„esmu valodas fotogrāfs”

Kas ir Gundars Ignats? Kā Tu sevi raksturotu?

Zēns, kuram patīk rakstīt.

Zēns?

Jā, joprojām zēns... Par spīti tam, ka ekonomists un desmit gadus strādājis valsts pārvaldē, izdevis jau divas grāmatas. Vēl joprojām, manuprāt, esmu tāds zēns, kuram patīk atklāt pasauli. Tāpēc man patīk rakstīt, jo tas ir veids, kā tuvoties literatūrai, kā tuvoties izpratnei par literatūru. Tas rakstīšanā ir pats galvenais, visforšākais – atklāt pasauli. Es pat teiktu, ka rakstīt ir mazliet labāk nekā lasīt. Dažkārt krietni interesantāk.

Ja prot, ne? Ir jāprot rakstīt vai arī ir patīkami rakstīt arī tad, kad neprot?

Ja seko kaut kādiem žanra vai literāro darbu ideāliem, ja ir mērķis tuvoties tam ideālam, tad jau, uzrakstot un lasot pēc tam sevis uzrakstīto, var labi redzēt, kas nestrādā, kas neiet – kāpēc man neizdevās, kas man nepatīk savā tekstā. Ja tu lasi slikti uzrakstītu cita autora darbu, tad tu to vienkārši noliec malā. Bet, ja tas ir tavējais, mēģini tomēr izlabot un saprast, kas ir tas, kas nav strādājis.

Ir patīkami atrast to, kas nenostrādā?

To, kas nostrādā! Bet, jā, tas patīkamais ir saprast, kāpēc teikumi ir samocīti...

Tu atrodi tieši šo ‘kāpēc’? Vai atrodi veidu, kā izlabot?

Atrast veidu, kā izlabot – tas, protams, ir pats labākais. Un dažkārt ir ļoti grūti... Ir skaidrs, ka tas, kas ir uzrakstīts, nestrādā, bet saprast, kā pateikt... Tās sajūtas ir, it kā tu sities pret valodu kā pret stikla sienu un netiec klāt tam, ko tu gribi pateikt. Tu zini, ka kaut kur aiz tā stikla ir tas, ko tu gribi pateikt, bet tu esi no tā tik tālu...

Rakstīšana Tev tātad ir nepārtraukta cīņa ar valodu?

Jā, ar sevi un valodu. Vai arī..

Ar slinkumu droši vien.

Arī ar slinkumu. Tā ir vislielākā rakstoša cilvēka cīņa – ar slinkumu un ar valodu.  Ar savu valodu.

Tieši ar savu vai lasītāja valodu? Lasītāja valoda var atšķirties... Tu domā par lasītāja valodu?

Vairāk es domāju par to, lai teksts būtu uzrakstīts tā, kā es to vēlos. Ir ļoti grūti sasniegt to līmeni, kā es gribētu, lai būtu uzrakstīts. Joprojām ir distance starp to, kā es gribu uzrakstīt, un starp to, kā varu uzrakstīt, rediģējot pārrakstīt, joprojām ir distance starp ideju un izteiksmi. Tā ir nebeidzama cīņa – idejas un izteiksmes veida savilkšana kopā.

Tu gribi teikt, ka tagad ir izdotas Tavas grāmatas, bet Tu tāpat redzi, ka varēja būt labāk?

Tas ir līdzīgi kā... Nu, nedrīkst salīdzināt; tas nav labais tonis – salīdzināt literatūru ar sportu –, bet, ja skrējējs vai vienalga kāds sportists individuālajā disciplīnā ir diezgan tālu no pasaules rekorda, viņš tik un tā ir tuvu savam personīgajam labākajam rezultātam. Un es esmu ļoti pateicīgs Gundegai Blumbergai, grāmatas redaktorei, kura man ļoti palīdzēja.

Atgriežoties pie tā, ka Tu esi ekonomists. Tu sevi uztver kā ekonomistu? Dažādos avotos teikts, ka Tu esi ekonomists, rakstnieks, es vēl izdomāju, ka esi arī bijušais mūziķis un varbūt pat kautrīgs, bet kaislīgs fotogrāfs...

Es teiktu, ka es neesmu tikai kāds no minētajiem – no katra mazliet.

Arī fotogrāfs?

