Citas krāsas jūra. Rafaels Alberti „Jūrnieks uz sauszemes”

Jebkurā gadījumā „Liels un mazs” grāmatas nereti ir domātas ne tik daudz drosmīgiem bērniem, cik drosmīgiem, neordināri domājošiem vecākiem. Taču „Jūrnieks uz sauszemes” var izrādīties grāmata, kuru jaunieši (es gan nezinu, īsti cik veciem, hmmm, cilvēkiem šī grāmata domāta, bet par to vēlāk) varētu vēlēties nopirkt paši – sev vai dāvanā draugam. Vai viņi būs motivēti to darīt? Dzejoļu izlasei ir pietiekami informatīvs priekšvārds: Rafaels Alberti 17 gadu vecumā sacerējis dzejoļus, kurus apkopoja grāmatā „Jūrnieks uz sauszemes” – dzejoļi veltīti ilgām pēc jūras, pēc vēlmes kļūt par jūrnieku, kas izrādās neīstenojama. Jaunā dzejnieka talants un pārliecinošās vārsmas tika atzītas – dzejnieks par grāmatu saņēma Spānijas Nacionālo prēmiju literatūrā. Priekšvārds, ko sagatavojis izlases atdzejotājs Leons Briedis, nav garš, bet tajā pašā laikā – arī ne bērniem domāts (piemēram, norādes, ka Alberti bijis Lorkas un Mačādo līdzgaitnieks priecē mani, bet vai tas ko izteiks kādam pusaudzim/jaunietim, kas vēl mācās pamatskolā/vidusskolā?). Ar tādu visai sarežģītu priekšvārdu (varbūt tas būtu bijis piemērotāks pēcvārdā) var zust vēlme lasīt dzejoļus, ja vien jaunietis nav ļoti ieinteresēts spāņu 20. gadsimta sākuma kultūrā un zina šādus uzvārdus, vietas, faktus, kas tiek pieminēti, tāpēc top ieintriģēts. Te vietā runāt par mērķauditoriju. Izlases uzstādījums varētu likt domāt, ka grāmata tāpat domāta apmēram 17 gadīgiem jauniešiem – par to varētu liecināt arī kautrīgās pretējā dzimuma uzrunas dzejoļos, kā arī lieliskais Gitas Treices vizuālais noformējums. Taču dzejoļos lielākoties ievītas cita laikmeta 17 gadīga jaunekļa jūtas un pārdzīvojumi – mūsdienu jaunietim vecumā no 16 līdz 18 gadiem grāmata varētu likties pārāk primitīva un bērnišķīga. Līdz ar to izlase varētu būt domāta pusaudžiem vecumā no 11, 12 līdz 15 gadiem – tāda vecuma bērniem, kuri pirmo reizi intensīvi pārdzīvo kādas emocijas – pirmo mīlestību, pirmo reālo saskari ar pieaugušo pasauli, kādu zaudējumu utt. Tomēr atkal jāteic taču: Alberti dzejoļos ievijis tik daudz pieaugošam cilvēkam tipisku pretrunīgu izjūtu – tajās ir gan nopietnākas, pieaugušākas intonācijas, gan bērnišķīgas, visai naivas, pat dažbrīd primitīvas notis. Vizuālā noformējuma dēļ, kas itin precīzi attēlo dzejoļu noskaņu un tematiku, izlase varētu patikt arī savdabīgākiem jauniešiem – prātā nāk emo vai gotu kultūras pārstāvji, kurus uzrunātu fakts, ka Alberti ilgas un cerības pēc sapņa piepildījuma – atrašanās pie/iekš jūras – ir nogrieztas pašā saknē, tāpēc tās lielākoties ir melnas, drūmas – zilizaļās jūras vietā grāmatas krastus apskalo melni ūdeņi. Taču atkal – dzejoļu melnumā ir tik daudz romantikas, ka grāmata varētu patikt arī visai romantiskiem gaiši zilās krāsas (vai arī rozā) cienītājiem. Vēl (!) – dzejoļu melodija (jā, tieši melodija) atgādina šūpuļdziesmas stilistiku, tāpēc, lasīti priekšā, dzejoļi varētu valdzināt arī pavisam mazus lasītājus. Vai arī pieaugušos. Minētā melodija varētu būt Alberti dzejas