Bišu stropa dvēsele ir turēt bites. Mēliss Frīdentāls „Bites”

Uzlūkojot grāmatas pirmo vāku un iesākot romānu lasīt, urda vēlme noskaidrot savas asociācijas ar bitēm. Kas ir bites? Kāda ir bišu un bišu stropa jēga? Piemēram, sengrieķu mitoloģijā bite ir atribūts ― auglības dievietes Dēmetras pavadone. Latvieši mēdz runāt par bites čaklumu; bišu stropi kāda īpašumā liecināja par labklājību. Kopš to apjauta Alans Aleksandrs Milns, arī mēs visi zinām, ka ar bitēm neko nevar zināt. Bite ir zelta krāsas iemiesojums – vērtība. Taču M. Frīdentāla romāna gaitā uzzinām, ka bišu stropi ir galvenā varoņa Laurentija iekšējais stāvoklis. Viņa „strops”, kas ir pienests ar tumsu, mitrumu, dubļiem un pelējumu, arvien vairāk dzen viņu nebūtībā un postā. Tā kā romānā tiek aktualizēta dzejnieka Plīnija ideja, ka bites dzimst no trūdiem un sabrukšanas, tad romānā notiekošo var uzskatīt par Laurentija iniciāciju, lai viņā atkal maigi sanētu bites, kuras nestu medu no ziediem.

17. gadsimta nogalē Laurentijs Hils ierodas Tērbatas Universitātē, lai uzsāktu studijas. Laurentijs jau kādu laiku bija pavadījis Leidenē un Amsterdamā, labi runā vācu valodā. Astoņu  gadu vecumā aizsūtīts prom no mājām, strādājis pie svešiniekiem zemnieku mājās, maz ēdis, naktīs raudājis.  Skicējot viņa raksturu un cēloņus melanholijai, kas ir 17. gs. „slimība”, tas ir jāņem vērā īpaši. Laurentijs nemitīgi taustās pa melnu un dziļu bedri, taču no tās ir jāizkāpj. Situācija pilsētā vēl vairāk paspilgtina viņa slimības simptomus. Viņš dzīvo bezspēkā, murgos, aukstumā, enerģijas trūkumā un drudzī, kas, romāna sižetam kulminējot, arvien vairāk saasinās. Viņš neizšķir robežas starp realitāti un mistiku, starp nomodu un sapni. Mistiskie, pārdabiskie elementi paspilgtina Laurentija iekšējo stāvokli, respektīvi, melanholiju, tāpat norāda, ka sabiedrībā valda uzskats par pārdabiskām būtnēm, burvjiem, raganām un ticību gariem. Laurentijs pat uzskata, ka viņš ir tā „ļaunā acs”, kura visiem nes nelaimi un ciešanas, tāpēc mēģina izvairīties no ieskatīšanās acīs citiem. Arī pasaule pilsētā ir pelēka, drūma, mitra vai pat slapja, puvusi, aļģaina, un šāda aina paveras visa romāna laikā. Sešu dienu tēlotie notikumi ietver Laurentija iebraukšanu Tērbatā, viņa iepazīšanos ar studentiem un universitātes mācībspēku, pavadot laiku filozofiskās sarunās pie vakariņu galda, bet galvenokārt šīs sešas dienas paiet mokās ar melanholiju un tās izraisītajām sekām, klīstot pa pilsētu un daudz guļot drudzī.

Noteikti jāiezīmē igauņu zemju ģeopolitiskā situācija 17. gadsimtā, kad vēl pastāv Livonija. Tartu atrodas Zviedrijas sastāvā, inteliģence komunicē latīņu, vācu vai zviedru valodā. Kamēr daudzi studē, prātuļo par filozofiskajām idejām, apkārt valda nabadzība, bads, bezcerība, apātija, pašnāvības, kanibālisms. Tartu tiek uzskatīta par Igaunijas intelektuālo un kultūras centru, taču tas gan drīz tiks pārcelts uz Pērnavu, krieviem ienākot Ziemeļu kara laikā. Attēlojot šos vēsturiskos faktus, autors ir mēģinājis uzburt senās Tartu autentisko auru. Un Laurentija maņu orgāniem tvertais sniedz lasītājam iespaidus par pilsētas panorāmu, kas ļoti līdzinās Leopolda Blūma pilsētas tvēruma tēlojumam Džeimsa Džoisa „Ulisā”.