Arī, bet vairāk tāds kā valodas fotogrāfs. Es, protams, neesmu pirmais un vienīgais, kurš tā dara, bet man ļoti patīk skatīties vecas fotogrāfijas, tās situācijas, tos cilvēkus, no kuriem kādu es varbūt pazīstu, izteiksmes... Pārlikt fotogrāfiju tekstā – „Latvju Tekstos” bija publicēts mans stāsts par Gunāru Šneideru, tas ir tieši radies no fotogrāfijas, kas atrasta vecā ģimenes albumā. Tajā redzams vīrietis, par kuru zināms, ka viņš bija ciema dzērājs un gāja bojā autoavārijā – apstākļi pavisam citādi nekā stāstā, bet es atradu fotogrāfiju, kurā viņš jauns, ar tādu aristokrātisku sejas izteiksmi, ļoti smalki ģērbies, padomju laikos – kādos 60. gados. Man tas likās tik nesaderīgi – tas pretmets starp nodzērušos tipiņu, kuru es atceros no bērnības un kurš lamājās un nāca visiem virsū, un fotogrāfiju. Radās jautājums: kur viss aizgāja šķērsām, kā tas notika, kā tas liktenis ir mainījies?

Tu ņem fotogrāfiju, kas ir kā ideāls, un atmiņas, kas nav ideāls, un savieno stāstā?

Jā, fotogrāfija kā tāds iniciējošais notikums, kas rada stāstu.

Runājot par Tevi pašu, man bija tieši interesanti – ar kuru vārdu Tu esi nosauksi: ekonomists, rakstnieks, fotogrāfs…

Mana formālā izglītība ir ekonomists. Bet neformāli es esmu rakstošs cilvēks, mūziķis vai fotogrāfs. To es neesmu mācījies.

Sanāk, Tu varēji formāli būt jebkas cits, bet neformāli tik un tā būtu rakstnieks?

Jā, iespējams.  Iespējams, man vajadzēja studēt, vajadzēja notikt visam tam, kas ar mani noticis, lai es sāktu rakstīt.

Starp citu, Tu esi studējis arī kādreizējā Filoloģijas fakultātē.

Pusgadu. Mācījos Literārajā akadēmijā, meistardarbnīcā pie Paula Bankovska, un tajā laikā es vēl mācījos maģistrantūrā ekonomistos, un visam tam klāt man uznāca tāda iedoma, ka, lai būtu labāks rakstnieks, lai vispār būtu rakstnieks, ir svarīgi studēt valodu, filoloģiju. Tam ir sava daļa patiesības, tas tā arī ir – valoda ir jāmācās, bet man bija 24 gadi, un es mācījos neklātienē – vienā brīdī man bija jāpilda mājasdarbs, jāizkrāso kaut kādas kontūrkartes... Tad man likās, nē, es negribu maksāt par to, ka man jākrāso kontūrkarte.

Vai tā ir patiesība, ka Tu esi strādājis par Nodarbinātības pakalpojumu un attīstības departamenta direktora vietnieku – Attīstības nodaļas vadītāju?

Esmu strādājis dažādos valsts darbos. Vairs nestrādāju, man paveicās iegūt Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendiju, lai rakstītu, un tas, iespējams, bija pēdējais punkts: kad tad, ja ne tagad? Rakstīšana ir iemesls vismaz uz laiku no tā visa aiziet prom, ieturēt distanci, paskatīties no malas.

Varbūt tas ir tā kā romānā – apnika?

Kaut kādā mērā jā, kaut kādā mērā nē... Protams, visus interesē jautājums – nu, bija tā, kā rakstīts romānā... Bet personiski es kaut kādā mērā jutos sevi izsmēlis, pildot tos uzdevumus un nespējot sevi apliecināt un realizēt. Un rakstīšanas lieta man ir ļoti tuva.

Rakstniecība ir tā, kas galu galā uzvar?

Jā. Man ļoti negribas teikt, ka rakstnieks – tas ir kaut kas viens, bet pārējais – kaut kas cits, jo man patīk tie cilvēki, kas ir darījuši kaut ko citu un paralēli rakstījuši – vienalga vai Andrejs Dripe, vai Miervaldis Birze, vai Aksels Munte, vai Mihails Bulgakovs. Jo darīt kaut ko citu un vienlaikus rakstīt – tam ir liels pluss – tu gūsti vielu.

Tātad rakstniekam ir nepieciešama viela, viņš nevar rakstīt tāpat?

Var arī tāpat. Es piekrītu, ka rakstnieks, kurš raksta vēsturiskos romānus, nevar strādāt par oficiantu – nē, varbūt var, bet viņam jāstrādā arhīvos, jāpēta viela citā nozīmē, ne tik daudz dzīves viela, cik jāiegūst informācija.

