Pārdomas par LaLiGaBas 2014 nominācijām

Proza                                                    

Šī gada Literatūras gada balvas nominācijā „Proza” vērojama sava veida dualitāte. Lai gan visas grāmatas izpelnījušās lielu interesi un kritikas uzmanību, var teikt, ka vienā flangā ietilpst Osvalda Zebra „Koka nama ļaudis”, Gundara Ignata „Pārbaudes laiks”  un Ievas Melgalves „Mirušie nepiedod” – un ir skaidrs, ka grāmatas savstarpēji ir absolūti atšķirīgas, – un otrā flangā atrodas Māras Zālītes „Pieci pirksti”. Iespējams, balvas ieguvējs šajā kategorijā ir viegli nosakāms (lai gan ne tik viegli kā nominācijā „Debija”), tomēr pārsteiguma iespējamības sajūtu nevajadzētu zaudēt. Varbūt ne tik daudz nominācijas, cik sevis paša dēļ. Romāns „Koka nama ļaudis” nominēto prozas grāmatu grupā izceļas ar idejisko pusi. Ja nominācijas ietvaros konkurējošajos (īpaši Zālītes un Ignata) tekstos trāpīgi novērojumi un viedas atziņas rodas kā piebildes konkrētam dzīves pieredzes materiālam, tad Osvalda Zebra „nams” ir būvēts galvenokārt no idejām. Grāmatu atsvaidzina ārkārtīgi dīvains (sirreālistisks, mītisks) stāstījuma stils, un nākas cienīt Zebra filozofiski reliģiski morālās problemātikas atvēzienu, taču tekstam pietrūkst dzīvības. Autors pamanās ne tikai krietni saspaidīt lasītāja intelektuālos receptorus ar nemitīgu (varbūt vienveidīgu) tēlu skaidrojumu, bet arī fotografē, glezno un, protams, filmē savas orveliskās sāgas varoņus. Nenovedot nevienu no šīm tehnikām līdz pilnībai (varbūt arī – līdz apnicībai ne), rakstnieks atstāj lasītājam ne tikai dažas patiesi baudāmas epizodes, bet arī savdabīgu animācijas filmas plastmasas pēcgaršu. Turklāt daudzu lasītāju grūti izprotamā patika pret Dostojevski un citus klasiķus imitējošo Osvaldu Zebri liek domāt, ka „tur kaut kas ir, tur nevar nebūt nekas”. Vai vismaz izsniegt kredītu „jaunajam rakstniekam”, kas tapina arvien pretenciozāka idejiskā satura darbus. Taču negribētos domāt, ka labākā proza ir tā, kas izvirza visvairāk nopietnu jautājumu vistiešākajā, smagnējākajā veidā… Gundara Ignata romāns „Pārbaudes laiks” nav interesants šī vārda ierastajā nozīmē – nodaļas par ministrijas sistēmas īpatnībām, lietišķā valoda un birokrātiskie termini nogurdina, aizmidzina un bieži paliek vien reālistisku fona dekorāciju pamatos. Tomēr tikpat labi tas ir kas jauns un sadomazohistiski aktuāls, ko nebūtu vērts atstāt nepamanītu un neapbalvotu – ja nu tamlīdzīgs „ierēdņa romāns” vairs nekad netop un paliek tikai literatūrvēsturiska artefakta lomā? Un tieši otrādi – vai apbalvojot īpatnējo, bet ne visai atmiņā paliekošo Ignata romānu, LaLiGaBa neziedotu savu balvu literatūrvēsturiskai un nākotnes mārketinga ziņā neizdevīgai aizmirstībai?.. Ievas Melgalves „Mirušie nepiedod” iepretī pārējām nominācijām lieliski parāda, kā iespējams intriģējošu ideju iztirzājumu iedzīvināt spraigā sižetā un kā prasmīga autora izpildījumā atvirzīšanās no tiešās dzīves realitātes var šādā pasākumā tikai palīdzēt. Melgalve spoži tikusi galā ar žanram specifiskajiem izaicinājumiem, visaptveroši un ar iekšēju loģiku izstrādājot alternatīvu pasauli, kuras pārdabiskie elementi atainoti saistoši, ar spilgtu iztēli. Un šī pasaule līdz ar tās elementiem tiek izmantota