Autors ir autors ir autors... Ilgonis Bērsons „Segvārdi un segburti”

Ilgonis Bērsons ir viens no ievērojamākajiem latviešu literatūrzinātniekiem, kurš ar literatūras pētniecību aktīvi nodarbojas jau 60 (!) gadu. Pēdējie literatūrzinātnieka darbi veltīti latviešu rakstniecībai totalitārisma apstākļos, arī represētajiem autoriem; vienlaikus pētnieks turpinājis darbu pie Kārļa Skalbes „Mūža rakstu” sastādīšanas un komentāriem.

Ja pievēršamies „Segvārdiem un segburtiem”, Bērsona darbs sarūgtinās tos lasītājus, kuri meklē kompaktu (domājams, vārdnīcas veidola) pārskatu par visiem latviešu literatūras vēsturē sastopamajiem pseidonīmiem. Krājuma pieteikumā literatūrzinātnieks skaidro ieceri – aplūkot tos segvārdus un segburtus, par kuriem ir iespējams pastāstīt neparasto un iespējami interesanto. Velti šeit meklēt atbildes uz to, kas slēpjas aiz Oļģerta Kurmja vai Pepermintes Pētera, H₂O, Grāvrača, Pēterpilieša, Neizilberlinga un daudziem citiem vārdiem. Bērsona pētījums drīzāk rosina atgriezties pie jau zināmo pseidonīmu pārskatīšanas kā pie salīdzinājuma ar jauniegūto maz zināmo vai nezināmo „nosaukumu galeriju”.

Atsacīšanās no kataloga tipa izdevuma ir auglīga. Neticami, taču nerodas vēlme Bērsona pētījumu „pāršķirstīt”, proti, pievērsties lasītājam subjektīvi vairāk interesējošām personālijām, ja vien tādas šeit iespējams atrast. Tieši pretēji. Grāmata lasāma secīgi, tās šķirkļi rindojas kā organiski plūstošs kopums. Šķirkļi nav kārtoti pēc hronoloģijas principa; ja ņem vērā to, ka Ilgonis Bērsons aptver segvārdus vesela gadsimta kontekstā (senākie – gadsimtu mijā, jaunākie – 90. gados vai pat ar ietiekšanos 21. gadsimtā), tad tiek iegūts aizraujošs latviešu literātu pārskats, kura lasījums nav pielīdzināms vienmuļam zinātniskam tekstam. Bērsons spēj dzīvīgi izklāstīt meklējumu un atradumu gaitu, nereti uzrunādams un tādējādi iesaistīdams tekstā arī pašu lasītāju. Vislielāko gandarījumu sagādā Bērsona rotaļīgā vēlme paildzināt intrigu – lielākoties atbildes rodamas tikai šķirkļu izskaņā, turklāt literatūrzinātnieks prasmīgi un apzināti segvārda definēšanas ceļā atstāj savas šaubas un retoriku: „Kas ir sūtītājs? Varbūt Andrejs Kurcijs, kurš kopš 1908. gada marta sācis publicēties? Un kas ir autora atrašanās vieta K? Kurcijs šai laikā studē Jēnā. Būs kāds cits. Vispār 1908. un 1909. gada presē atzīmēts vesels ducis A. K. Un kāpēc iesūtītā darba nosaukums saīsināts?” (145)

Atsevišķos šķirkļos lasītājam tiks sniegts daudz komiskā – sevišķi apjomīgajā Valdermāra Ancīša parakstu krājumā. Neiztrūkst arī Bērsona draudzīgā pajokošanās: „Monblāns laikam ir visaugstākais latviešu rakstnieku pseidonīms.” (123) Vai: „Edvards Treimanis (..) mēdza zvārguļot – lietot savu pseidonīmu dažādos veidos.” (346) Turpat sastopams arī melnais un mazliet grūtsirdīgais humors: „Ķenci Šabraku kā komunistu partijas slepenu propagandistu 1921. gadā paņēma aiz svārkiem un aizsūtīja no Latvijas uz Krieviju. 1937. gadā viņu čekisti paņēma aiz šabraka un ietupināja cietumā.” (204) Īpašu vietu pētījumā ieņem dažādi literāri strīdi, sevišķi kādreizējā degsme par un ap Konrāda Bullāna izvēlēto segvārdu, dažādas komiskas vai mazākā mērā smieklīgas „saķeršanās” starp literātiem estētisku, ideoloģisku vai personīgu iemeslu dēļ. Tādā veidā uzzinām ne tikai literārās vides, bet arī plašākā kultūras kontekstā aplūkojamas parādības. Grāmatu „Segvārdi un segburti” neapšaubāmi varam dēvēt par nelielu ekskursu latviešu literatūras vēsturē un arī par personisku detaļu enciklopēdiju (vai vismaz daļu no tās!). Bērsons savam darbam izvēlējies arī visnotaļ trāpīgu apakštitulu – „noslēpumi un meklējumi”, jo nereti, lietojot paša literatūrzinātnieka vārdus, „ielaužas Lielais Nezināmais”. Tālab jāpiekrīt gan Bērsonam, gan arī darba anotācijas autorei Janīnai Kursītei-Pakulei par pētījuma tiecību uz detektīva žanru, un jānodēvē „Segvārdi un segburti” par literatūrzinātnisku pētījumu ar sižetu.