Vai Tu gribētu strādāt tādu darbu, kurā Tu vienlaikus varētu arī rakstīt?

Es domāju, darbs un rakstniecība – tie neizslēdz viens otru, tur vairāk ir cīņa ar slinkumu un vēlmi pēc komforta, jo, ja cilvēks lieliski atrod iemeslus nerakstīšanai, tad varbūt viņam vispār nav jāraksta.

Ar Tevi vispār ir salīdzinoši maz interviju.

Es jau nedomāju, ka esmu Renārs Kaupers. (Smejas) Ir viena lieta, kas jāņem vērā ar jauniem autoriem, īpaši rakstniekiem... Es uzskatu, man tās slavas bija pārāk daudz, recenzijās [par stāstu krājumu „Bez jakas” – J. D.] bija ļoti daudz avansa. Tagad es to saprotu, bet tajā brīdī, izlasot vienu pozitīvu recenziju, izlasot otru, prātā notiek tādas ne tās labākās lietas.

Vai slava Tev traucēja rakstīt? Tu tomēr kāpies uz augšu – vismaz žanra jautājumā.

Tikai pēdējā laikā sāku pievērst uzmanību formas jautājumiem, stilam, izteiksmei, valodai, ritmam, tempam un tādām lietām. Man šķita, ka tajās ārā izvilkti pozitīvie iedīgļi, bet tie nebija manis apzināti rakstīti vai apzināti rakstīts tādā veidā, lai tur kāds saredzētu šo vai to – tas tur drīzāk bija tāpēc, ka tā gadījās.

Ko Tev nozīmē pašam lasīt literatūru, pirmkārt? Otrkārt, rakstīt. Vai Tu jūtu, ka esi literārajā procesā iekšā?

Man šobrīd svarīgākais, lasot literatūru, ir valodas lietojums. Tas ir pirmais un svarīgākais kritērijs. Kad es rediģēju un pārrakstīju „Pārbaudes laiku”, es lasīju Regīnu Ezeru, un, saprotot tās problēmas, ar kurām es cīnos, varu novērtēt, cik labi tas teksts ir uzrakstīts, vai, lasot Zigmundu Skujiņu, varu novērtēt, kāds ir viņa valodas plūdums, cik raits, vai Albertu Belu... Tie bija tie autori, kurus tajā laikā lasīju – latviešu autori –, lai redzētu, kāds teksts ir tapis latviešu valodā un ko ir iespējams panākt caur latviešu valodu. Lasot, piemēram, skolā obligāto literatūru vai lasot vienkārši izklaides pēc, tam visam nepievērš uzmanību, bet, nu jau lasot kā mācību līdzekli literatūrā, šie darbi parāda pavisam ko citu. Un tikai tad vismaz es varēju novērtēt to, cik vērtīgi ir šie darbi. Tas man likās satriecoši. Un brīžiem, protams, iestājās depresīvs noskaņojums, sajūta, ka es neko nevarēšu.

Bet tie ir salīdzinoši seni klasiķu darbi... Neviens jaunākās literatūras darbs Tevi neiedvesmo?

Nē, protams, ir – Bankovska „Skola” kā mācību līdzeklis dažādu skatu punktu un valodas lietojuma ziņā. Ļoti brīnišķīgs darbs, šķietami vienkārši, parasti stāsti, bet veids, kādā tie ir uzrakstīti, ir saistošs.

Taču, pārrakstot „Pārbaudes laiku”, Tu pievērsies tieši senākiem tekstiem.

Jā, man bija svarīgi lasīt, iespējams, labākos latviešu valodā uzrakstītos darbus vai autorus.

Vai tas nenozīmē, ka latviešu romāns ir palicis tur – pagātnē?

Es nezinu, vienkārši tajā brīdī man bija svarīgi atgriezties pie klasiska romāna. Nu jā, un, kad man sāka pārāk labi rakstīties vai kad vairs „nestrādāja” latviešu literatūras klasika un es kļuvu pārāk iedomīgs, es lasīju Prusta „Svana pusē”. Prustu ir vērts lasīt, lai jauns rakstnieks nekļūtu iedomīgs; tas ļoti palīdz nonākt atpakaļ pie zemes un saprast savu vietu.

Un kur Tu esi šobrīd?

Pie trešās grāmatas. Pie trešās un ceturtās. Viens ir stāstu krājums, un otrs ir romāns.