jēgpilni, mērķtiecīgi, atklājot indivīda un sabiedrības attiecību problēmas. Grāmata ir caurcaurēm adekvāta un nopietni ņemama tiklab tehniskā, kā saturiskā ziņā, lai arī varbūt visvairāk ievērojama kā veiksmīgs latviešu oriģinālfantastikas žanra paraugs. Šī žanra grāmatas iekļūšana LaLiGaBas nominācijās ir solis uz priekšu ne tikai autorei, bet arī latviešu literatūrai un tās recepcijai kopumā. Māras Zālītes romāns „Pieci pirksti” bijis viens no pagājušā gada oriģinālliteratūras patīkamākajiem pārsteigumiem. Varētu domāt, ka darbs, kurā centrāla vieta ierādīta Sibīrijas un okupācijas gadu pārdzīvojumam, varētu pretendēt uz latviešu tautas teju vai ierastu pagātnes sāpju kulta statusu... Taču tā vietā esam ieguvuši ko ļoti jauku, baudāmu un, kaut latviešu literatūras vēsturē daudzreiz tematiski izstrādātu un pārstrādātu, tomēr oriģinālu. Pēdējo reizi tik godīgu un atklātu bērna skatījumu uz pasauli piedāvāja Vizma Belševica. Vairāki lasītāji romānā aprakstīto „biezumu” gūzmu varētu skeptiski novērtēt kā mehāniski pārsātinātu fikciju, ja vien tā nebūtu bijusi skaudra vēsturiska patiesība, un Māras Zālītes mazā Laura tieši tā arī mums atgādināja: „Patiesība nav briesmu stāsts. Patiesība ir patiesība.” Romānu par pilntiesīgu pretendentu uz balvu savā kategorijā padara vairākas (gribētos pat teikt – visas) spoži izstrādātas epizodes, valodas sulīgums un vitalitāte, dzīvi apliecinošie un lasītāja interesi nezaudējošie raksturi. Lai arī mazajai Laurai jāstājas pretī ministrijas darbiniekiem, koka nama ļaudīm un telepātu un magu kompānijai, jāatceras, ka mazs cinītis nereti spēj gāzt arī paprāvus vezumus: grāmata ir acīmredzama uzvarētāja nominācijā.

Dzeja

Četru kungu cīņa nominācijā „Dzeja” var beigties ārkārtīgi negaidīti. Kā pēdējos gados ir pierādījies, novērtēt dzeju ir bijis visgrūtāk. Lai arī LaLiGaBai nav publiski noteiktu kritēriju, pēc kuriem darbi tiek izvirzīti un apbalvoti, uzvarētājs šajā nominācijā vienmēr pastāv ārpus visiem iespējamajiem racionālajiem pamatojumiem. Turklāt šī kategorija ar tās nominantiem vistiešāk norāda uz žūrijas gaumi un specifikāciju izvēlē, jo pārsteidzoši, ka balvai nav izvirzīts Amandas Aizpurietes dzejkrājums „Turp”… Toties cīņā iesaistās četri unikāli darbi. Māra Salēja „Nedaudz vairāk” ir spilgts dzejkrājums, jo tajā filigrāni akcentēta dzejas formas tīrība un precizitāte, kas ietverta apskaužamā paustās idejas kodolīgumā. Dzejoļu krājums izceļas starp pārējiem nominētajiem ar smalko romantisma tradīcijas caurviju mūsdienu pasaules cilvēka telpā un uztverē. Ar smaržu un krāsu, bet it sevišķi ar skaņu saspēles palīdzību dzejā tiek atainota emociju mainība. Fascinējoši ir īpatnējie reāliju tēlojumi – „smadzeņu lapotne”, „vieglās ziedlapu skaidas”, „pumpurdūrītes” u. c., kas izceļas uz mūsdienu nihilistiskās uztveres fona. Atdzejojumi, kas iekļauti grāmatā, piešķir tai unikalitāti un individualitāti, atgādinot, ka Māris Salējs ir arī atdzejotājs un poļu kultūras cienītājs. Viennozīmīgi dzejoļu krājums „Nedaudz vairāk” ir izstrādāts un noslīpēts dzejnieka mākslas darba vainagojums. Arī Arta Ostupa dzejoļu krājums „Fotogrāfija un šķēres” saistāms ar domas smalkumu, mērķtiecību un precizitāti. Ostups rada gudru dzeju, kurā ietver un sasaista vēsturisko