Pašiem savs dižpārdoklītis. Robs Skotons „Runcis Puncis iemīlējies”

Britu rakstnieka un ilustratora Roba Skotona stāstiņi par Runci Punci nu jau kļuvuši par dižpārdoklīšiem pasaules bērnu vidū. Turklāt to autors ir viens no populārākajiem grāmatu ilustratoriem Lielbritānijā. „Runcis Puncis iemīlējies” (White Book, 2015) ir ceturtā un pagaidām pēdējā stāstu sērijas grāmata, kas tulkota latviešu valodā (tās priekšteces: „Runcis Puncis”, „Piču, paču, Punci!” un „Priecīgus Ziemassvētkus, Punci!”). Katrs izdevums vēsta par atsevišķu notikumu lādzīgā runčuka dzīvē, tāpēc tos iespējams lasīt jauktā secībā vai kādu izlaižot vispār. Tomēr bērniem noteikti gribēsies iegūt savā īpašumā visas Runča Punča grāmatas, jo tās ir brīnumjauka skatāmviela. Esmu droša – arī mammas un tēti, kas pārlapojuši kaut vienu no grāmatām, man piekritīs – Roba Skotona ilustrācijas ir tik telpiskas, asprātīgas, „nekaitīgas” (tas bērnu grāmatās ir ļoti būtiski!) un vienkārši mīļas, ka spēs atkausēt pat stingrāko vecāku sirdi, izcīnot sev pārliecinošu vietu ģimenes grāmatplaukta priekšplānā.

Runcis Puncis zīmēts oriģinālā tehnikā. Izceļot teju katru dzīvnieka spalviņu, mākslinieks to (un pārējos runčus) padarījis trīsdimensionālu. Tādu, ka mazās roķeles izmisīgi cenšas pačamdīt lappusi, bet neizdodas satvert neko vairāk par papīru. Maza vilšanās un no tās izrietošs secinājums – ilustrācijas ir pārāk labas, lai būtu tikai ilustrācijas. Pats Runcis Puncis nedaudz atgādina attiecīgajai auditorijai labi zināmo Sūkli Bobu Kvadrātbiksi: runcis ir četrstūrains, samērā neproporcionāls, piķa melns zvērs ar vājām ekstremitātēm, garu, kārnu asti, mazītiņām ačelēm un purneli. Patiesībā tieši šādi visbiežāk izskatās neprofesionāla atsaukšanās uz bērna lūgumu „Mamma / tēti, uzzīmē man kaķīti!”, vismaz manējā noteikti – ne miņas no dzīvniekam realitātē piemītošās grācijas, toties visi nepieciešamie priekšnoteikumi, lai bērni par šādu kaķīša ilustrāciju būtu stāvā sajūsmā.

Iepriekšējā grāmatā izsvinējies Ziemassvētkus, šajā Runcis Puncis steidz atzīmēt nākamos ievērības cienīgos svētkus – Valentīndienu. Tad nu „Runcis Puncis iemīlējies” vēsta par pašsaprotamu etapu katra bērna dzīvē – pirmajām simpātijām un tradicionālo mīlestības vēstulīšu sūtīšanu. Protams, grāmatu droši drīkst pārlapot visa gada garumā, ne tikai februāra vidū – kurš teicis, ka simpātijās jāatzīstas vien konkrētā datumā? Turklāt šis ir brīnišķīgs špikeris, kā to izdarīt vienkārši, patiesi un no sirds.

Runcim Puncim ļoti iepatikusies sniegbaltā kaķenīte Mincīte, kas Punci parasti parauj aiz auss, iebaksta viņam vēderā, uzmet cilpā tā asti un visu šo nejaucību finālā vēl nosauc par smirduli. Bet lādzīgais Puncis tik un tā rūpīgi zīmē viņai apsveikuma kartīti ar pašportretu, kam gigantiska sirds ķepās, un, „ļoti piedomādams pie rokraksta”, ieraksta tajā atzīšanos: “Tu man patīc!” Lai stāstījums nekļūtu pārlieku šķebinošs, rakstnieks palaiž vaļā kaķi Kašķi, kurš izrādās spēcīgs sāncensis cīņā par Mincītes sirdi. Asprātīga mērīšanās ar simpātijām un vecā labā saņemšana pēc nopelniem – arī šai grāmatai ir tipiska bērnu literatūras izskaņa, kas mudina mazos lasītājus būt eņģeliski jaukiem, lai viss iecerētais izdotos.

„Runcis Puncis iemīlējies”, kā arī pārējās sērijas grāmatas struktūras ziņā tuvinās komiksiem – minimāls teksta daudzums ar biežu tiešo runu un lielas, dinamiskas ilustrācijas, kas atspoguļo plašu emociju gammu. Grāmatu droši drīkst dāvināt arī tiem, kas vēl nav apguvuši lasītprasmi – galvenās sižeta līnijas izsecināmas pēc vizuālā materiāla, teksts kalpo kā papildinājums. R. Skotona stāstījums ir vienkāršs, lielākoties aprakstošs, tomēr vietumis īpašas noskaņas izcelšanai iestarpināti bērnu literatūrā tik ļoti iederīgie deminutīvi: „Viņai bija sniegbaltas ķepiņas un zirņzaļas actiņas, Puncim Mincīte patika pat labāk par zivju nūjiņām un saldējumu” – kas stāstam piešķir īpašu mīļuma devu. Savukārt drukātie burti un izceltie izsauksmes vārdi dara Runča Punča grāmatas par labu palīglīdzekli lasītmācīšanās procesā – šo faktu der paturēt prātā, kad ābece jau būs zināma no galvas. Vienīgi kārtējo reizi jāpiemetina, ka „White Book” derētu pievērst pastiprinātu uzmanību korektora darbam – pat tik koncentrētā tekstā ir ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdas.

Grāmatās par Runča Punča piedzīvojumiem ir tas brīnišķīgais naivums un vienkāršība, ko, iespējams, vēl atceramies no savas bērnības, kad bezrūpīgi lecām klasītes un skricelējām vēstulītes ar roku. Ļoti gribētos šo mazo lietu burvību iemācīt arī saviem bērniem, tāpēc Robam Skotonam un Runcim Puncim mūsmāju durvis vienmēr būs plaši atvērtas. Atstājiet spraudziņu arī savējās!