Kāpēc kādam būtu jālasa Tavs romāns „Pārbaudes laiks”?

(Smejas.) Ar šo jautājumu savulaik Pauls Bankovskis sāka Literāro meistardarbnīcu, un, ja godīgi, šis jautājums mani vēl joprojām nodarbina, un simtprocentīgas atbildes par to, kāpēc ne tikai mans romāns, bet arī kāpēc vispār kādam būtu jālasa viena vai otra, vai trešā autora darbs, man nav. Tas, ko es varu teikt – „Pārbaudes laiks” ir stāsts par mazo cilvēku lielās dzīves priekšā, šajā gadījumā tas ir universitātes absolvents, kurš sāk strādāt. Principā tā, manuprāt, ir metafora tam mūsdienu latvietim, kurš ļaujas lietu plūdumam, pēc iespējas atsakās no savu lēmumu pieņemšanas, vienkārši ļaujas... Tas ir tas, kādā veidā es kā lasītājs to tagad redzu, jo autors sen jau ir miris – jau septembrī nomira. (Smejas.)

Es sapratu, kāpēc romāns ir jālasa, bet kāpēc Tev tas bija jāuzraksta?

Tas ir veids, kā es redzu tās lietas, tas ir kas tāds, ko es varu izstāstīt – šo stāstu varu izstāstīt es, un, iespējams, šo stāstu šādā veidā neviens cits neizstāstīs.

Intervijā Latvijas Radio 2010. gadā Tu esi teicis, ka vēlies būt sarunbiedrs lasītājam. Tagad Tu saki, ka vēlies izstāstīt stāstu. Tā vairs nav saruna, bet monologs, misija.

Es vairs neidentificēju sevi tiešā veidā ar grāmatu. Centos arī šajā romānā atturēties no moralizēšanas, no pateikšanas, kā ir pareizi. Taču nevar izslēgt, ka kāds tajā ko tādu tomēr samana,. Tādā kontekstā, jā, es gribu būt sarunbiedrs lasītājam.

Ja šis romāns balstās reālos atgadījumos no dzīves, vai, Tavuprāt, realitāte netraucē attiecīgu gadījumu ievietot literatūrā, ja tā ir ārkārtīgi spilgta un rakstnieks vēlas tekstā ielikt ļoti daudz ko..?

Tas bija diezgan grūts uzdevums no visas tās desmitgades pieredzes atlasīt... Pirmkārt, man bija svarīgi „Pārbaudes laikā” saglabāt noteiktu vēstījuma līniju, nevis izstāstīt dažnedažādus atgadījumus, kas ir vai varētu būt notikuši. Tāpēc daudz kas no tiem ministrijas notikumiem, kuri varbūt būtu bijuši tā vērti, lai par tiem uzrakstītu, palika neuzrakstīti. Kā mēdz teikt, iesācējiem autoriem ir svarīgi saglabāt vienkāršību, un es no šā un tā atteicos vienkāršības labad.

Pirmās grāmatas recenzijās Tev pārmeta, ka Tu neesi pietiekami pretenciozs. Žanrs ir cits, bet cik tālu var iet šajā vienkāršībā?

Pirmkārt šis romāns bija pārbaude pašam sev, vai varu pacelt romāna formu, un tagad ir daudzmaz skaidrs, kā veidojas klasiska romāna forma. Un, jā, protams, tie meklējumi ir tādi uzmanīgi un prātīgi.

Tiešām nav vēlmes atteikties no visa un mēģināt radīt ko jaunu – ne gluži jaunu, bet drastiskāku?

Būtu muļķīgi iedomāties, ka ir iespējams radīt ko jaunu. Bet, protams, ir jāiet tālāk, tikai es negribētu izplūst skaidrojumos, kas tieši mani interesē... Prasmes ir jāattīsta, tas ir viens, taču es nevēlos formu izvirzīt par pašvērtību. Svarīgs ir sižets, varoņu attīstība... Tas ir vērtīgi.

Tad var teikt, ka Tu drīzāk esi klasisks, nevis eksperimentāls rakstnieks.

Drīzāk jā, taču: nekad nesaki nekad, jo vienā no intervijām es teicu, ka nekad nevarētu uzrakstīt romānu...

Izlasot anotāciju, rodas iespaids, ka šo grāmatu daudzi skolotāji uzskatīs par piemērotu dāvanu skolu absolventiem.

Brīnišķīgi!