atmiņu ar jauna cilvēka identitātes meklējumiem, ietērpjot tos skaistā, ja tā var teikt, „izcakotā” valodā. Iespējams, „Fotogrāfija un šķēres” ir viens no spilgtākajiem darbiem jaunākās paaudzes dzejas vidū, taču nākas secināt, ka Ostupa pirmais dzejoļu krājums „Biedrs Sniegs” ar tajā iekļauto līdzsvarojošo ironiju pārsteidza vairāk. Savukārt „Fotogrāfija un šķēres” zaudē citiem nominantiem tāpēc, ka domas smalkums prevalē pār emocionālo. Varbūt banāli, bet gribas ticēt, ka labākā dzejas definīcija attiecināma uz šo frāzi – dzeja ir tā, kas pacilā dvēseli. Ostupa krājums pacilā prātu, bet dvēseli atstāj novārtā, taču nevar noliegt, ka mūsdienu ekspertu un loģikas laikmetā tā ir spēcīga un daudziem iemīļota dzeja. Ja jānosauc nominācijas potenciālie uzvarētāji, grūti izšķirties starp Edvīna Raupa dzejkrājumu „mirklis šis” un Marta Pujāta „Nāk gaismā pati lampa”. Krājumam „mirklis šis” raksturīga nelokāma, blīva un enerģētiski poētika un radošuma pilnbrieds. To piepilda robežstāvoklis, kurā iedvesmas mirklis tiek sintezēts ar valodu, tāpēc būtiska ir galējība: šausmas mijas ar ekstātisku atklāsmi, un tā rezultātā rodas katarse. Krājumu intonē spēcīga kaislība pret valodas vieliskumu. E. Raupa krājums ir ļoti ietekmīga liriskā pozīcija, kura ir dzīva un pulsējoša. Savukārt Marta Pujāta krājumu „Nāk gaismā pati lampa” raksturo savdabīga poētiskā tehnoloģija, kas ietver naratīva klātbūtni. Savā ziņā krājums funkcionē kā valodas un dzejas instrukcija. M. Pujāta dzeja sliecas kļūt par matemātisku formulu, taču vienlaikus to raksturo viegli naiva pārliecība. Tā ieved lasītāju neizdibināmā, mīklainā un nedaudz retrospektīvā pasaulē, kurā notiek atgriešanās pie priekšstata saknēm. Tēlu un valodas precizitāte rada dzīvu, noslēpumainu un suģestējošu atmosfēru, kas neļauj šo krājumu aizmirst, un rodas sajūta, ka Pujāta krājums iegūs balvu: atšķirībā no Raupa lirisma, metaforizācijas un spēcīgā katarses spēka, Pujāts 2013. gadā latviešu dzejā ir ienesis kaut ko, kā tajā pirms tam nav bijis. Tā ir it kā prāta funkcijas akcentācijas dzeja (līdzīgi kā Ostupam), taču neaizmistot emocionālo, kas rada pārsteidzoši ritmisku balansu, piepildot dzejas uztveres receptorus ar sātu. Taču, no otras puses, – kas ir pārliecinošāks – Pujāta spilgtums un neordinaritāte vai Raupa stabilais spēks? Nevar noliegt, ka latviešu dzejas cienītājs vienmēr gaida ko jaunu…

Tulkojums

Šķiet, tulkojumu kategorijā ir trīs līderi piecu nomināciju starpā. Edvarda Vitmora „Jeruzālemes kvartets” Māras Poļakovas tulkojumā un Katjas Ketu „Vecmāte” diemžēl zaudē trīs ļoti spilgtiem darbiem. Lai arī abi darbi pārsteidz ar tulkotāju meistarību (vienīgi nekādi nav saprotams „Jeruzālemes kvarteta” tulkotājas izvēlētais Jeruzalemes rakstības veids), un Ketu “Vecmāte” aptver pirmatnējas un „kultūras valodai” svešas, taču interesantas un bagātīgas latviešu valodas iespējas, atsakoties no klišejiskiem izteiksmes līdzekļiem un eifēmismiem (Maimai Grīnbergai izdevies radīt ļoti dzīvīgu un pilnasinīgu tulkojumu, kurā organiski iederas (sākumā gan jāpierod) arī dažādi zemo leksikas slāņu elementi (tulkotājai izdevies, līdzīgi kā latviešu folklorā, atjaunot šo vārdu pagānisko, auglīgo skanējumu), tomēr šie tulkojumu nav atstājuši spilgtu