raksturiezīme. Dzejoļi ir ļoti muzikāli, to lasījums nereti atgādina kādas jau dzirdētas melodijas, atgādina kādu noteiktu noskaņu, bet tie, tāpat kā jūra, viļņojas un mainās, un nereti sajusto noskaņu gadās pazaudēt. Dzejoļi ir dialoģiski – nereti tās ir sarunas – jauna cilvēka saunas, uzrunas, norunas. Iespējams, tā dzejniekam ir bijis vieglāk saprast, uztvert pasauli, kurā viņam kaut kas ir liegts. Vai viņš saņem atbildes? Visdrīzāk „nē” varētu būt atbilde, bet to mēs nezinām – cauri dzejoļiem vijas klusums, kāds raksturīgs jūras krastam. Un arī jaunā dzejnieka sirds dun kā jūra, nekad nenorimst. Dažreiz gan viņš priecājas – par pļavā sastaptu draugu vai bruņurupuci, kurš plunčājas ūdenī: „Nudien, vai ir kas jaukāks maz par muļķa bruņurupuci, kurš viens pats ūdenī plunčinās!” (60)   Daži dzejoļi jau nosaukumā ietver šūpuļdziesmas jēdzienu – šajā sakarā nāk prātā Lorkas definētais duendes jēdziens – Lorka norādījis, ka spāņu (vai precīzāk nebija – andalūziešu..?) mātes dzied saviem mazuļiem skumjas, biedējošas, sirdi plosošas šūpuļdziesmas, lai tādā veidā cilvēks, jau mazs būdams, iepazīst patiesību. Un tādās dziesmās, tāpat kā dejā, dzejā u. c., ir sastopams duende – mistiskais gars, kas paceļ gandrīz vai debesīs un reizē norauj pašos elles dziļumos – varam to saukt arī par katarsi, kas, no sengrieķiem nākusi, tomēr ir daudz „stīvāka” par spāņu duendi. Alberti dzejoļos ir daudz duendes un daudz sirdi plosošā – tas ir, tik daudz, cik mēs atļaujam sev sajust. Piemēram, visi droši vien zina Aspazijas dzejoli ar melodiju „Dzied circenītis aizkrāsnē” vai tikpat labi zināms ir Friča Bārdas dzejolis „Lietutiņš” – Alberti dažbrīd ļoti atgādina šos latviešu literatūras bērnu dzejas piemērus, tāpēc viņš nav svešs – lasot grāmatu, rodas tuvības sajūta, šķiet, ka šo jauno cilvēku ir iespējams saprast. Varbūt tās ir pazīstamās 20. gadsimta sākuma noskaņas, kas piesaista, bet tikpat labi tā ir patiesa emocionalitāte, patiesa sapņu nepiepildītības izjūta, kas robežojas ar romantismā postulēto vēlmi sapni (vai precīzāk mīlestību) nepiepildīt, lai nezustu šī neaprakstāmā sāpju/ilgu/trausluma/skaistuma robežizjūta..., jo dažreiz šķēršļi sapņa piepildījumam var slēpties vien tādā kuriozā apstāklī, kā netikšanā pie vajadzīgajām biksēm: „Manas platās matrožu bikses! Mūžam man kājās jūs neuzmaukt, lai pa jūru es varētu traukt.   (..)   Māte bikses aiz atslēgas tura, lai tik es neaizbēgtu uz jūru.” (17)   Rafaels Alberti varētu šķist vienlīdz vienkāršs, cik sarežģīts, bet arīdzan vilinošs – ja arī nerodas vēlme dzejoļus pārlasīt vēlreiz, ir vēlme grāmatu vienkārši paturēt rokās, izjust vāka reljefu – spāņu jūras oļus – vai aplūkot ilustrācijas, kurās tāpat kā Alberti dzejoļos nav ne kripatas ūdens svaiguma, jūras veldzes, vien smilškrāsas tuksnesīgas slāpes un melnas domu dzīles. Tā ir citas krāsas jūra, par kuru stāsta Rafaels Alberti – jūrnieks uz sauszemes – un neatkarīgi no vecuma, mērķauditorijas vai vēl kāda cita uzstādījuma šajos dzejoļos ieaustās izjūtas varētu būt pazīstamas gandrīz katram šīs zemeslodes iedzīvotājam.