Tērbatā Laurentijs ierodas kopā ar papagaili Klodiju, kas viņu izklaidē un iepriecina. Tieši Klodijas nāve saasina galvenā varoņa melanholiju: „Kad mazi bērni spēlējas ar lellēm, kas darinātas no auduma un koka, tās viņiem atbild un runājas ar viņiem. Bērniem tās ir būtnes ar dvēseli, un nodarīt tādām pāri viņiem būtu tas pats, kas nodarīt pāri citam cilvēkam. Šīs koka lelles un auduma gabali bērnu rokās iegūst dzīvību un mērķi, gluži kā kariete ieguva mērķi un dzīvību, kad viņi ar to brauca, gluži kā būrim bija mērķis un dzīvība, kad tajā atradās putns. Tieši tāpat taču arī Klodija ilgu laiku bija viņa dvēseles šķidrumus, bija pretsvars melanholijai. Viņi bija veidojuši vienu veselumu kā mākslinieks un ota viņa rokā.” (35) Putna tēlā iekodēts Laurentija sapnis – ceļš uz fizisko un garīgo vieglumu; putns ir brīvība, dzīvība, augšupceļš. Tikai romāna noslēgumā kļūst saprotams, ka Klodija ir arī jauna un skaista būtne, kura glābj Laurentiju no pazušanas un izmisuma. Arī šī glābšana ir veidota ar arhetipisku detaļu palīdzību: „Viņš jutās citāds. It kā Klodija viņam būtu atnesusi ambroziju, šo dievu ēdienu, kas dara nemirstīgu. Aurum potabile.” (212)

Nepārspējama ir tulkotāja Maima Grīnberga, jo, lai panāktu ticamu drūmuma un pelēcīguma efektu, ir bijis rūpīgi un meistarīgi jāstrādā ar precīzu valodas līdzekļu izvēli. Autora valoda līdz ar to arī latviešu lasītājam ir plūstoša un izstrādāta, lai gan tēmas ir smagas. Veiksmīgais tulkojums palīdz lasītājam vizuāli iedomāties darbības telpas pelēcīgumu un slapjumu: „Visu laiku lija. Lietus bija sapūdējis ražu uz lauka, licis appelēt namu koka sienām, padarījis kuģu klājus aļģaini slapjus. Laurentijs jau vairākus mēnešus bija ēdis puvušu maizi, dzīvojis pelējošos namos un šonedēļ arī paslīdējis uz slapja klāja. Melnā žults viņā uzkrājās, līdzīgi kā ap upē iedurtas kūjas galu uzkrātas gļotas. Tagad beidzot viņš ostā no šūpīgās laivas kāpa uz piestātnes, tās slidenajiem dēļiem, kas bija uznagloti uz baļķiem, ieblietētiem dibena dūņās, un nedroši aplūkoja apkārtni. Vējš brāzmām pūta sejā ūdens šļakatas no zemajām debesīm, un viņš centās saprast, kāda ir šī zeme, kurā viņš ieradies pats pēc brīvas izvēles.” (5)

Sižetiskā laika līnija ir lineāra un ierobežota (rīts, pusdienlaiks, vakars un nakts). Apokaliptiskā noskaņa arvien saasinās, un brīžiem patiešām šķiet, ka romānā pasaule ies bojā. Kad nakts epizodēs piedalās arī pārdabiski spēki, lasītājs saprot, ka tamlīdzīgas vīzijas varētu būt fizisku grūtību izraisītas, un notiek identificēšanās ar grāmatā tēloto.

Kāpēc autors pievērsies šāda romāna rakstīšanai? Pirmkārt, 17. gs. ir viņa pētniecības objekts, tādēļ romāns ir dokumentāla materiāla apstrāde. Otrkārt, romāns būs saistošs arī tādam mūsdienu cilvēkam, kas jau mūžību meklē atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem: „Dvēsele mūsos ienāk no ārienes un visu laiku dodas no mums ārā, kā dvaša, kā bites no stropa. Ienāk kā spiets tukšā stropā, piebūvē to pilnu šūnām, sanes medu. Un atstāj mūs tāpat kā bites stropu, karstā dienā piepeši savācas spietā un dodas prom, kaut kur.” (215) Laurentijs konstatē, ka dvēselē – bišu stropā – ir jātur bites, tāpēc romāns apliecina, ka it visam, pat niekam, ir nozīme un funkcija. Līdzīgas sajūtas vai atziņas var gūt 21. gadsimta cilvēkus, kuru laikmeta garā nomoka, piemēram, nebeidzamas depresijas. Cilvēkam nepieciešams sakārtot sevi un paša attiecības ar sevi, tas ir aktuāli gan 17. gadsimtā, gan mūsdienās. Mēliss Frīdentāls ir veiksmīgs vismaz divos aspektos – viņš sarakstījis aizraujošu vēsturisku romānu un apliecinājis tajā nekļūdīgas patiesības par cilvēku kā mūžīgo jēgas meklētāju. Autors retoriski jautā: „Vai šajā būrī aktuāls būs tukšums, vai arī tur manifestēsies esamība?” (69) Ikviens var klusībā sev atbildēt vai meklēt atbildi kopā ar citiem lasītājiem, šādu diskusiju pārvēršot par saturisku un jēdzīgu romāna „Bites” turpinājumu.