rezonanses sajūtu. Gluži pretēji ir ar pārējiem trim, no kuriem, piemēram, Roberto Bolanjo romāns „2666” ir patiesi episka vēriena darbs ar niansēti melanholisku pasaules izjūtu. Tas pieprasa  ne mazāk izjustu un niansētu valodisko ietērpu, spēju pārcelt noskaņu un teksta strukturālo zīmējumu, kas, veidojot mežģīņveida kompozīcijas, mēdz izvērsties ārkārtīgi plašs. Tulkotājas Daces Meieres darbs gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi (un, ņemot vērā romāna iespaidīgo apjomu, tas nav mazsvarīgs apsvērums) augstu vērtējams. Romāna tulkojums uzskatāms par veiksmīgu pienesumu latviešu valodā lasāmiem tekstiem, latviešu lasītājam padarot pieejamu starptautiski novērtētu literatūras daiļdarbu. Arī šogad godā tiek celts Guntars Godiņš, Latvijas atdzejojumu klāstu papildinot ar Artura Alliksāra dzejas izlasi „Dzeja”. Paveiktais darbs ir nozīmīgs, jo A. Alliksāra dzejas unikalitāte ir ieguvusi īpašu nozīmi ne tikai uz Igaunijas kopējā dzejas fona, bet ir nozīmīgs devums arī Latvijas tulkotajā literatūrā. Atdzejotājs meistarīgi un precīzi ir atveidojis Alliksāra dzejas pasauli, atklājot dzejnieka daudzpusīgo talantu un padarot to saprotamu arī Latvijas lasītājiem. Dzejas izlase papildināta arī ar detalizētu un pietiekami plašu G. Godiņa ievadu, kas ļauj paplašināt zināšanas par dzejnieka personību un dzīvi, viņa dzejas īpatnībām, kas saistāmas pat ar igauņu folkloras tradīcijām, iekļaujot gan savas, gan arī citu autoru domas par šo dzejnieku, kas iemantojis nezūdošu vietu Igaunijas dzejas attīstībā. Tas ir svarīgi, jo palīdz labāk izprast dzejnieka savdabīgo talantu un personību, un salīdzinoši nelielais izdevums ir nozīmīgs ieguvums katram lasītājam – gan tiem, kas jau sen bija gaidījuši šī dzejnieka daiļrades atdzejojumu, gan arī tiem, kuriem šī būs pirmā tikšanās ar igauņu dzejnieku. Taču par spīti spēcīgajam autoram un lieliskajam atdzejotājam jāņem vērā, ka Guntars Godiņš jau pagājušajā gadā ieguva balvu šajā kategorijā. Turklāt Alliksāra dzeja, atšķirībā no Lāksonenas, ir dzeja tās ierastajā izpratnē, tāpēc tās ieplūšanas latviskajā kultūrtelpā iegūs drīzāk literatūrvēsturisku nozīmi, ne tādu sirsnīgu atsaucību no lasītājiem, kā tas bija Lāksonenas gadījumā. Tādēļ nevar noliegt, ka starp nominētajiem darbiem šajā kategorijā īpašu nozīmi iegūst Edvīna Raupa tulkotās Lorkas “Lekcijas”. Ja drīkst teikt – grāmata varētu kļūt, ja vēl nav kļuvusi, par ikviena dzejmīļa „Bībeli”. Lai arī Lorka pārstāv spāņvalodīgo dzejas pasauli un 20. gadsimta sākumu, šķiet, ka ar šo grāmatu mēs esam ieguvuši kaut ko ļoti īpašu, neatsveramu un vērtīgu. Turklāt tas ir tulkotāja ilgu gadu darba rezultāts – skaista, noslīpēta, saprotama valoda – arī tad, ja Lorka mums stāsta par spāņu pasaules izjūtu, duendi un citām specifiski „spāniskām” lietām. Grāmatā „ietulkota” kāda neizskaidrojama valodas harmonija, kuru raksturo tās latviskās formas spēja lasītāju pārcelt uz Spāniju, iepazīstot ne tikai šīs zemes kultūras izpausmes, bet arī tāda nozīmīga un spilgta dzejnieka kā Federiko Garsija Lorka valodu, domāšanas veidu un pasaules uztveri. Ja šī grāmata neiegūs balvu nominācijā, dzīve no skaistas kā romiešu bruņurupucis kļūs par tikpat nesaprotamu kā nezinātājam tas pats romiešu bruņurupucis.

