CONFERENCE
Paņemot grāmatu rokās, acu skatienu saista grāmatas gaumīgais noformējums, kas var lasītājam saistīties ar atmiņu kladi, skaistu albumu vai viesu grāmatu. Lai arī kādas asociācijas pirmajā brīdi nerastos, atšķirot to vaļā, apstiprinās visi varianti reizē. Vispirms tiek ieraudzītas līniju klades lapas, kas izskatās kā ar skeneri pārceltas, lai gan tās lieliski saskan ar drukātajiem spiestuves burtiem; ik pa laikam rotaļīgi pavīd arī rokrakstu oriģinālu fotokopijas.
Par foto albumu šo grāmatu padara lieliskās fotogrāfijas, kuras tādas ir, neskatoties uz to, vai tās radījis tāds profesionālis kā Gunārs Janaitis, vai jebkurš Ziedoņa mājas viesis – foto amatieris. Bildes ir ļoti dzīvīgas, emocionālas un patiesi skaistas savā vienkāršībā. Un tikpat izcili skaista kā Murjāņu māja bildēs ir Ausma Kantāne jaunībā, aizraujot lasītāja elpu. Ne velti pats Ziedonis grāmatas veidotājam parādījis šīs fotogrāfijas un teicis: ”Skaties, cik viņa bija skaista!” Un tas ir tikai viens stāsts, ko vēsta šī grāmata.
Pašā grāmatas sākumā, kad top Murjāņu māja, nekas netiek slēpts; lasītāji tiek ievesti mājas radīšanas procesā. Sākumā tiek rādītas Ziedoņa paša radītās mājas skices, arhitektu rasējumi, materiālu izmaksas, vēlāk jau skatām neparasto vigvamtipa ēku. Ja liekas, ka māja jau gatava, tad uzzinām, kā tiek atrasta arī klētiņa, kas veido īsteni latvisku vidi, kādu Ziedonis vēlējies radīt. Visbeidzot pārējam pie bildēm ar viesiem, kas ir braukuši gan ciemoties, gan apbrīnot šo neparasto māju. Grāmatas ilustrācijas var nosaukt par interaktīvu instrukciju, kā pašam uzcelt savu māju, ko Ziedonis uzskatīja par katra latvieša uzdevumu, jo Latvijas zeme latvieti vilina pie sevis, un visbrīnišķīgāk tai cieņu var izradīt, uzceļot savu māju kādā īpašā, paša noskatītā zemes stūrītī.
Aivars Berķis izvēlējies labu stratēģiju, lai paskaidrotu, kāpēc šo grāmatu raksta. Vispirms viņš viltīgi izjautā Ziedoni un tad bagātina ar tekstu to, kas jau tiek nolasīts caur attēliem – latvietim vajag savu māju, savu zemi, jo latvieši ir zemes cilvēki, turklāt Latvija ir tik skaista, ka katrs var atrast sev tīkamāko mājvietu.
Pakāpeniski ar katru nākamo nodaļu iepazīstam visu Murjāņu mājas vēsturi: kā tika atrasta mājas vieta; kāpēc Kurzemes zvejnieka dēls pārcēlās uz Vidzemes pusi, turklāt nemaz ne pie jūras; tāpat uzzinām, cik ilgi māja tapa, kādi šķēršļi likti priekšā tās celšanai Padomju Latvijas laikā; kopā ar Ziedoni izsapņojam viņa māju – vigvama tipa, ar niedru jumtu, trīs stāviem, kur trešā stāva istabiņā sanēs bites (kas gan Ausmas baiļu dēļ paliek vien sapnis); iepazīstam mājas celtniekus, uzzinām, kā tapis brīnumjaukais kamīns, dzirnakmeņu dārzs un daudz kas cits. Kad māja gatava, tā uzņem daudzus viesus, lieti noder atrastā un pārvestā latviešu klēts. Paralēli mājas vēsturei, uzzinām arī daudzus interesantus faktus par pašu Ziedoni, gan no viņa paša stāstiem, gan no citu atmiņām.
Stāstījums ritējums sākas ļoti aktīvi, aizraujoši, sniedz lasītājam daudz jauna par Ziedoņa dzīvi; sevišķi interesanti to lasīt tiem, kas ar Ziedoni vēl ir uz „Jūs”, jo, izlasot grāmatu, viņi nemanot pāriet ar viņu uz „Tu”. Teksts ir zinātkāri uzrakstīts, veidojoties no Ziedoņa un Ausmas atmiņām, abu intervijām, līdztekus parādoties arī Murjāņu cilvēku atmiņstāstiem. Taču, pārejot uz runām par Ziedoņa muzeju, burvestība lūst un cilvēki apzinās, ka iestājies laiks bez Ziedoņa, un skaistā pagātne, ko satur grāmata, mīt tikai atmiņās un tās lapaspusēs. Lai gan Murjāņu vēsture nenoliedzami ir saistoša un nemaz ne garlaicīga, tikpat informatīvi grāmatas beigās ir sniegtas ziņas par fondu „Viegli” un tā darbu, kas turpina Ziedoņa iesākto un ir tā tiešais ideju pēctecis.
Savu pamatojumu „No Jāņiem līdz Murjāņiem” tapšanai grāmatas beigās sniedz arī šī brīža Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende, arīdzan fonda „Viegli’ dibinātāja. Pavisam nejauši pēc Ziedoņa „Rakstu” iegādes viņa iepazīstas ar pašu Ziedoni un uztur ar viņu draudzīgas attiecības līdz pat dzejnieka aiziešanai mūžībā. Kopā izsapņo tūrisma tīkla plānu – veidot viesnīcas pie Latvijas skaistākajām vietām (ideja palikusi vēl nepiepildīta un gaida savus realizētājus). Turklāt ir radīts Ziedoņa muzejs „Dzirnakmeņi” viņa izlolotājā Murjāņu mājā – nosaukumam iedvesmojuši tie dzirnakmeņi, kas kā sēnes „izaugušas” Ziedoņa mājas pagalmā un arī pašā mājā. Pat, ja kāds nevarēs apmeklēt “Dzirnakmeņus”, tad grāmata veiksmīgi papildinās muzeja digitālo versiju, kas gan vēl tikai top, bet vēlāk katrs lasītājs/ skatītājs ar datora un fantāzijas palīdzību varēs izstaigāt Ziedoņa māju virtuāli.
Ziedonis aizejot mantojumā atstājis savu māju, bet ar nosacījumu, ka apmeklētāji paši gribēs to apmeklēt, nevis tos kā tūristus tur vedīs visu pētīt. Viņa māja paliek kā vieta, kur pulcēties radošiem cilvēkiem, kas dzirdēs Ziedoņa iecerētās bites trešā stāva istabiņā un radīs ko pavisam jaunu. Un brīdī, kad tiek atvērta šī sirdi sildošā grāmata, lasītājam jāatceras savu sapņu māju un jāizlolo to tikpat reālu kā to izdarīja Imants Ziedonis un Ausma Kantāne.
