Dzīvot nedrīkst mirt. Nora Ikstena „Mātes piens”

– Varam tā darīt, jā. Piedāvāju sākt ar vispārīgu raksturojumu. Romānā ir divi vēstītāji – vārdā nenosauktā, 1969. gadā dzimusī meita un viņas 1944. gadā dzimusī māte. Darbība pamatā risinās 70.–80. gados padomju okupētajā Latvijā, un mātes un meitas vēstījums ir pamīšus izkārtots īsos fragmentos, tādējādi parādot notikumus divu cilvēku acīm. Paņēmiens šķiet efektīvs – viena pasaule un krasi dažādi vērojumi: meita ir cerību pilna, māte ir nomākta; meita skatās uz pasauli naivi, māte redz cēloņsakarības. Kontrastu un skatupunkta maiņu panāktais rezultāts ir saistošs un interesants – romāns ievelk sevī, tā ir spēcīga saite, teksts neļauj novērsties. Taču pēc tam, kad esmu nolicis grāmatu malā, pārskatu piezīmes un sāku izlasīto analizēt, es pamanu problēmu – abu vēstījumu pārlieko līdzību: gan formāli, piemēram, teikumu uzbūvē, gan aprakstītajos personiskajos notikumos (oficiālā un neoficiālā izglītība, akmentiņu sviešana ūdenī ar mīļoto pusi u. c. sīkumi). Divi vēstītāji ir tikai ilūzija, autora radīta konstrukcija. Divi ir skatupunkti, bet vēstītājs ir tikai viens – meita, no kuras pieredzes tiek projicēts arī mātes vēstījums.

– Vai kaut kas līdzīgs nenotiek tagad, kad es uzdodu tev (sev) šo jautājumu?

– Ne gluži, šeit viss tomēr ir pārāk uzskatāmi, jo tu palīdzi man (es palīdzu sev) precizēt teksta virzību, un autora un vēstītāju attiecības ir nepārprotamas. „Mātes piens” ir daudz smalkāks. Tas ir meitas skatījums uz māti un abu savstarpējām attiecībām, taču ārkārtīgi rūpīgi izstrādāts. Tā ir privāta vēsture, un divu vēstītāju imitācija tiecas to padarīt objektīvu.

– Par vēsturi runājot – kā „Mātes piens” iekļaujas vēsturisko romānu sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts”?

– Sērija gan nav pat pusē, tomēr ir pazīmes, kas romānu būtiski atšķir no tajā jau izdotajiem darbiem. Iepriekšējos sērijas romānos liela loma atvēlēta ārējās darbības tēlojumam, kad varonis, ierauts kara vai ar to saistītos notikumos, meklē spēkus pretoties notiekošajam („18” un „Svina garša”) vai arī pārtop par laikmeta iznīcinošās funkcijas iemiesotāju („Gaiļu kalna ēnā”, „Vārdiem nebija vietas”). Romāna „Mātes piens” vēstījums no šāda aspekta ir daudz statiskāks, jo uzsvars ir uz iekšējo pasauli, un pat ārējie notikumi tiek mērķtiecīgi atklāti caur vēstītāja prizmu. Uzskatāmībai var minēt meistarīgi būvētos dialogus (sk., piemēram, 19., 27. lpp.) – pat tiešā runa tiek vēstītāja pārstāstīta, lasītājs uzzina tikai to, ko zina vēstītājs, un tikai tā, kā vēstītājs to izstāsta.

– Vai šādu, uz iekšēju pasauli centrētu romānu, kurā plašākam sociālās un politiskās vides tēlojumam netiek pievērsta uzmanība, bet vēsturiskie fakti ir vien pieturas punkti vēstītāju biogrāfiju konstruēšanai, var saukt par vēsturisku romānu?

– Var sapīties definīcijās. Varbūt varam palikt pie tā, ka tas ir romāns par vienas dzimtas vēsturi, caur kuru tiek skatīta arī latviešu tautas vēsture padomju okupācijas gados. Taču ir būtiski pieminēt, ka šis skatījums vairākos aspektos ir izteikti femīns: „Mātes piens” ir pirmais sērijas „Mēs. Latvija, XX gadsimts” romāns, kura autore ir sieviete, un pirmais, kurā sievietes ir centrālie varoņi. Māte, būdama ārkārtīgi talantīga ginekoloģe un zinātniece, tiek izraidīta par to, ka uz īsu brīdi atklāti uzdrīkstas sadumpoties. Un pret ko? Pret vīrieti! Lielā Tēvijas kara veterānu! Dzērāju, kurš sit  sievu grūtnieci. Romāna vīrieši vairumā gadījumu ir pasīvi, bet tie nedaudzi aktīvie parādīti kā tādi, kas nepazīst cilvēcīgumu, – viņi ir padumjo varas reprezentētāji, ārēji draudīgi, bet iekšēji tukši pavēļu izpildītāji vai devēji, atkarībā no atrašanās vietas vertikālē. Drosme neatmaksājas, klusums ir zelts, samierināšanās ir izvēle – drūmie punkti romāna darbojošos personu izdzīvošanas pamācībā. Līdz ar to „Mātes piena” pasaules aina no dzimuma aspekta ir parādīta vienpusīgi – uzsvars uz sievietes pasauli atstāj vīrieša tēlus neizstrādātus un nedzīvus, pat tik labestīgs un pozitīvs tēls kā mātes patēvs paliek par fona figūru vien. Un kaut kur pa vidu ir teju bībeliskais/-ā Jese – „[..] rūgts Dieva joks. Maza vīrieša ķermenis ar sievietes kājstarpi” (99) – šis divdzimumu indivīds ir citādais un totalitārā iekārtā absolūti neiederīgs. Arī māte ir citādā, tikai tās nav fizioloģiskas, bet gan iekšējas atšķirības, kas ir laikmetam nepieņemamas. Kā Jese sevī apvieno sievišķo un vīrišķo, tā māte visa romāna garumā mēģina balansēt starp mēģinājumiem nomirt un vēlmi izdzīvot. Tas ir suicidāls stoicisms. 