Bet kā Tu domā, kā varētu reaģēt jauni cilvēki, pēc romāna redzot, ka ne viss pēc skolas beigšanas ir veiksmīgi?

Es ļoti labi atceros sevi 16, 17 gadu vecumā, atceros, ka spēlēju grupā un principā es zināju, ka es kā ģitārists no Noela Galahera atšķiros tikai ar vienu lietu: es neesmu atradis pareizo producentu. Pretējā gadījumā es jau spēlētu Vemblija stadionā. Un es zinu to ambīciju laiku, kas ir vidusskolā, to superpārvērtēto ambīciju laiku, un kaut kad jau notiek tas aplauziens... Bet tas neizslēdz to, ka ir jāmēģina un jāmeklē.

Ko Tev pašam deva tieši pievēršanās romāna rakstīšanai?

Pirmais – rakstīšana ir darbs neatkarīgi no tā, vai tev ir kādas cits darbs vai nav. Tas tieši to arī nozīmē – sēdēt un rakstīt – katru vakaru, negaidot iedvesmu, neko, bet sēdēt un rakstīt, un, tikai rakstot, ir iespējams kaut ko uzrakstīt. Un šī šķietami pašsaprotamā atziņa man atnāca tieši ar „Pārbaudes laika” rakstīšanu. Otrs – ka romāns nav nekas neiespējams. Tas ir darbs, ko vienkārši ir jāsāk un kādā brīdī jāpabeidz. Un trešais – ir kaut kāds mirklis, kuru saprot itin visi: šis ir vislabākais, kā es varu šo stāstu šobrīd izstāstīt, un visi turpmākie meklējumi labākajā gadījumā būs tikai mīņāšanās uz vietas, sliktākajā gadījumā – kāpšana atpakaļ. Taču tāda simtprocentīga pārliecība, ka šis ir viss un tikai uz brīdi.

Literāro meistardarbnīcu uzstādījums – rakstīšana katru dienu, 500 vārdi vai 500 zīmes – tas tiešām darbojas?

Darbojas, lai gan pēc sevis varu teikt – tas gluži nav katru dienu. Vislielāko barjeru rada doma, ka uzreiz ir jāuzraksta labi. Lielākoties tā nesanāk. Bet rakstot, pat tad, ja šķiet, ka sākotnēji nav ideju, sākot rakstīt, idejas atnāk un rodas – otrajā, trešajā, ceturtajā rindkopā. Tās gan, protams, ir jāpārraksta vai sliktākā gadījumā vispār jāizsviež ārā. Bet tomēr, ja parēķina – katru dienu trīs mēnešus rakstot vienu lapu, mēs iegūstam tādu nelielu romāniņu.

Kādā intervijā Tu stāstu esi nosaucis par savam dzīvesveidam vispiemērotāko formu. Tagad vairs tā nav?

Dzīvesveidam stāsts ir vispiemērotākais, bet romāns, manuprāt, ir labākā forma, kā izstāstīt kādu ideju plašāk. Romāns ļauj tajā dzīvot – mēnesi, divus, trīs – es domāju, tīri tehnisko rakstīšanu. Pēc tam, protams, paiet pusgads, gads, desmit gadi, kamēr to veido, kamēr līdz tam nonāk.

Tu jūties romānā labāk nekā stāstā?

Šobrīd, iespējams, jā. Jo stāsts man liekas arvien sarežģītāka forma – uzrakstīt labu īso stāstu, tas ir ļoti grūti. To formālo prasību dēļ, kam ir jābūt stāstā. Romānā var atļauties vietām mazliet kādas vaļības. Tas, protams, nav labais tonis, bet kopumā tas izšķīst...

Bet tajā pašā laikā vēl vismaz viens stāstu krājums no Tevis ir sagaidāms?

Es tā ceru. (Smejas.) Vēl gan nav pabeigts.

Kādreiz Tu esi teicis, ka savulaik baidījies sūtīt darbus pirmajai publikācijai, jo baidījies, vai tik tā nav grafomānija. Vai tagad Tu esi puslīdz drošs par to, kas ir labs stāsts, labs romāns un kas nav grafomānija?

Šis jautājums varbūt tiešā veidā mani nenodarbina, jo, ja ir iespēja publicēt, es varētu pieņemt, ka tā galīgi nav grafomānija. Ja kāds cits ir ar mieru, nevis tu pats publicē.

Tad Tu neesi pats sev cenzors?

