, gan jaunākās paaudzes klausītājus. Arvis Viguls patīkami pārsteidza ar saviem jaunajiem tekstiem – Vigula dzeja nupat kļuvusi tumšāka kā jebkad iepriekš. Edvīns Raups un Uldis Bērziņš izpelnījās lielu publikas atbalstu – dzejas interesentiem šo autoru intonācijas un lasīšanas metode, tieši tāpat kā pašu tekstu kvalitāte, bija jau iepriekš zināmas vērtības.
First thought, best thought
Dzejas dienas 2013 atskaņoja dzeju, skaņas norima, un dzirdama bija vien septembra lapu sausā čabēšana. Un palika iespaidi (ne vienmēr tie paliek, jāteic). Izbaudot iespēju dzirdēt Amiru Oru no Izraēlas, Draganu Tripkoviču no Melnkalnes, serbu Milanu Dobričiču, japānieti Mari Kanno un slaveno Edvardu Hiršu no ASV, kuru dzeju latviskoja mūsu brīnišķīgie tulkotāji Arvis Viguls un Jānis Vādons, pasākumā „Kaimiņi trokšņo” bija izdevība redzēt īstenotu asprātīgu ieceri: mūsdienu ārzemju autori dzeju lasīja iepretim Raiņa piemineklim, kurš uz apkārt notiekošo noskatījās ar viņam (piemineklim vai dzejniekam?) raksturīgu viedu mieru. Skatītāji-klausītāji (lielākoties skolēni) ziņkārīgi nolūkojās viesos un grāmatplauktos. Pilsētas troksnis sajaucās ar vārdiem, kuri skanēja dažādās valodās. Atvērtā telpa sabalsojās ar atvērto, intencēs un noskaņās izteikti dažādo tekstu skanējumu: visai asprātīgais Milana Dobričiča cikls „Robotu planēta” ar tipoloģiskām cilvēku-robotu ((Мислевац/Domātājs, Ратник/Karavīrs, Тркач/Skrējējs) dzīves tēlojums mijās ar Edvarda Hirša dzejoli „Josifa Brodska piemiņai” (In memory of Joseph Brodsky) tiešās krievu dzejnieka ritma intonācijās (snow occupy the city...). Lasījumus noslēdza haikas japāņu etniskās mūzikas pavadījumā.
Mūsdienu dzeja ir vērsta uz dialogu ar lasītājiem, un šī tendence pilnībā realizējās diskusijā ar minēto ārvalstu dzejnieku dalību – sapulcējušies Robert’s Books pagalmiņā, viņi runāja par mūsdienu dzeju – gan viens ar otru, gan ar klausītājiem. Saruna norisinājās angļu valodā, un dzejas teksta tulkošanas problēma (poētiskā teksta tulkošanas iespējamība vispār) un dzejas loma mūsdienu pasaulē kļuva nevis par strīdus ābolu, bet gan par ierosmi interesantai diskusijai. Slavenā Alena Ginsberga frāze first thought, best thought[1], kas izskanēja sarunas laikā, ieguva ilustrācijas nozīmi šīs poētisko tekstu situācijas raksturojumā –, pēc Edvarda Hirša domām, tas novedis pie slikti uzrakstītu, slikti izdomātu tekstu pārdaudzuma. Un nav grūti viņam nepiekrist. Ne velti tiek lietots jēdziens ‘teksts’, runājot par dzeju. Poētiskā jaunrade šodien, un tas lai redzams viesu radošo darbu piemēros, apelē pie visai proziskām konstrukcijām, sadzīves tematikas, okazionāliem sižetiem – neatkarīgi no to nacionālo valodu piederības. Dzeja šodien ir internacionāla un pēc būtības bezrobežu – dzeja šodien ir daudzvalodīga, bet tajā pašā laikā runā vienā valodā. Un – pirmās domas, pirmie iespaidi ir īsti, jo patiesi. Un ārzemju viesu lasījumi Dzejas dienās arī bija ļoti patiesi.
Patiesība, skaistums, aktivitātes un zināms haoss – tas viss kopā raksturo Dzejas dienas 2013. Klausītājiem bija daudz un dažādu iespēju baudīt vai iepazīt dzeju, taču iepretim citiem gadiem vairums dzejnieku piedalījās dažādos pasākumus ar vieniem un tiem pašiem dzejoļiem, tāpēc izpalika patiess pirmās tikšanās un svaiguma prieks, kas parasti pavada jaunu dzejoļu lasījumus. Šķita, ka dzejnieki ir noguruši, bet klausītāji pārsātināti, tāpēc īsts svaigums bija ārzemju viesu vakari un tie pasākumi, kuri izcēlās ar īpašu oriģinalitāti – vai nu atraktivitāti, vai kaut ko neprastu, neikdienišķu, piemēram, metafiziski meditatīvu tvērumu vai literatūrzinātnisku ievirzi. Tomēr tāds haoss dzemdina kosmisko kārtību, un tikai šādā dažādībā un neviennozīmībā katrs klausītājs var atrast sev tuvu un saprotamu harmoniju un nozīmi. Un itin nemaz nav svarīgi, vai Dzejas dienu logo rotā ar velosipēdu braucošs Rainis, jo ne jau logo nosaka pasākumu būtību, bet tas, vai klausītāji un dzejas draugi ir gatavi paši pamīties dzejai pretī...
[1] Alena Ginsberga pārfrāzēti Viljama Bleika vārdi: First thought is best in Art, second in other matters.
[1] Alena Ginsberga pārfrāzēti Viljama Bleika vārdi: First thought is best in Art, second in other matters.