– Vai te nevar runāt par pretrunu? Vairāki pašnāvības mēģinājumi, no vienas puses, un apņēmība pārvarēt grūtības – no otras. Ko tad māte īsti grib?

– Tas ir sarežģīti. Pirmkārt, nepiepildāmās brīvības alkas un dzīve bez savas telpas – valsts, lielpilsētas, vēlamās darbavietas – stimulē mātes psihes traucējumus. Viņa ir nevardarbīgi izsūtīta lauku trimdā – nomaļus no visa un visiem –, un laikmeta diktētie noteikumi liedz viņai pilnvērtīgi realizēties, pastiprina depresiju, bezcerību un citus pašnāvības riska faktorus. Taču būtu aplami mātes pašnāvnieciskās tieksmes saistīt tikai ar okupācijas gadu pieredzi. (Tā, piemēram, 2009. gadā, gandrīz divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas, Latvijā mirstība pašnāvības dēļ bija trešā augstākā visā Eiropas Savienībā, aiz Lietuvas un Ungārijas.) Atbildot uz tavu jautājumu, atļaušos precizēt – viņas izvēle nav atkarīga tikai no gribas. Māte ir slima, un nav būtiski, vai to skaidro ar bērnībā pieredzēto, pēcdzemdību depresiju vai ko citu – tas jebkurā gadījumā nav tikai padomju režīma traumas rezultāts. Otrkārt, ir jāskata meita – tieši viņa, pēc mātes domām, ievieš „šai miegainajā eksistencē kādu jēgas gaismas staru” (69). Māte nav barojusi meitu ar pienu – uzreiz pēc dzemdībām aizbēgusi uz vairākām dienām, un šis fakts tiek izmantots mātes un meitas sarežģīto attiecību skaidrojumam. Bērna barošana ar pienu tiek salīdzināta ar kaut ko svētu, un meita nav šo mātes svētību saņēmusi: „Piens, kas plūst no mātes krūts, ir dzīvības ūdens, kuru dzer bērns, un saikne starp viņiem ir mūžīga un nebeidzama.” (8) Starp māti un meitu šīs saiknes nav, bet tā veidojas romāna gaitā, turklāt neierastā kombinācijā – meita kļūst par savas mātes māti: aprūpē, uzmana, izrāda mīlestību. Atbildot uz tavu jautājumu, es teiktu, ka māte grib dzīvot, bet nezina, kā. Meitā ir cerība par citu dzīvi, par citu pasauli, kas, „iespējams, kādreiz iznirs no šīs miegainās eksistences” (71). Un māte nebaro meitu ar pienu, lai tādējādi netiktu pārmantota viņas destrukcija, pesimisms, nevēlēšanās dzīvot.

– Tas izklausās pārsteidzoši iracionāli tik nopietnai un spējīgai zinātniecei, par kādu māte tiek uzdota.

– Jā, iespējams, vēl viena pretruna, taču bez cerības uz citādu meitas nākotni māte noteikti tik ilgi nevilcinātos ar izvēli: dzīvot vai mirt. Šajā aspektā jāpiemin arī mātes reliģiskie meklējumi – Dievs, pat būdams noliegts, ir būtisks mātes pasaules uztverē. „Vai jūs ticat Dievam?” – jautājums izskan Stūra mājā, Orvela „1984” lapaspusēs (kuras māte, starp citu, iepazīst tieši 1984. gadā) un citur.

– Labi, lai tā būtu. Man gan joprojām nav īsti skaidrs, kāds tad ir tavs iespaids par izlasīto.

– Lasījums man sagādāja baudījumu. Romāns ir ļoti sakārtots, teksta valoda ir skaidra un kodolīga, tajā nav liekas informācijas. Tas ir pārdomāti un rūpīgi izstrādāts darbs. Kā lielāko trūkumu varu minēt autores pašmērķīgo uzsvaru uz māti kā padomju okupācijas upuri, jo māte attieksmē pret meitu par to nepārliecina. Jā, totalitāra vara spēj iznīcināt sapņus un pārvērst realitāti par būri, kurā ieslodzītais ir vainīgs bez vainas, taču cilvēkam vienmēr ir iespēja izvēlēties, piemēram, neslīdēt garām savas ģimenes dzīvei un nepiemājot tajā kā spokam no citas pasaules. Meita patiesībā nezina, kas un kāpēc bija noticis ar māti, un to neuzzina arī lasītājs. Diemžēl māte mirst līdz ar padomju varas sabrukumu, un nevar pati izstāstīt savu stāstu.

Cilvēciskais tonis

Mana piedzimšana piespieda mani dzīvot