Tā tam būs būt. Anja Snellmane “Balkonu dievi”

Romāna galvenā varone Anīsa ir somāliete, kura paspējusi aklimatizēties protestantiskajā Somijā un kura ir netipiska musulmaniete, kādu rietumu lasītājs nav radis iedomāt. Meitenes pusaugu gadu maksimālisms ir faktors, kas liek noticēt, kad viņa visnotaļ asi un ironiski atbild uz vecāku aizrādījumiem, atļaujas neizrādīt vajadzīgo cieņu Allaham un islāmam, apgūst globālās sasilšanas un klimata jautājumus, interesējas par popkultūru un atļaujas parādīties rietumnieciskās drēbēs un ar neapsegtu galvu. Par viņas sižetisko atspulgu kļūst somiete Alla – meitene, kas pieņem islāmu un musulmāņu vārdu Zahra, kas ir izdzīvojusi dažādus pusaudžu gadu pašizpausmes veidus un nu vada islāma izpausmes skaidrojošu kustību. Alla-Zahra ir kļuvusi par vienu no dedzīgākajām islāma aizstāvēm Somijā un pārstāv ideālu par tolerances paaugstināšanu sabiedrībā, kas tomēr izskatās pēc savervēšanas tās maigākajā formā.

Divu galveno varoņu pretstati romāna sākumā intriģē lasītāju arī visa darba lasīšanas gaitā. Un būtībā viss romāns veidots no pretstatiem, kas nebūt nav sliktākais veids, kā radīt rietumu un austrumu kultūras atšķirības, lai gan brīžiem pretstatu kvantitāte romānā kļūst triviāla un shematiska, rodas priekšstats, ka starp galvenajām varonēm tiek pretstatīts pilnīgi viss, pat sīkākās nianses.

Autore atklāj vairākas ainas no austrumu dzīves, kas nav pārāk bieži pārstāvētas priekšstatos par šo pasaules kultūras pusi un kas arī, šķiet, visvairāk valdzina romāna kontekstā. Tāpat Anjas Snellmanes izvēlētais vēstījuma veids ir simpātisks – divi paralēli stāsti, kuriem ir kopīgi krustpunkti. Diemžēl sakritībām, kuras attēlotas, trūkst neatkarības un pamatojuma. Piemēram, kādā nolūkā pēkšņi Allas-Zahras māsa uzsāk draudzību ar somālieti Anīsu? Snellmane ir atstājusi to noslēpumā, kas rada šķietamas neizstrādātības iespaidu, lai gan četras romāna nodaļas un to ievadfragmenti sasaucas ar šo nodaļu tālāko strukturējumu. Autore atstājusi brīvākai lasītāja interpretācijai romāna nosaukumu: somālietes Anīsas tēvs stiklo balkonus, tomēr “dievi” liek aizdomāties par daudz augstākām metaforām...

Snellmane runā par rasismu, attiecinot to uz islāma reliģiju, minot arī dažādus reāli notikušus faktus, kas ir izsaukuši rietumu pasaules neizpratni, kad islāma ticīgie sekojuši savas reliģijas likumiem. Arī par rasisma apkarošanas iespējām viņa atsaucas uz piemēriem. Tomēr nepamet sajūta, ka Snellmane norāda uz pārāk daudz un dažādām problēmām romāna kontekstā: globālā sasilšana, pusaudžu attieksme pret citādajiem skolā, pusaugu meiteņu izskata problēmas, (pirmās) attiecības ar pretējo dzimumu, problēmbērnu attiecības ar vecākiem, vecāku konflikti u.c. Pievērsusies musulmaņu dzīves apskatam visa romāna gaitā, daudzas no minētajām problēmām autore atstāj gaisā karājamies. Daudzas no uzskaitītajām problēmām virza romāna attīstību, bet daudzas – bremzē. Piemēram, Allas-Zahras mātes tēls ir pārlieku spilgts, un viņas attiecības ar meitu uzskatāmi norāda, ka Allai tas ir bijis galvenais iemesls pievērsties islāmam. Šāda situācija šķiet psiholoģiski pamatota, tomēr romānā būtu vēlams metafiziskāks iemesls, ja autore vēlējusies sekot pretstatiem un lai radītās kultūru atšķirības būtu uzskatāmas, kā arī tiktu vērsts skats uz pašas Allas-Zahras identificēšanos ar islāma vērtībām, ne tikai uz viņas problēmām ar māti. Protams, jāatzīst, ka vecāku un pusaudžu problēmsituācijas ir bieži sastopams materiāls literatūrā un tieši tas arvien piesaista lasītājus.

Jāpievērš uzmanība Snellmanes valodas dabiskajam plūdumam, ko tikai apstiprina Zanes Balodes tulkojums. Arī interesantas prozas formas ir sastopamas romānā – savdabīgās vēstules vai iedomātu tēlu sarunas ar Muhamedu ir ironisks veids, kas paspilgtina Anīsas tēlu. Līdzīgi ir arī ar Allas-Zahras melnās dienasgrāmatas ierakstiem un vēstulēm, kas adresētas musulmaņu dzīvi skaidrojošā seminārā dalībniekiem. Romānā ir sastopami daudzi vārdi arābu valodā, kas patīkami atsvaidzina valodas uztveri, tomēr būtu vēlams arī šo vārdu tulkojums komentāros, īpaši, ja ir arī vairāki paskaidrojumi somu nacionālajiem ēdieniem vai faktiem un somāliešu valodas vienībām.

Romāna noslēgums būtiskas atbildes nesniedz, neviens netiek ārā no savas būtības, kas ir noteikta, piedzimstot konkrētā reliģijā, ko nav iespējams mainīt, pārejot citā vidē vai reliģijā. Arī Allas-Zahras māte, kas ir rakstniece un pārdzīvo par radošo izsīkumu, romāna nobeigumā raksta darbu par pusaugu somālieti – Anīsu, ar kuru paspēja sadraudzēties.

Uz grāmatas vāka minēts, ka “autore liek lasītājam pašam vaicāt, kam ir taisnība”, bet līdz ar romāna noslēgumu nevarētu secināt, ka šis izteikums ir absolūti patiess – autore zemtekstos norāda, kurā pusē viņa ir, kā arī pasaka, ka instinktīvais joprojām paliek cilvēkā. Kā esot teikts somu iknedēļas laikraksta “Kansan Uutiset” recenzijā: “Somi ļauj savām atvasēm uzaugt vientulībā.” Bet arī šim apgalvojumam grāmatas kontekstā nevar īsti piekrist, jo tiek rādīta viena šāda ģimene, turklāt spilgtā sastatījumā ar musulmaņu ģimenes un kopienas attiecībām.

Par spīti sižetiskajiem pārlēcieniem un dažām grūti pamatojamām romāna ainām “Balkona dievu” autore ir interesanti atklājusi situāciju, kas risinās ne tikai Somijā, bet arī visā rietumu pasaulē. Anīsas dzīve un romāna noslēgums liek mazliet vilties, bet arī reizē saprast, ka atšķirībām būs būt arī turpmāk un tas joprojām ir aktuāli, īpaši mēģinot izprast reliģijas nozīmi austrumu cilvēku dzīvē. Vien jācer, ka Snellmanes nolūks nebija vispārināt šo izpratni ar Allas-Zahras tēla starpniecību.