Uz haosa un bezvalodības planētas. Tobiass Bergrēns „Intifada”

Tomass Transtrēmers pazina Vizmu Belševicu (un citus viņas līdzgaitniekus) – kā leģenda tiek vēstīts par viņa negaidīto klauvējiens 1970. gadā pie Vizmas Belševicas un Zigurda Elsberga dzīvokļa durvīm, kad viņam, apejot čekas modro skatu, bija izdevies nokļūt toreizējā Gorkija ielā, lai klātienē satiktu latviešu inteliģentus. Vēlāk Transtrēmers turpina uzturēt šos kontaktus, kā arī popularizē Belševicas veikumu ārpus Latvijas – top arī viņai un Z. Elsbergam veltīts dzejolis „Draugiem aiz robežas”. Šķirstot Bergrēna krājumu, uzduros tekstam „Dzejolis Vizmai”, un uzreiz intuitīvi top skaidrs, ka runa ir par Vizmu Belševicu. Turklāt Bergrēns piedalījās arī seminārā „Simply Vizma”, kas noritēja 2008. gada Gēteborgas grāmatu gadatirgus ietvaros – te vērts atzīmēt to, kas pausts arī 2008. gada seminārā: 80. gadu sākumā Belševicas dzeja tiešām guva ievērību Zviedrijā, un domubiedri, zviedru literāti Belševicu uzskatīja ne vien par lielisku rakstnieci, bet arī fascinējošu personību. Viņa savā ziņā bija ievērojams simbols sava laika okupācijas režīma opozīcijai – cīnītājas un reizē „upurjēra”, mocekles oreols viņai piešķīra īpašu nozīmi un starojumu Zviedrijas inteliģences acīs.., bet stāsts tomēr ir par Bergrēnu, tāpēc beidzot jāpievēršas viņa poētiskajai pasaulei.

Izlases „Intifada” lielāko daļu veido dzeja no Bergrēna krājuma „Intifada” (2008), taču grāmatas beigās atrodami arī trīs ārpuskrājumu teksti, no kuriem viens ir „starpdisciplinārs”: „Skices/ dzejproza; novele”, kas sarakstīts 2010. gadā, uzturoties Ventspilī.

Ja vēlamies veidot dzejas apskatu, izmantojot kaut kādu „periodizāciju”, tad šī varētu tikt raksturota kā „brieduma dzeja”, kas tapusi, pašam autoram jau esot vairāk nekā 60 gadus vecam, kad ne mazums pieredzes un zināšanu ir uzkrāts, kā arī izveidojies savs stingrs poētiskais rokraksts. Kā grāmatas ievadā atzīmē Juris Kronbergs, „ar Bergrēnu zviedru jaunajā dzejā atgriezās sarežģītība” – pretstats 20. gs. 50. un 60. gadu sākuma jaunās vienkāršības un konkrētuma ievirzei.

Teodors Adorno izvirzīja tēzi, ka pēc Aušvicas dzeju rakstīt vairs neesot iespējams, taču Bergrēna dzeja droši var pretendēt uz tādas dzejas statusu, kas tiek rakstīta laikmetā, kad cilvēcei aiz muguras divi pasaules kari un joprojām ir klātesoši varmācīgi režīmi un nežēlība – „dzeja pēc Aušvicas”. Bergrēns reflektē par varmācību, aprautu, līdz galam neizteiktu un īsu „izgaismojumu” veidā tēlojot antihumānus aktus, tāpēc dzejoļos tik bieži pavīd nogalētu bērnu tēli, kas ikvienā (jācer) indivīdā vienmēr izsauks patiesas šausmas un traģisma apziņu.

Ievada dzejolis jau atklāj apokaliptisku, disharmonisku ainu: „Man blakus / uzsprāga autobusa logs. Akmens iesprūda laminētajā stiklā”; „Bezspēcība: sava veida dievs // Paguvu ieraudzīt / bērnus bez sejām // (..) Dūmi / no degošām auto riepām.” Tā ir haosa pasaule, kurā Dievs drīzāk ir miris; Dieva vietā stājusies Bezspēcība, un dzejas „es” nespēj būt vienaldzīgs pret nežēlību, tomēr ir – bezspēcīgs. Dzejolī sastopami arī visas izlases caurviju tēli, autoram būtiski motīvi: akmens un netīra bērna plauksta, kurā akmens sažņaugts. Bergrēns daudzveidīg traktē akmens tēlu, kas ir semantiski ietilpīgs, tomēr laikam subjektīvi visspēcīgākā paliek asociācija ar akmeni mirušā (nogalētā?) bērna plaukstā. Bet ir arī akmens gan no dažādām vietām pasaulē, gan alķīmiķu „gudro akmens”, svētie akmeņi, krasta akmeņi, akmens kā „laika mašīna” jeb piemiņas zīme no kāda notikuma vietas u. c.

