Putnu monologi. Lilija Berzinska „Putnu osta”

Romāna gaitā tiek izstāstīti un uzklausīti dažādi dzīvesstāsti. Dana pēc divu gadu prombūtnes, kuras laikā Polijā klosterī meklējusi patvērumu no šķiršanās sāpēm pēc mātes un vectēva nāves un aiziešanas no drauga, atgriežas pilsētā, lai sastaptos ar sevi un izstāstītu savu stāstu. Modes vēstures speciāliste Anuka ērtāk jūtas pagātnē nekā tagadnē, šuj un ikdienā valkā vēsturiskus apģērbus, tā veidojot savu patību. Tāpat kā Danai klosteris Anukai tas ir vēsturiskais gadsimts, kurā viņa izvēlas dzīvot (tērpi, mēbeles dzīvoklī), lai „pazaudētu sevi citā pasaulē”, norobežotos no dzīves realitātes. Anuka „savas emocijas tur glītā būrīti, bet sevi – ne tikai korsetēs, bet arī krātiņā. (..) Varbūt tā viņa sevi sargā no pasaules”. Grāmatā figurē arī astoņdesmitgadīga vientuļa ebrejiete Estere, kuras emocionālo noslēgtību pret dzīvi tieši ietekmējuši 20. gs. vēsturiskie notikumi, viesmīlis Mikus, kurš savā kafejnīcā dzīvo kā uz vientuļas planētas pilsētas vidū u. c. Šie stāsti savā starpā saistīti vien tik, ka visi vēsta par emocionāli ievainotiem cilvēkiem, kuri nonāk pie secinājuma, ka ļaušanās dzīves sāpēm, ciešanas un skumjas neizslēdz laimi un prieku.

Stāsta izstāstīšana romānā darbojas kā pašterapija, jo lappusēm garie Danas un Mika, Danas un Esteres, Mika un Anukas dialogi patiesībā ir monologu mijas, ko pārtrauc vien vīna ieliešana, kafijas apliešana u.c. ikdienišķas darbības, nevis otra balss. Monologi ir tik līdzīgi, ka tie saplūst cits citā, robežas starp vārdu plūdiem izzūd, un, neskatoties uz to, ka viņu pagātnes pieredzes ir atšķirīgas, visi tēli ne tikai līdzīgā izteiksmē domā par vienu tēmu, bet arī nonāk pie vienas un tās pašas atbildes. Un nav pat nekādas atšķirības starp divu nejauši sastapušos svešinieku – Danas un Mikus – savstarpējo uzticēšanos „vīna baudīšanas seansos” pēc kafejnīcas slēgšanas vai divu sieviešu, kuras saista senāka un ļoti personīga pazīšanās vēsture, – Danas un Esteres – sarunām kafijošana rituālos Esteres dzīvoklī – romāna tēli vienkārši vēlas kādam izstāstīt savus stāstus. Nepamet sajūta, ka patiesībā stāsti tiek stāstīti tieši lasītājam, jo tēlu attiecības šīs atklātās sarunas nekur nevirza un neko tajās nemaina. „Putnu ostas” vēstījuma centrā ir Danas emocionālās pasaules sakārtošana, un, iespējams, tādēļ darbībai romānā nav gandrīz nekādas nozīmes.

Romāna izteiksmes stilu raksturo pārspīlēta emocionalitāte un romantiskajam romānam raksturīgas klišejas, kas noder, ja nepieciešams ātri nodibināt saikni ar lasītāju, kurš pieradis pie noteikta stāstu stila, taču teksta dialogus/monologus vēl vairāk padara nevis par dzīvu sarunu, bet gan par dzīves spēlēšanu, līdzīgi kā Anukas vēsturiskie tērpi patiesībā ir rūpīgi veidotas kopijas. Piemēram, Venēcija, Mika sapņu pilsēta, uz kurieni viņš dodas, lai strādātu kafejnīcā, un kur Dana viņu uzmeklē. Vai arī pretstatījums mākslinieki/ierēdņi. Romāna galvenie tēli dvēselē ir mākslinieki, kas sevi pretstata „stīvos uzvalkos tērptu ierēdņu un uzņēmēju pasaulei”, un šajā opozīcijā mākslinieku dzīvesveids atklāts kā emocionāli pilnasinīgāks, kamēr ierēdņi „allaž ar vienu smadzeņu puslodi atradās kādā tālā, virtuālā un neīstā pasaulē”. Arī putni romānā kļūst par klišeju – gan kaijas, kas pārlido pilsētu, kā mājiens uz dzīves problēmu nenozīmīgumu, skatoties no putna perspektīvas, gan sievietes, kas tiek salīdzinātas ar putniem. Piemēram, vecās Esteres „kā putns smalkais augums” un „putna ķepiņai līdzīgās rokas”, Dana kā „sevī apmaldījies putns”un Anuka kā „neparastais modes putns” un kā gājputns – brīva kā putns: „Viņa gluži kā putns savēcināja spārnus un devās savās gaitās.” Un visbeidzot – mīlestība kā nesatverams putns, uz kuru nevar paļauties.

   Kad visi galvenie tēli savus stāstus ir izstāstījuši, kad nāve un sāpes, no kurām iepriekš bēgts, tiek pieņemtas kā neizbēgama dzīvesdaļa, pēdējās romāna lappusēs autore ātri pievēršas attiecību atrisinājumam atbilstoši romantiskās literatūras nosacījumiem. Ja sievietes ir putni un mīlestība ir putni, tad vīrieši ir osta, patvērums, drošība. Jaunās, neatkarīgās sievietes Dana un Anuka saprot to pašu, ko dzīves pieredzējusī Estere, „ka nekāda pašuzspiestā vientulība nepasargā no sāpēm, jo vienīgais ceļš, pa kuru var nonākt pie sevis un rast mieru, ved virzienā prom no sevis un pretī citiem”. Dana spēj pieņemt nāvi un sākt jaunu dzīvi, atkal iemīloties. Anukas emocionālā distancēšanās, ko radījušas bailes pazaudēt savu patību, arī tiek atrisināta iemīloties, atklājot, ka patiesībā viņa ilgojas „beidzot atraisīties pati no sevis un savas visu mūžu tik rūpīgi sargātās un lolotās patības”.

Putni ir pārlidojuši pilsētu un atgriezušies ostā, tāpat arī romāna teksts pēc izlasīšanas ir aizlidojis, neatstājot pēdas.