Bērnu literatūra

Protams, literatūras gada balva pienākas arī bērnu literatūrai, un ir prieks, ka bērnu literatūra jau otro gadu ir LaLiGaBas nomināciju vidū. Tomēr Latvijā ar bērnu literatūras radīšanu lielākoties nodarbojas daži visiem zināmi autori. Viņu devums ir novērtējams un interesants, bet balvas kontekstā neienes jaunas krāsas, tāpēc prieks, ka šogad šajā nominācijā izvirzītas trīs bērnu literatūras sfērā jaunas autores. Viņām gan jācīnās ar īstu bērnu literatūras smagsvaru – lielisko Juri Zvirgzdiņu. Viņa „Taro, Tama un Kicune jeb stāsts par viduslaiku Japānu" ir izstrādāts, autora izlolots un pilnīgs, līdz ar to tas lasītāju aizrauj un ir izglītojošs. Tas ir notikumiem un dažādiem pavērsieniem bagāts, taču nav tukšs (bezjēdzīgs) – grāmatā atrodama gan stāsta dvēsele (noskaņa), gan morāle. Varbūt varētu iebilst, ka sižets nenorisinās tepat dzimtenē un nav mūsdienīgs, tomēr šajā gadījumā darbs būtu jāvērtē plašākā skatījumā, proti, par kādām vērtībām un principiem mākslinieciski augstvērtīgais teksts vēsta, kādu garīga svara bagāžu (kādu bagātību) tas dos mazajam lasītājam. Un cēlums, godprātība, draudzība un mīlestība ir aktuālas vērtības vienmēr un visos laikos, tāpēc grāmata nenoliedzami ir augstu vērtējama. No jaunajām autorēm par vājāko nominācijā atzīstama  Maritanas Dimsones grāmata „Rozā kvarca brālība”. Tā ir autores debija – fantāzijas romāns bērniem un pusaudžiem, kuru no pārējām grāmatām nominācijā „Bērnu literatūra” atšķir stipri pamācošais raksturs, kas kā īlens no maisa lien ārā teju katrā nodaļā. Bez šaubām, viens no bērnu literatūras galvenajiem uzdevumiem ir iemācīt bērnam dzīvē noderīgas gudrības, taču nevajadzētu aizmirst, ka laba literatūra arī mazo lasītāju tomēr uzrunā kā līdzīgs līdzīgu, ļaujot autoram paklusēt. Labi iecerētā fantāzijas pasaule Zemzeme un galveno varoņu piedzīvojumi cīņā pret ļaunajiem pūpēžiem arī nav pārāk izdevusies – trūkst piedzīvojumam un fantāzijas brīvam lidojumam raksturīgā viegluma, spēles prieka un tajā pašā laikā pārdomātības – šajā aspektā krietni simpātiskāks ir bezrūpīgais un mazliet huligāniskais Luīzes Pastores „Maskačkas stāsts”. Likumsakarīgi „Rozā kvarca brālība” starp pārējiem nominētajiem darbiem paliek nedaudz ēnā – par to liecina arī pavisam nelielā šim darbam veltītā uzmanība un „sausie” kritiķu komentāri. Luīzes Pastores „Maskačkas stāstam” šī gada bērnu literatūras konkurencē neapšaubāmi piemīt potenciāls iegūt Literatūras gada balvu. Tā ir mūsdienīga pasaka ar aktuālu tematiku, 21. gadsimtam atbilstošiem un neidealizētiem ģimenes modeļiem un lineāru stāstījumu. Asprātīgas situācijas un koši varoņi, uzteicama arī autores vēlme lauzt aizspriedumus par šķietami stereotipiem bagātāko Rīgas pilsētas daļu – Maskačku, turklāt pie grāmatas plusiem pieskaitāma visai minimāla didaktikas klātbūtne. „Maskačkas stāstā” integrēti