Kā jau Bērsons min grāmatas ievadvārdos, darbs drīzāk veidots kā almanahs, jo tajā iekļauts arī ievērojams daudzums ilustratīvā materiāla. Sevišķu prieku sagādā ievērojamais faksimilu daudzums. Gan autoru fotoportreti, gan rokraksti ņemti no dažādiem avotiem, sākot ar literatūrzinātnieka personīgo arhīvu, beidzot ar Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma materiāliem. Tekstu korpuss aptver nebūt ne mazāk iespaidīgu spektru: sākot ar sarunu pierakstiem un atšifrējumiem (stenogrammām), korespondenci, grāmatās vai periodikā publicētiem vai pat nepublicētiem darbiem. Autors nekautrējas citēt apjomīgus tekstu blāķus – jo tieši tie paver ieskatu dažādu notikumu aizkulisēs. Pretējā gadījumā veidotos šo detaļu distancēts un neizbēgami atsvešināts pārstāsts, zustu jau minētā vitālā intonācija.

Loģiski, ka formālu apsvērumu dēļ aplūkošanai vispateicīgākie ir tieši dzejas piemēri, un latviešu dzejas pasaule piedāvā tiešām daudzas neikdienišķas situācijas. Piemēram, mēs uzzinām par kādu Ābeltiņu Ziedoni, kurš pēc Raiņa nāves tiecas savākt iespējami daudz vēlējuma parakstus no tā brīža latviešu literātiem. Atšifrētas arī personālijas, kurām rakstīta veltījuma dzeja (labs piemērs ar Ludi Bērziņu), un „huligāniskā” veltījuma dzeja (Brāļadēla un Arvīda Griguļa dramatiskajā „konfrontācijā” – šajā šķirklī, jādomā, ka ikkatrs novērtēs detektīvstāsta manierei līdzīgo pieredzi). Lasītājus pārsteigs segvārdu un segburtu atklāsme visdažādākajās formās un variācijās. Piemēram, saskaroties ar parakstu „……a”, nepieredzējušais lasītājs diezin vai būtu spējis iedomāties, ka punktiņu skaitam ir sava nozīme, proti, tas atbilst burtu skaitam dzejnieka pseidonīmā ģenitīva formā.

Skaidroti arī atsevišķi zināmāki (jo izplatītāki) segvārdi – Pāvils Klāns, Fallijs, Pēteris Ēteris, pat Edvarts Virza u. c. Taču arī šie gadījumi aplūkoti padziļināti, skaidrojot segvārdu rašanās cēloņus, iemeslus un arī pašu segvārdu likteni. Bērsons aplūko ne tikai literātus, bet arī pēc noteiktiem laikabiedru prototipiem veidotus prozas raksturus kā personvārdus (sevišķi interesants ieskats Miervalža Birzes romāna „Smilšu pulkstenis” aizkulisēs). Turpat arī Bērsons tiecas sastatīt noteikto prototipu biogrāfiskās nianses ar literāro tēlu situāciju (izcils atradums un interesanti fakti par maz zināmu Aīdas Niedres romānu, kurā atmaskota un kariķēta Andreja Upīša personība). Šādi kultūratsauču līkloči pētījumu padara par izaicinājumu ikkatram latviešu literatūras un literatūrkritikas vēstures erudītam. Šeit gan būtu svarīgi piebilst, ka, lai gūtu pilnīgu pārskatu par literārās vides personībām un viņu „maskām”, ieteicams vienlaikus (ja vēlaties – kā ceļvedi) izmantot brīnišķīgo un fundamentālo enciklopēdiju „Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, bez kuras nav izticis arī Ilgonis Bērsons. Literatūrzinātnieks kādā šķirklī sastopas ar Vizmas Belševicas personību un daiļradi saistītu segvārdu, taču jau 21. gadsimta kā „anonimitātes laikmeta” situācijā. Tādēļ tiek uzdots arī visai būtisks, ikvienam šī brīža literatūras pētniekam faktiski liktenīgs, lai arī retorisks jautājums: „Un ko ar šiem šifriem darīs nabaga bibliogrāfi?” (292)

Atsevišķos gadījumos autors pamanījis būtiskas faktoloģiskas kļūdas, kuras pieļautas un nelabotas vairākus gadu desmitus (visbiežāk – autora personvārda jaukšana ar segvārdu). Nereti labots arī viens no latviešu izcilākajiem bibliogrāfiem Augusts Ģinters. Ironiski, taču būtu jāaizrāda grāmatas redaktorei Aijai Lācei (korektora vārds dokumentārajā lapā netiek minēts) par tomēr visnotaļ pamanāmām drukas kļūdām, kas neizbēgami novērš lasītāja uzmanību.

Jābrīnās par to, cik veiksmīgi nieka 360 lapaspusēs aptverta autora grandiozā artava. Segvārdu vākšana sākusies pirms 45 gadiem un kulminējusi izcili koncentrētā pētījumā, kurā ne mirkli nav liekvārdības vai aizplūšanas no svarīgā. Varētu nevilcinoties apgalvot, ka „Segvārdi un segburti” ir priekšzīmīgs pretendents uz Literatūras gada balvu literatūrzinātnē. Neatkarīgi no tā Bērsona darbs ierindojas starp pēdējo gadu būtiskākajiem un pamanāmākajiem sasniegumiem latviešu literatūras pētniecībā. Noslēpumi un meklējumi nevar un nedrīkst aprobežoties vien ar kādiem 110 šķirkļiem, turklāt – mums atliek gaidīt šī pētījuma otro daļu!