Bergrēnam ir būtisks ticības un reliģiskās piederības jautājums; kādā dzejolī viņš raksta: „Mazajā kristiešu viesnīcā austrumu Jeruzalemē / kāpņu telpās sastapu istabeni / „Are you christian?” viņa prasīja / „No, but my father was,” es atbildēju / „But what about yourself?” / I don’t know, think I’m sort of...” Un vienlaikus dzejas „es” pauž: „piekrītu jūdaiskajam ateismam // (...) Eju uz mošeju Stokholmas centrā / Eju uz Vārendorfa ielas sinagogu.” Droši vien ir būtiski apjaust, kas tu esi tādā pasaulē, kurā joprojām kaut kur, plivinot reliģijas karogu, notiek varmācīgas un asiņainas sadursmes. Un tas arī ir viens no aspektiem, kas mūsdienu domājošā cilvēka attiecības ar reliģiju saspīlē vai rada divdabīgu attieksmi pret dažādām reliģijas izpausmēm. Tomēr Bergrēns necenšas galēji „atšifrēt” pasauli un preparēt to līdz sīkākajai stīdziņai, atzīstoties: „kā gan es dzīvotu, / ja pasaule būtu izskaidrojama?”

Bergrēns ir filozofisks; viņš reflektē par to, kas tad īsti ir cilvēks: „Es varbūt tikai / izskatos pēc cilvēka, pēc kāda bēdīgi slavena radījuma (...)”, kas ir pasaule un kādā laikā/ laikmetā mēs dzīvojam. Pasaule – tā „sev vienmēr ir lielākā planēta”, tā ir „antropisks attēls”, „pasaule ir daudz vairāk, nekā iespējams / pasacīt: lielākā planēta, mamma”, un šis ir laiks, kuram „aproksimācija vairs neder”, „laiks ir korumpēts”; tagadne vispār ir apšaubāma...

Izlasē risināts arī valodu motīvs, kad šķiet, ka bieži vien cilvēki joprojām līdzīgi kā Bābelē vienkārši nesaprotas un nesaprot viens otru, nespējot rast kopīgu valodu gan gluži tiešā, gan arī noteikti pārnestā nozīmē. Bergrēna dzejas „es” pauž: „diezgan bieži iedomājos, vai valoda nav vienkārši / mentāls kaitēklis...”, citviet – „mūris starp valodu un to / kas ir „ārpusē / (...) Tava valoda ir ne tikai nesaprotama, tā ir / lieka””. Mazliet komiski un saturiski sadzīviskā, un krietni „vieglākā manierē” dažādo valodu un doma par nespēju saprasties izmantota arī tekstā „Skices/dzejproza; novele” (2010. gadā Ventspilī): „Viņš novēršas no loga. (...) pansionāta saimniece / ienākusi virtuvē nodot zīmīti „Plees not smok in Kichtten. Childers come!”/ „Who’s Childers? viņš vaicā sotto voce. Sieviete (...) pakrata galvu. / „Nix ferstaien. Nesaprotu... ī, ī””” Vēlāk gan atklājas dzejas „es” spēja minimāli komunicēt arī latviešu valodā, kas pamatīgi izbrīna pansionāta saimnieci utt. Taču dzejas „es” sev pats arī vaicā: „Vai tā var teikt?”