daudzi bērnu literatūrā bieži izmantoti paņēmieni, nesekmējot darba oriģinalitāti: spēja sarunāties ar dzīvniekiem, bērnu spēja saskatīt to, ko pieaugušie neredz utt. Tas, ka romāns paspēj ielēkt ekokritikas vagonā, var tikt vērtēts neviendabīgi, jo bērni, kuri glābj dabu un cīnās pret ļaunajiem debesskrāpju celtniekiem, jau sāk kļūt apnicīgi, bet, no otras puses, tas nebūt nav sliktākais veids, kā jaunajiem sabiedrības locekļiem ieaudzināt atbildību par savu apkārtni un apziņu, ka nākotnē var nākties izstrēbt iepriekšējo paaudžu savārīto ekoloģisko putru. Laimas Kotas „Matilde un Terēze jeb kā būt Te, Tur un Citur”  nenoliedzami ir labākais, ko autore pēdējā laikā ir uzrakstījusi. Tas ir stāsts jeb daudzi mazi stāsti par divām meitenēm un viņu vecmāmiņu jeb jauneklīgo nonnu. Grāmata lasītāju ieved interesantā un daudzveidīgā, fantāzijas cauraustā pasaulē, kurā viss ir tik dzīvs, cik dzīva ir iztēle un spēja noticēt brīnumiem. Grāmatu interesantu un mīļu padara arī jaukās ilustrācijas. Tomēr darba tēmu bagātība rada zināmu haosa iespaidu – kaut kā tajā ir par daudz. Turklāt, paņemot grāmatu rokās, sākotnēji rodas sajūta, ka beidzot kāds ķēries pie tik sarežģīta jautājuma kā emigrācijā esošo vecāku un viņu bērnu attiecības gan savstarpēji, gan starpvalstu līmenī. Taču, nē, tas ir kārtējais stāsts par fantāziju, kurai nenoliedzami ir būtiska nozīme cilvēka identitātes formēšanā, un grāmatā tiek skarti citi būtiski jautājumi, taču vai ar to būs pietiekami, lai iegūtu balvu nominācijā?

Debija

Nav nekā vieglāka, kā pateikt, kurš šogad iegūs balvu nominācijā „Debija”. Pārējiem nominantiem nav paveicies, lai gan skatot šos darbus ārpus nominācijas, jāakcentē, piemēram, ka Jeļenas Glazovas „Transfēriem” ir daudz lielākā nozīme Orbītas izdevumu klāstā, nevis kā debitantei Latvijas kultūrtelpā; savukārt Henrika Elisas Zēgnera dzejkrājums vērtējams neviennozīmīgi. Proti, no vienas puses uz tā autoru var skatīties kā uz izteiktu debitantu, kurš balvu pelnījis, pirmkārt, savas jaunības un biogrāfiskās „tīrības” dēļ – viņam ir tikai 18, un dzejas krājums „elementi” ir pirmais nozīmīgais un jau rezonansi izraisījušais viņa radošās darbības apliecinājums. „elementi” godalgu pelnījuši sava saturiskā un formālā citāduma dēļ – krājumā tikpat kā nav laikmetīgu iezīmju (svešvārdu, slengismu utt.), kas ir neretas parādības vairāku mūsdienu autoru lirikā, attiecīgi „elementos” tēlotā pasaule ir tāda, kāda tā tiešām bija pirms 10 gadiem, kad cilvēki vēl rakstīja ar pildspalvu, sūtīja pastkartes un lietoja fotofilmas. Un tā ir brīnišķīga! Dzejnieks „paņem” lasītāju ar vienkāršību, telpiskā askētisma un krāšņa dabas tēlojuma kontrastiem. H. E. Zēgneram neapšaubāmi ir savs „rokraksts”, ko īpaši izceļ viņa netipiskie rindu un vārdu lauzumi, un šķiet – viņa izteiksme ļautu atšifrēt konkrēto dzejnieku arī anonīmā