Es, protams, esmu pats sev cenzors: ļoti maz publicējos. Bet stāstam, ko uzskatu par publicēšanas vērtu, papildus vērtējums ir tas, ka kāds ir ar mieru publicēt Ir ļoti daudz ideju, kuras neuzrakstu, vai, ja uzrakstu, neizstrādāju līdz galam, jo tās nešķiet pietiekami labas.

Var teikt, ka literārā teksta formula, ja Tev tāda ir, tiek pastāvīgi uzlabota? Kā Tu zini, ka stāsts ir labs, vai Tev ir šāda formula?

Man patīk, kā Dace Sparāne-Freimane savulaik teica: ideja un strukturēts tās izklāsts, un laba valoda. Nekas nav mainījies, lai gan vēl ir tādas lietas kā: tekstam ir jāveido veselums, un pēdējais, kas īstenībā ir izšķirošs – vai tas teksts ir kā notikums – vispirms sev pašam, tad lasītājam. Vai tas raisa līdzpārdzīvojumu. Jo strukturēti izklāstīta ideja var būt jebkāda...

Kur ir līdzpārdzīvojums stāstā par frizieriem?

Nu jā, tas nav stāsts, vairāk nekā skaidrs. Tas ir tēlojums vai apraksts.

Pusaudža gados Tu esi pievērsies dziesmu tekstu rakstīšanai. Vai šī aktivitāte ir pilnībā izzudusi no Tavas ikdienas?

Es teiktu, ka jā – pilnībā.

Ir tādas grupas, kuras iet to ceļu, kuru būtu gājis Tu, ja paliktu šajā lauciņā?

Nu ir Skumju Akmeņi.. Un Baložu Pilni Pagalmi, kas, protams, dziesmu tekstu un muzikālajā ziņā ir viena no labākajām grupām. No relatīvi jaunākajām man ļoti patīk Satellites LV – arī tā spēlēšanās ar valodu. Ir droši vien ļoti daudz tekstu autoru, kurus mūzikas dēļ es neesmu pamanījis.

Vai „Pārbaudes laiks” prezentācija būs arī Rīgā, ne tikai Ventspilī?

Būs, arī Vidzemē – Limbažos, Valmierā, Cēsīs un Valkā.

Kā radās ideja braukt ar grāmatu gandrīz pa visu Latviju?

Man kā autoram likās interesanti aizbraukt, pastāstīt.

Arī uz skolām brauksi?

Es jau to daru. Ir interesanti redzēt, kas jauniešus uzrunā. Un nav nemaz tik sen..., nē, ir gan sen – piecpadsmit un vairāk gadu, kopš es pabeidzu vidusskolu, bet vienalga ir interesanti redzēt, ko skolēni domā, kā viņi mainās. Katrā ziņā es vairs neredzu sevi vai savus klasesbiedrus tajos skolēnos, kas tagad mācās, tie ir pavisam citi cilvēki.

Vai Tevi interesētu dalīties savā rakstīšanas pieredzē jau pedagoģiskā līmenī, kādā meistardarbnīcā vai tamlīdzīgi?

Jā, ja kādu tas interesē, esmu ar mieru. Pēdējā laikā esmu pievērsis uzmanību rakstīšanas tehnikas jautājumiem, un vienmēr ir interesanti tos pārrunāt ar tiem, kuri arī sāk rakstīt.

Vai Tu joprojām vēlies uzrakstīt stāstu vienā teikumā?

Tagad ir lielāka ambīcija – uzrakstīt romānu vienā teikumā! (Smejas.) Bet ja paskatās interneta konkursus, piemēram, angļu „Very Short Story” – ko tik nevar dabūt ārā no viena teikuma. Tas ir ļoti labs treniņš.

Ja pirmā grāmata ir debija, otrā – rakstnieka apliecinājums, kas ir trešā grāmata?

Grūti pateikt, kas ir trešā, ceturtā, piektā grāmata, bet man pašam nez kāpēc ir tāda sajūta, ka no rakstoša cilvēka rakstnieks top vai, pareizāk sakot, var tapt ar kādu piekto, sesto grāmatu. Jo tad ir vai vajadzētu būt apgūtām kaut kādām tehnikām, varētu būt izveidojies rakstnieka rokraksts un ir iespējams idejas ietvert kādā atšķirīgā veidā, nekā tas ir pirmajās grāmatās, kas visbiežāk kaut kam līdzinās...

 

Iespeļu* gadsimtu tēlojot. Gundars Ignats "Pārbaudes laiks"