Bergrēna teksti ir daudzslāņaini; tos varētu ņemt pa vienam un šķetināt, un šķetināt, meklējot, kur kāda doma izaugusi no citā dzejolī iepriekš aizsākta „sižeta”. Patiesībā ir gana problemātiski izsacīt vispārinošus spriedumus vai secinājumus par latviski izdoto „Intifiadu” – šķiet, tad vajadzētu dalīt tekstus blokos vai tēmās, jo pietiekami skaudra un komplicēta ir dramatisko notikumu Austrumos tēma, kas impresiju veidā, fragmentāri tverta Bergrēna rindās; atsevišķi varētu analizēt ebreju motīvu – arī ievadā J. Kronbergs atzīmē, ka „Bergrēna māte ir ebrejiete, tādēļ viņam Otrā pasaules kara ebreju traģēdija mīt dziļi sirdī. (...) Varbūt tieši tādēļ, ka ebreju traģēdija ir tuva, viņš tik asi, ar tādu sašutumu reaģē uz Izraēlas jaunbūvēm okupētajās teritorijās, arī uz brutālo rīcību pret palestīniešiem”. Sašutumā par ebreju traģēdiju Begrēns kādā tekstā citē – un grāmatā citējums izcelts kursīvā – „... mani noskūpstīja uz mutes, es to nemaz / negribēju. Varbūt tādēļ, ka esmu ebrejiete / Visi domā, ka esmu neķītra un ar mani / var darīt, ko vien grib (Freiburgā 1930. gada martā)” Pavisam cita un atsevišķa tēma, brīvāka no pasaules nežēlības fiksēšanas, ir Bergrēna „marīnas” jeb dzejoļi ar „jūras tēmām”, kas reizē ietver sevī gan dzejnieka filozofiskos vērojumos, gan arī ir sava veida „rokasgrāmatu” burāšanā, piemēram: „Reiz te izkļuvām no miglas / 2 mezgli, ar motoru / Nakts vidū, visu dienu biezā miglā... // (...) ... kad izkļuvām no Forē salas zundas, mūs sagaidīja pretvējš, bet / mēs sakodām zobus: ar diviem pagriezieniem pret vēju / jāpietiek” un „Nolaist buras, dreifēt, iedarbināt motoru, kurss 270 uz rietumiem, 1 mezgls”. Šajā dzejolī, kur gana precīzi dokumentēta kāda dramatiska burāšanas reize nelabvēlīgos laikapstākļos, dzejnieks noslēgumā pauž atziņu, ko lasītājs varētu uztvert arī, nenoliedzami, kā filozofiskāku vispārinājumu: „Ja grib kaut ko saskatīt, jāvadās pēc / iekšējām izjūtām / tas prasa skaidrību. Migla / to pieprasa: skaidrību.”

Bergrēna dzejas „es” mīt pasaulē, kura reizēm savā pārprastajā varas apziņā iedomājas, ka ir pati „lielākā planēta”, bet cilvēks – „Dievu līdzinieks”, kura esamība bieži ir nejauša, pārprasti sev deleģējis „tiesības” lemt citu indivīdu likteņus: „Cik vienkārši! Es nogalinu tavu bērnu un uztraucos / ka tu sūti savu bērnu nāvē // Tik vienkārša var būt vienlaicība! / To nevar izmērīt... / ar ārkārtīgu precizitāti; šī mūsu īstenā, briesmīgā nolaidība!” Varbūt arī nolaidība ir viena no tēmām, kas Bergrēnam „sāp”, jo dzeja jau nevar piedāvāt utilitāri izmantojumu risinājumu skaudrajām situācijām. Tomēr Bergrēns var mudināt domāt, ar iedarbīgiem dzejas tēliem cilvēces atmiņā vēlreiz „iededzināt” atziņas, ka varmācība pret kādu nāciju un arī pret atsevišķu indivīdu ir milzīgs noziegums, tās ir šausmas – lai cilvēks, ar to sastopoties, nekad nepieņemtu to kā „normu”. Viņš runā par antisemītismu un par cilvēkiem, kuri „gadu desmitiem sēdējuši Sibīrijas darba nometnēs”, Austrumos notiekošajiem nemieriem, pasaules/ cilvēces nespēju runāt miera valodā, sakot: „Ej un skaties asiņu spogulī, redzi sevi.”

Iespējams, izlases nosaukums var šķist enigmātisks, bet jau vārda sakne un pats skanējums asociatīvi saistās ar ko nopietnu, tiecoties dziļākās dimensijās; varbūt pat mūžīgu un bezgalību. Un šīs asociācijas nav tālu no patiesības – intifada ir vārds arābu valodā, burtiski to varētu tulkot apmēram kā ‘nokratīšana’, tomēr to ierasts uztvert kā ‘sacelšanās’, ‘sadumpošanās’, arī ‘pretošanās’ un ‘pretestība’ – tātad par spīti esamības smagmei un cilvēku tieksmei pēc varas Bergrēna dzeja tomēr vienlaikus ir arī sava veida atraisīšanās un važu nokratīšana – ar aicinājumu ieskatīties sevī.