dzejolī. Krājums ir atbrīvots no šaubām, to piestrāvo jauna un alkstoša personība un tajā iespējams ievērot alkas gan pēc domas elegances, gan pēc skaistuma un pat teatrālu ekspresiju, kas mijas ar nemitīgiem destruktīviem un haotiskiem meklējumiem. Vienlaikus dzejā jaušama dziļa tieksme identificēties ar tēliem, pilsētām un kultūru, un tā sliecas teju ķīmiski atklāt pretējo elementu reakcijas un fiksēt to pārvērtības, ilgojoties pēc to izskaidrojuma. Krājuma pieteikums ir likumsakarīgs, ļaujot konstatēt noteiktas jaunās paaudzes dzejas virzības izpausmes. Tomēr tā vērtējumā iezīmējas arī negatīvais – „novilcinātā debija”, nepārliecinošā krājuma kompozīcija, varbūt pat zināms pašmērķīgums. Domājams, ka šie iemesli par spīti krājuma plusiem, neļaus tam pārspēt Jāņa Joņeva „Jelgavu 94”.  Ātri vien iegūstot kulta statusu, Jāņa Joņeva romāns „Jelgava 94” savdabīgi iet to pašu Kristīnes Želves stāstu krājuma „Meitene, kas man nogrieza matus” ceļu – abi jūtīgi skar ikvienā lasītājā ne tikai kultūrvēsturisko interesi, bet arī jaunības atmiņu sentimentu. Pat ja kāds saka, ka „tos laikus neatceras, jo nebija vēl dzimis”, romāns skar stīgas, kuras iestrādātas ikviena jaunieša pakausī – kvalitatīvu atmiņu un interesantas literatūras apvidu galvas smadzenēs. Turklāt ļoti iespējams, ka Joņeva grāmata ir cilvēciskāki siltākā un visvieglāk iemīlamā no nominētajām jebkurā kategorijā – un kā tāda pietiekams retums jaunākajā latviešu literatūrā. „Jelgava 94” atgādina, ka iespējams rakstīt eleganti un erudīti (turklāt rakstīt par būtisko), nepadarot tekstu samocītu. Ja jautājums ir, kura no debijas grāmatām spējusi vislabāk uzrunāt lasītājus un kaut ko sniegt vislielākajam cilvēku skaitam, tad balva pienākas Joņevam. Un, ja jautājums ir par stila māksliniecisko kvalitāti, tad Joņevs arī nepaliek kaunā: romāna situācijas, raksturi un dialogu anekdotiskums šī gada laikā vairākkārt rosinājis uz tā citēšanu un vairāku mīļu fragmentu iegaumēšanu (tā, galu galā, nemaz nav tik bieža parādība mūsdienu literatūrā vai drīzāk mūsdienu lasītāju vidū). Ar aprobēto tendenci – atskatīšanos uz 90. gadiem kā gluži vai mītisku laiku – Joņevs savu meistarību pierādījis ar apbrīnojami asu prātu un gaumīgu, nenovazātu un lieki neizplūdušu humoru, ar robustu, taču vienlaikus nepārprotami smalkjūtīgu (un reālistisku) valodas izjūtu. Kaut arī šogad debitantu vairākums atrodas lirikas pusē, Joņevs, jādomā, vēl aizvien kvēlojoša jaunības maksimālisma pārpilns, atgādinās, ka nāk no tiem ļautiņiem, kuri nav vis no metāla, bet ir ar metālu sirdīs. Un jāpiebilst – ja balva nominācijā „Debija” netiks Jāņa Joņeva „Jelgavai 94”, latviešu tauta izies ielās. Taču tas, kā zināms no vēstures, ir maz ticams. Revolūciju nedabūsim, dumpinieki nekļūsim, toties iegūstam romānu, kuru nav kauns tulkot, izdot ārzemēs un pat vest uz ārzemju grāmatu tirgiem.